Ar Rožēru de Veku Latvijas Radio tiekas Vācijas pilsētā Leipcigā, kur viņš ieradies, lai uzstātos kādā Vācijas sabiedriskās televīzijas rīkotā starptautiskā konferencē par Eiropas stāvokli pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Viņa dzimtene ir Šveice. Gandrīz septiņus gadus, līdz 2017. gadam, Rožērs de Veks bija Šveices sabiedriskās televīzijas un radio ģenerāldirektors. Pirms tam viņa dzīve ilgi ritējusi starp trim valstīm: Šveici, Vāciju, Franciju. Deviņdesmitajos gados viņš Cīrihē vadīja avīzi “Tages-Anzeiger”, vēlāk Hamburgā - Vācijas laikrakstu “Die Zeit”. Kā publicists rakstījis arī Francijas medijiem un pašlaik ir viesprofesors Briges Eiropas koledžā Beļģijā.
Lai gan ar tik eiropeisku dzīves gājumu un vienmēr izmantojis brīvības, kuras sniedz atvērtās robežas, viņš kā Šveices pilsonis tomēr Eiropas Savienībai nepieder. Tādēļ uz tajā notiekošajiem procesiem raugās nedaudz distancēti.
Šajās eiroparlamenta vēlēšanās, spriež Rožērs de Veks, viens no centrālajiem jautājumiem būs ekoloģija.
"Jo nacionāla vides politika ir praktiski neiespējama," viņš paskaidro. "Lai būtu iedarbīga, tā vienmēr jāveido sadarbībā ar citām nācijām. Es arī nebūtu pārsteigts, ja šoreiz visdažādākās partijas centīsies uzsvērt, ka tās dodas uz Briseli, lai panāktu, ka Eiropas Savienība koncentrējas tikai uz svarīgāko, bet citas lietas, kuras tā pēdējās desmitgadēs centusies regulēt līdz pat detaļām, vairs nav būtiskas. Lai gan šeit tiek radīts maldinošs priekšstats.
Nevis Briseles birokrāti, bet gan nacionālās valdības, nacionālie lobiji, birokrāti vienmēr bijušas tie, kas centušies panākt, ka šie detalizētie priekšraksti Briselē tiek pieņemti,"
saka de Veks."
Šobrīd, uzskata Rožērs de Veks, motivācijai turēties kopā Eiropai vajadzētu būt tik augstai kā vēl nekad, jo tā atrodas dažādu krīžu ielenkumā.
"Mums ir spēka spēle, kuru spēlē Putins. Spēka spēle, kuru spēlē Tramps. Spēka spēle, kuru spēlē ķīnieši, kuri ļoti viltīgi meklē Eiropas vājās vietas un vienmēr ierodas ar naudu, lai pēc tam uzstādītu atbilstošas prasības," saka de Veks. "Un apkārt Eiropai mums ir, - latviešiem jau man tas nav jāstāsta, - krīžu, haosa loks. Mums ir nepatīkams stāvoklis Krievijā ar tās revanšisma centieniem. Latents karš Ukrainā. Mums ir krīze Kaukāzā, ar aizvainojumu uzlādēts režīms Turcijā, haosā slīkstoši Tuvie Austrumi ar disfunkcionālām valstīm, visapkārt karš un vardarbība. Arī eksplozīva Ziemeļāfrika un Balkānu valstis, kur jau šobrīd iedzīvotāji iziet ielās. Turklāt attiecībā uz tradicionālo partneri, Amerikas Savienotajām Valstīm, mums ir liela neprognozējamība. Vai gan būtu nepieciešams vēl vairāk iemeslu, lai turētos kopā? Jebkas cits būtu absurds. Un
visabsurdākā man šķiet Polijas attieksme. Tā simpatizē ar visiem labēji autoritārajiem spēkiem, kādi vien Eiropas Savienībā ir.
Un šos labējos autoritāristus, ar kuriem Polija simpatizē, atbalsta Polijas niknākais ienaidnieks – Vladimirs Putins. Absurds. Absurds!"
Liels nopelns pie tā, ka daudzās Eiropas valstīs pie varas nonākuši vai pie tās laužas labēji autoritāri spēki, ir 2015. gada migrācijas krīzei, atzīst Rožērs de Veks.
"Valstis, kuras šai krīzei bija mazāk pakļautas, Eiropas ziemeļi, un ziemeļi šajā gadījumā sākas jau no Francijas, visu bēgļu krīzes smagumu uzvēla dienvidiem. Grieķijai, Itālijai, daļēji Spānijai. Un tas devis būtisku ieguldījumu, lai šodien slikta, populistiska valdība izveidotos, piemēram, Itālijā," norāda de Veks.
Tai pat laikā Vācijas lēmumus bēgļu krīzē viņš uzskata par absolūti pareiziem.
"Kaut uz vienu sekundi pamēģiniet iztēloties, ka visi šie cilvēki, kurus tolaik uzņēma Vācija, būtu iestrēguši kaut kur Balkānos, kaut kur starp Turciju un Rietumeiropu. Tas būtu novedis pie saspīlējuma, pie vardarbības. Tā būtu bijusi neizturama situācija," pauž de Veks. "Un tikpat bieži, cik Vācijas kanclere Angela Merkele tiek par šo soli kritizēta, – neapšaubāmi, viņai gan vajadzēja labāk komunicēt savu lēmumu un veikt vēl stingrāku kontroli, - tikpat bieži tiek aizmirsts, ka tā bija situācija, kurā bija nepieciešami ātri risinājumi. Un
Vācija ar 2015. gada bēgļu pieplūdumu praktiski tika galā ļoti labi. Praktiski. Bet ne mentāli.
Psiholoģiski tā joprojām ir traumatizēta. Taču faktiski šis, lai gan lēns, smags, ne vienmēr cēls, ir bijis veiksmes stāsts."
Ko viņš domā ar psiholoģisko traumatizāciju?
"Cilvēki domāja, sacīšu, izmantojot labējo ekstrēmistu terminoloģiju, tagad nāks islāma invāzija. Tas it nemaz nav tiesa. Un kur gan cilvēki Vācijā bija visjūtīgākie attieksmē pret bēgļiem? Tur, kur nekādu iebraucēju nav - Austrumvācijā, kur imigrantu īpatsvars ir 1 procents," paskaidro de Veks. "Turpretī visur tur, kur dzīvo daudz iebraucēju, un kur iebraucējus pazīst, problēmas bija mazākas. Es negribu izskaistināt lietas, noteikti nevēlos relativizēt. Neapšaubāmi, ir daudz problēmu un grūtību.
Jebkura kustība un migrācija vienmēr rada konfliktus, vienmēr arī zaudētājus un ieguvējus.
Tā tas pasaules vēsturē vienmēr ir bijis. Taču kopumā mums nav darīšanas ar lielu krīzi."
Tas, ka šajās eiroparlamenta vēlēšanās daudzās valstīs partijas migrācijas un svešinieku tēmu joprojām centīsies tematizēt, viņaprāt, ir uzmanības novēršana uz nebūtisko.
"Mums ir daudz būtiskākas problēmas par šķietamo invāziju un islāmu, kuru 1 procents muhamedāņu uztver tā radikālajā izpratnē, bet 99 procenti – samērā normāli. Mums ir lieli izaicinājumi digitalizācijā – un šai ziņā tieši jūsu zeme ir viens no līderiem," saka de Veks. "Mums skaidri jāapsver, kā izmantot digitālās revolūcijas iespējas. Jādomā, kā varam pārstāvēt savas intereses pasaules politikā, kad blokus veido ASV, Ķīna un Krievija. Jāatbild uz jautājumu, kā mēs nākotnē vēlamies konstruēt sociālās labklājības valsti. Jo tā mums nepieciešama, lai nodrošinātu līdzsvarotu sabiedrību. Taču līdz šim nākotnes diskusiju uzurpējuši tie, kas joprojām raugās pagātnē - reakcionāri, populisti, kuriem ir tikai divas tēmas: iebraucēji un Eiropa. Esmu pārliecināts, ka šai tēmai nav nekāda sakara mūsu kontinenta patiesajiem izaicinājumiem, un nevaram atļauties ar turpināt ar to nodarboties arī nākamos desmit vai divdesmit gadus.
Taču [pareizā] atbilde populistiem nav populistu kritika, bet gan projekti."
Viņaprāt, iespējams, tieši tādēļ šobrīd Vācijā visstraujāko izrāvienu popularitātē pieredz Zaļo partija. Jo viņiem, lai arī ne visiem pieņemams, ir skaidrs projekts – ekoloģiska sabiedrība un uzņēmējdarbība.
