Deivids Gūdols kritizē savu dzimteni, jo tur tiek liegta labprātīga eitanāzija, un cer, ka viņam pievērstā uzmanība Austrālijas viedokli mainīs.
Pensijā aizgājušais Pērtas Universitātes pētnieks nesirgst ar nāvējošu slimību, taču vēlas nomirt dzīves zemās kvalitātes dēļ, ko izraisījis sirmais vecums.
Īpašu mediju uzmanību viņš izraisīja pēc tam, kad Austrālijā neveiksmīgi centās izdarīt pašnāvību, nonākot slimnīcā, un tad paziņoja, ka dosies nomirt uz Šveici.
Speciālā kampaņā internetā viņa atbalstītāji savākuši pietiekamu finansējumu lidojumam un eitanāzijai. Austrālijā eitanāzija ir legāla tikai vienā pavalstī - Viktorijas štatā, bet arī tur tā iespējama tikai tad, ja ārsti pacientam konstatējuši neārstējamu slimību.
Diskusijas valstīs, kur eitanāzija ir legāla
Diskusija par to, kādos gadījumos atļaut eitanāziju, notiek arī valstīs, kurās medicīniski asistēta pašnāvība ir legāla.
Pērn plašas diskusijas raisīja Vācijas federālās tiesas lēmums, kas nosaka, ka ir iespējami apstākļi, kad personai jānodrošina piekļuve medikamentiem pašnāvības izdarīšanai.
Notikumam ir vairāk nekā desmit gadus sena priekšvēsture - 2004.gadā Vācijas tiesa liedza iespēju vīrieša nedziedināmi slimajai sievai atļauju zāļu iegādei, lai atņemtu sev dzīvību. Tas tika paveikts vēlāk Šveicē, taču vīrietis iesniedza prasību federālajā tiesā savā dzimtenē.
Sākotnēji prasība tika noraidīta, bet Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā bija pretimnākošāka, nosakot, ka šādā gadījumā taisnību var meklēt arī mirušās vīrs. Visbeidzot tiesa šajā lietā secinājusi, ka izņēmumi ir iespējami. Gadījumos, ja pacientu dzīve kļuvusi nepanesama, nepastāv alternatīvu sāpju mazināšanai un persona no brīvas gribas vēlas izbeigt savu dzīvi.
Asa kritika Vācijā gan atskanējusi par to, ka šāds lēmums vienlaikus tomēr ir trieciens cīņai pret pašnāvībām. Tiek uzskatīts, ka eitanāzijas sākotnēja pieļaušana izraisa tikai arvien plašākas debates par to, kādos gadījumos šis solis ir atbalstāms.
Eiropa ir sašķelta attieksmē pret eitanāziju, kopš šī tēma parādījās ziņu virsrakstos 2008.gadā. Tad vienā dienā 19.martā notika divi nāves gadījumi, par ko plaši diskutēja sabiedrība.
Beļģu rakstnieks Igo Klauss beidza savu dzīvi mediķu uzraudzībā Antverpenē. Beļģijā tā ir legāla procedūra, un literāta lēmumu aizstāvēja premjerministrs Gijs Ferhofstads un flāmu kultūras ministrs. To gan asi kritizēja katoļu baznīca.
Tajā pašā dienā Francijā nomira arī pamatskolas skolotāja Šantāla Sebīra. Nedēļu pirms viņas nāves Francijas tiesa liedza viņai likumīgu iespēju pārtraukt savas gaitas šajā saulē. Neko nespēja mainīt pat izmisuma solis - Francijas televīzijas kanāla uzrunāt tā laika prezidentu Nikolā Sarkozī, lūdzot iejaukties un ļaut mediķu uzraudzībā pārtraukt viņas ciešanas. Tomēr Francijas tiesa palika pie sava un nedeva atļauju medicīniski asistētajai nāvei. Mirušās asinīs beigās tika atklāts fenobarbitāls.
Beļģija kļuva par otro valsti Eiropā pēc Nīderlandes, kas atļāva eitanāziju. Vācijā, kur vārdu "eitanāzija" nelieto asociāciju dēļ ar nacistu īstenoto politiku, asistētā pašnāvība ir pieļaujama. Taču personai pašai jāspēj uzņemt attiecīgo medikamentu. Nekāda veida palīdzēšana, pat tikai turot vai vadot roku, pretstatā Šveicei nav pieļaujama.
Jaunu frontes līniju šajā diskusijā atklājusi bērnu eitanāzija. Beļģija kļuva par pirmo valsti, kurā tika pieļauts un jau noticis arī nedziedināmi slima bērna eitanāzijas gadījums.
