Pasaulei, gaidot vakcīnu, jāsagatavojas koronavīrusa infekcijas otrajam un trešajam vilnim. “Covid-19 tuvākajā laikā nekur nepazudīs,” ar šādu ne pārāk cerīgu pаziņojumu nācis klajā Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģionālā biroja vadītājs Hanss Klige.
Pagājušā gada rudenī Ķīnas pilsētas Uhaņas apkārtnē sikspārņu koronavīrusa viens celms mutēja līdz tādai pakāpei, ka spēja “pārlēkt” uz cilvēku, un izrādījās tik infekciozs un nāvējošs, ka četros mēnešos izplatījies pa visu planētu, aiznesis apmēram 240 tūkstoš cilvēku dzīvību. Nekas līdzīgs pēdējo simt gadu laikā pasaulē nebija noticis. “Tā ir pilnīgi jauna un īpaša situācija,” apstiprina epidemioloģe un bioloģe-evolucioniste Sāra Kobija no Čikāgas Universitātes. Žurnāla “Scientific American” publikācijā, rezumējot Kobijas un viņas kolēģu teikto, aplūkoti iespējamie šīs pandēmijas beigšanās scenāriji.
Pēdējā gadsimtā cilvēce pārdzīvojusi vairākas lielas pandēmijas, kuru postošā ietekme galu galā beidzās. Slimības tomēr izdevās apturēt, un tagad tas dod cerību uz atgriešanos normālā situācijā. Kobija un citi eksperti uzskata, ka notikumu turpmākā attīstība ir atkarīga gan no paša patogēna evolūcijas, gan arī no cilvēka reakcijas uz to – kā bioloģiskās, tā sociālās.
Pirmais scenārijs. Sadzīvošana ar koronavīrusu tik ilgi, kamēr ar to netiks galā imunitāte vai daba
Vīrusi pastāvīgi mutē. Cilvēka imūnsistēma nespēj operatīvi izveidot aizsardzību pret jauno ienaidnieku. Pandēmijas laikā saslimst daudz cilvēku vienlaikus. Lielais cilvēku blīvums lielpilsētās un tas, ka nav ārstēšanas metožu, vēl vairāk paātrina slimības izplatīšanos. Lai izstrādātos imunitāte – individuālā/kolektīvā vai arī īslaicīgā/ilglaicīgā, kas palēninātu vīrusa nodošanu no cilvēka cilvēkam, nepieciešams zināms laiks, dažkārt vairāki gadi. Šajā periodā valda haoss.
Vispazīstamākais tādas dinamikas piemērs mūsdienu vēsturē bija “spāņu gripas” H1N1 pandēmija 1918.-1919. gadā. Mediķiem tolaik bija mazāks līdzekļu arsenāls nekā tagad. Taču ierobežošanas pasākumu efektivitāte tieši tāpat bija atkarīga no tā, cik agri tie tika ieviesti un cik stingri tie bija. Divos gados “spāņu gripas” trīs viļņos tika inficēti 500 miljoni cilvēku, bet dzīvību zaudēja, pēc dažādām aplēsēm, no 50 līdz 100 miljoniem cilvēku. Pandēmija beidzās, kad liels daudzums cilvēku bija “spāņu gripu” izslimojuši un ieguvuši imunitāti.
Taču celms, kas izraisīja “spāņu gripu”, pēc pandēmijas beigām nepazuda – vēl 40 gadu šī infekcijas slimība atgriezās katru sezonu, taču mirušo skaits bija daudz mazāks.
Bija vajadzīga vēl viena pandēmija, un tā bija Āzijas gripa H2N2, kas 1957.-1958. gadā aiznesa 70 tūkstošu cilvēku dzīvību, lai galīgi atbrīvotos no 1918. gada celma.
Viens gripas vīruss faktiski izspieda otru, un zinātnieki precīzi nezina, kā tas notika. “Daba var to izdarīt, bet mēs nevaram,” konstatē virusologs Florians Krammers no Ņujorkas Sinaja kalna medicīnas centra Aikāna skolas.
Otrais scenārijs. Patogēna iegrožošana ar epidemioloģiskiem pasākumiem un vakcināciju
2003. gada smagā akūtā respiratorā sindroma (SARS) epidēmiju izraisīja koronavīruss SARS-CoV – tuvs pašreizējās pandēmijas vaininieka SARS-CoV-2 radinieks. No septiņiem zināmajiem cilvēka koronavīrusiem četri ierodas pie mums katru gadu un izraisa līdz trešdaļai no visiem sezonas saaukstēšanās gadījumiem.
Atipiskās pneimonijas SARS ierosinātājs bija daudz bīstamāks. Taču, pateicoties agresīvajiem epidemioloģiskajiem pasākumiem (saslimušo un viņu kontaktpersonu izolācija, stingra kontrole), slimība nopietni skāra tikai nedaudzas pilsētas, to vidū Honkongu un Toronto. Iegrožošana kļuva iespējama, jo cilvēki saslima gandrīz tūlīt pēc inficēšanās un simptomi bija nopietni un acīmredzami – augsta temperatūra, elpošanas problēmas. Pacientus izdevās ātri izolēt un tādējādi novērst infekcijas tālāku izplatīšanos.
Šī iegrožošanas stratēģija izrādījās ļoti efektīva – pasaulē tika atklāti tikai 8098 šīs slimības gadījumi, slimība aiznesa 774 cilvēku dzīvību. Kopš 2004. gada jauni SARS-CoV gadījumi pasaulē nav konstatēti.
2009. gada “cūku gripa” izrādījās mazāk briesmīga nekā šķita sākumā – pēc simptomiem tā bija ļoti līdzīga savam 1918. gada “spāņu” radiniekam. “Mums paveicās, jo vīrusa patogēniskums nebija ļoti augsts,” norādīja Krammers. Taču paveicās arī tāpēc, ka sešus mēnešus pēc vīrusa parādīšanās zinātnieki radīja efektīvu vakcīnu.
Atšķirībā no vakcīnām pret masalām vai bakām, kuras sniedz ilgstošu imunitāti, vakcīnas pret gripu nodrošina imunitāti tikai uz nedaudziem gadiem. Gripas vīrusi ātri mutē, vakcīnas tiek atjaunotas katru gadu, un iedzīvotājiem regulāri jāpotējas no jauna.
Tomēr pandēmijas laikā pat vakcīna ar īslaicīgu iedarbību nāk par labu.
2009. gadā vakcīna palīdzēja iegrožot “cūku gripas” epidēmijas otro vilni. Rezultātā šī gripa kļuva par plaši izplatītu sezonas saslimšanu, no kuras daudzi sevi aizsargāja vai nu ar potēm, vai arī ar antivielām no iepriekšējās inficēšanās.
Trešais scenārijs, īpašais: Covid-19
Pašreizējās pandēmijas fināls droši vien ietvers visu, kas jau pierādījis efektivitāti praksē. Pirmām kārtām tie ir ierobežošanas pasākumi, kas dod iespēju iegūt laiku un samazināt nāves gadījumu skaitu, jaunu pretvīrusu preparātu un vakcīnas izstrāde – īslaicīgai vai ilglaicīgai aizsardzībai.
“Jautājums par pandēmijas beigām ne mazāk par 50% atkarīgs no politiķiem un sabiedrības,” ir pārliecināta bioloģe Kobija. Risinājuma otra puse jānodrošina zinātniekiem.
Tomēr nepavisam nav izslēgts, ka šī pandēmija nebūt nav pēdējā. Iespējams, ka Covid-19 - tāpat kā “spāņu gripa” pirms simt gadiem - atgriezīsies katru sezonu un cilvēki turpinās slimot. Taču, ja jaunais koronavīruss būs cilvēces kaimiņš pietiekami ilgi, to izslimos daudzi bērni. Tagad bērni tikpat kā ar to neinficējas vai arī pārcieš ļoti viegli. Pārslimojis bērnībā, cilvēks, visdrīzāk, vieglāk pārcietīs atkārtotu inficēšanos, kad būs pieaudzis. Vakcinācijas un dabiskās imunitātes savienojums aizsargās daudzus no mums.
Jaunais koronavīruss, tāpat kā vairākums vīrusu, dzīvos mums līdzās, taču ne kā planētas mēroga mēris, rezumē “Scientific American” autore.
