Par to, kā Slovēnija dzīvo šajos Eiropai tik sarežģītajos apstākļos, Slovēnijas prezidentei veicāja LTV žurnālists Kristaps Vanags.
Kristaps Vanags: Kāda ir drošības situācija Slovēnijā? Vai plānojat palielināt aizsardzības budžetu gan militārajā jomā, gan arī iekšlietu struktūrās?
Nataša Pirca Musara: Noteikti! Mēs jau tagad palielinām militāro budžetu. Tas ir mūsu pienākums kā NATO dalībvalstij. Mēs mazliet atpaliekam; tas ir fakts. Bet vēlos pateikt jūsu skatītājiem, ka Slovēnija augustā piedzīvoja katastrofālus plūdus. Divas trešdaļas valsts bija zem ūdens. Un vēlos pateikties Latvijai, kas bija viena no pirmajām valstīm, kas atsūtīja mums palīdzību. Līdz ar to mums vajadzēja citādi pārdalīt budžetu.
Un tomēr kolektīvā aizsardzība mums ir ļoti svarīga. It īpaši svarīgi tas ir mazām valstīm, jo mums nevar būt viss nepieciešamais armijas ekipējums, lai būtu iespēja sevi aizstāvēt vispusīgā veidā. Tāpēc Slovēnija veic ieguldījumus īpašās militārās nišās, kur mums ir īpaši labas prasmes, un jāiegūst citu NATO valstu pieredze jomās, ko mēs mazāk pārzinām.
Vēlos uzdot jautājumu par Ukrainu. Slovēnija uzņēma līdzīgu daudzumu Ukrainas bēgļu kā Latvija. Kā jums izdevās integrācijas process, un kā jūs viņiem palīdzat?
Man bija patiess prieks redzēt, ka par Ukrainas bēgļu jautājumu bija milzīga solidaritāte Eiropas Savienībā. Arī Slovēnija uzņēmās savu daļu.
Es apciemoju jaunos zēnus un meitenes, visus no viena bērnunama Ukrainā. Viņi visi kopā ar darbiniekiem ir pie mums Slovēnijā. Mēs palīdzam viņiem dzīvot normālu dzīvi. Mēs īpaši cenšamies integrēt bērnus Slovēnijas skolās. Viņiem ir pieejama arī pirmsskolas izglītība. Un pieaugušajiem ir iespēja iekļauties darba tirgū. Tāpēc integrācija ir ļoti svarīga, jo vairums no viņiem nevarēs ilgu laiku atgriezties Ukrainā.
Es zinu, ka Ukraina un arī Eiropas Savienība darīs visu iespējamo, lai atjaunotu valsti pēc kara beigām. Un es ceru, ka karš drīz beigsies. Tas ir galvenais mērķis. Bet līdz tam Slovēnija darīs visu nepieciešamo, lai palīdzētu Ukrainai militārā un arī citā veidā, tostarp turpināsim palīdzēt bēgļiem.
Slovēnija piegādāja Latvijai pirmos žoga kilometrus, ko būvēt uz robežas ar Baltkrieviju. Tā bija ļoti ātra palīdzība. Arī pašā Slovēnijā 2015. gadā bija liela migrācijas krīzē. Kāda ir jūsu recepte cīnīties ar šādām lietām? Un ko jūs domājat par visas Eiropas pieeju tai? Jo migrācija kļūst arvien vairāk, es teiktu, militarizēta.
Nevienam nav kaut kādas burvju nūjiņas. Mums ir jāapzinās, ka migrācija notiek jau gadsimtiem ilgi, un tā tas būs arī turpmāk. Cilvēki pametīs valstis, kur viņiem nav cieņpilna dzīve. Cilvēki dosies prom no valstīm, kurās notiek bruņoti konflikti.
Taču nākotnē Eiropa un arī citi kontinenti saskarsies ar klimata izraisītu migrāciju. Tāpēc mums tas ir jārisina visaptverošākā veidā.
Es biju Sarkanā Krusta prezidente 2015. gadā, kad Eiropu un Eiropas Savienību skāra lielākais migrācijas vilnis, un toreiz man bija sajūta, ka Eiropas Savienībā neapzinās, ko šāda migrācija nesīs. Par ko es baidos visvairāk kā māte un sieviete – ka migrācijas problēmas tiek izmantotas ļaunprātīgi. Šo problēmu izmanto politiski demagoģiskos nolūkos.
Šī iemesla dēļ mēs Eiropā piedzīvojam galēji labējo partiju uzplaukumu. Un pret to mums ir jāstrādā. Mums jāturpina diskusijas. Esmu stingri pārliecināta, ka atklāts dialogs ir migrācijas problēmas risinājuma atslēga.
