Sahaščiks pats ir dienējis gaisa spēkos, un, sākoties Krievijas plaša mēroga iebrukumam Ukrainā, viņš publiski aicinājis baltkrievus šajā karā neiesaistīties un atteikties no jebkāda uzbrukuma Ukrainai. 

Ina Strazdiņa: Kā trimdas baltkrievi sazinās ar tiem, kuri joprojām ir dzimtenē?

Valērijs Sahaščiks: Mums ir kontakti. Tas ir sarežģīti, jo cilvēki ir apdraudēti. Par šādiem kontaktiem var dabūt bargāku cietumsodu nekā par sērijveida slepkavību. Bet tik un tā cilvēki sazinās, jo lielāko Baltkrievijas sabiedrības daļu neapmierina tas, kas notiek valstī – terors un represijas. Tas Eiropas valstij ir nenormāli. 

Kā atšķiras noskaņojums, kas valda cilvēkos, kuri joprojām ir Baltkrievijā, no tiem, kuri ir ārpus tās Polijā, Latvijā vai kur citur?

Patiesībā ikvienam, kurš pēc 2020. gada izbrauca uz Eiropu, – un pēc oficiālās informācijas tie ir vismaz 350 tūkstoši, lai gan oficiālā informācija mēdz būt grozīta, bet katrā ziņā tie ir ļoti daudzi cilvēki – visiem Baltkrievijā ir palikuši radi, draugi un kolēģi, un viņi visi ir saziņā. Nekādas šķelšanās nav. Aleksandra Lukašenko propaganda cenšas stāstīt, ka tie, kuri ir izbraukuši, ir slikti un tā tālāk, taču tautā tāda viedokļa  nav. Un mēs tik un tā paliekam viena vesela tauta.

Tātad jūs cenšaties visu laiku uzturēt šo garu, ka pārmaiņas ir vajadzīgas.

Protams, protams! Nevienu neapmierina tā situācija, kas ir tagad. Pat, teiksim tā, elites, kuras Lukašenko uzskata par savu triecienelektorātu, arī saprot, ka tas viss ir nenormāli.  Lukašenko Baltkrievijai nepiedāvā nekādu nākotni.

Viņa mērķis ir pēc iespējas ilgāk sēdēt tronī pat tad, ja tam būs ļoti negatīva ietekme uz valsti. Un sekas jau ir. Mēs redzam, kā tas ietekmē ekonomiku, rada vēl lielāku atkarību no Krievijas. 

Šobrīd var teikt, ka Baltkrievija ir totāli atkarīga no Krievijas. Bez Krievijas jau vairāk neviens ar Baltkrieviju nekomunicē. 

Un, ja Krievijā sāksies kādi pārmaiņu procesi, tas būs laika jautājums. Mēs jau tagad redzam, ka Krievija izturēs maksimums pusotru, divus gadus, ņemot vērā karu, tēriņus tam, tik lielus cilvēku zaudējumus. Krievijā sāksies ļoti negatīvi procesi. Un ko tad? 

Kāda nākotne būs Baltkrievijai? Nerunājot nemaz par to, ka jau tagad Baltkrievijas suverenitāte ir pamatīgi cietusi. Krievija te cenšas izveidot prokrieviskās partijas, ar lielu naudu cenšas pārpirkt Baltkrievijas eliti, padarīt to sev lojālu. 

Un viņi pat neslēpj savu mērķi, proti, pilnībā pakļaut Baltkrieviju, lai no tās paliktu tikai izkārtne – nosaukums, karogs, ģerbonis un viss, kamēr faktiski tas būtu vēl viens Krievijas Federācijas apgabals. Un lai Minskā netiktu pieņemti nekādi lēmumi, bet viss notiktu tā, kā grib Kremlis. 

Bet visus normālos, domājošos cilvēkus, savas zemes patriotus, tas, protams, neapmierina. Neviens negrib sev tādu nākotni. 

Visi grib neatkarību, patstāvību, un visus biedē noziedzīgs, korumpēts Krievijas režīms. Tas neko labu nedod nedz Krievijas pilsoņiem, nedz dos mums.

Mums ir sajūta, ka Lukašenko draudzējas ar Putinu, bet ne līdz galam.

Lukašenko nav muļķis. Viņam ir dzīvniecisks instinkts. Viņš redz, ka Putins viņu nicina, viņš saprot, ka viņam nav nekādas nākotnes, ja Baltkrieviju aprīs Krievija. 

Tāpēc viņš mēģina spēlēt divas spēles  – varbūt izdosies padraudzēties ar Krieviju, varbūt izdosies atjaunot attiecības ar Eiropu. Domāju, ka viņš ir gatavs tirgoties ar politieslodzītajiem, lai dabūtu kādu indulgenci no civilizētās pasaules. 

Viņš ir izveidojis vairākus šādus rezerves variantus, ar kuriem viņš var tirgoties, lai sev kaut ko dabūtu. Un viņš negrasās pilnībā pakļauties Putinam. Tas ir skaidri un gaiši redzams.

Sakiet, vai jūsu tautā sacelšanās, revolūcija ir iespējama?

Baltkrievu nācija ir brīnišķīga, eiropeiska nācija, kas absolūti nav gatava radikālai rīcībai.

Baltkrievi 2020. gadā visu gribēja izdarīt skaisti un mierīgi. Cilvēki ielās bija saposušies, ar ziediem rokās, demonstrēja savu miermīlību un to, ka tautas absolūtais vairākums vēlas Lukašenko aiziešanu. 

Demonstrēja to visu ārkārtīgi mierīgi. Taču Lukašenko izmantoja savu spēka monopolu  un šos mierīgos protestus vardarbīgi apspieda. Arī šodien tauta nav mainījusi viedokli par Lukašenko. 

Daļa nācijas ir gatava radikālai rīcībai, bet es uzskatu, ka mēs varam iztikt bez pilsoņkara un izlīdzināt šo plaisu starp sabiedrības daļām, nonākt pie pilsoniskas vienošanās un padzīt Lukašenko, un īstenot valstī normālas, demokrātiskas reformas. Lai tas notiktu, mums ir jāizveido liels, pamatīgs, nopietns baltkrievu spēka centrs, Lukašenko alternatīva. Vairāk politisks nekā militārs centrs. 

Kādam spēka komponentam gan tur ir jābūt.  Jo, ja mums izdosies vienoties ar 99,9 procentiem Baltkrievijas iedzīvotāju, un es uzskatu, ka tas ir iespējams, tad tik un tā paliks kaut neliela daļa atsaldētu elementu, kas nesaprot neko citu kā tikai rupja spēka valodu. 

Šie formējumi, ko aktīvi veido Baltkrievijas iekšlietu spēku komandieris Karpenkovs, pats atklāti būdams prokrievisks cilvēks, visticamāk, sastopoties ar  reāliem draudiem, vienkārši izklīdīs. 

Jo šie cilvēki nāk tikai naudas dēļ. Maz kas no viņiem ir gatavs satikties ar reālu pretinieku. Pa astoņiem uzklupt meitenei, studentam, jā, to viņi var. Bet, ja ieraudzīs pretī sev īstu pretinieku, domāju, ka viņi nespēs karot. 

Bet līdz ar to zināms spēka komponents, lai stātos pretī šādām Baltkrievijas spēka struktūrām, mums ir vajadzīgs.

Ukrainā esot, mēs bieži dzirdam, ka Putins izmanto jūsu zemi, lai uzbruktu Ukrainai. Vai Putins var paņemt jūsu cilvēkus, lai karotu Ukrainā?

Domāju, ka Putins gribētu, bet Lukašenko saprot, ka tas būtu krahs, jo armija cietīs lielus zaudējumus un galu galā pavērsīsies pret pašu Lukašenko. Tas vairs nebūs viņa spēks. Lukašenko visādi cenšas stāvēt pretī Maskavas spiedienam, sakot, ka mums NATO draud, mums jūs ir jāpiesedz no Rietumiem, lai Latvija, Polija vai Lietuva neuzbruktu, un tādā garā. 

Pagaidām Lukašenko izdodas atrunāties, un cerams, ka izdosies arī turpmāk. Jo, ja kara sākumā kaut kā varēja domāt, ka Krievija ātri un skaisti uzvarēs Ukrainu, tad tagad ikvienam cilvēkam ir skaidrs, ka nekas nav izdevies un neizdosies, ka tas ir karš, kurā Krievija cieš lielus zaudējumus. Un kāpēc Lukašenko pievienoties acīmredzami zaudējošai kompānijai? To viņš saprot ne sliktāk kā mēs.

Ko baltkrievi domā par ukraiņiem? Kas viņiem ir tuvāka dvēselei – Ukraina vai Krievija?

Protams, ka lielākā daļa baltkrievu ļoti labi domā par ukraiņiem. Morāli viņus atbalsta šajā cīņā. Diezgan daudzi baltkrievu brīvprātīgie karo Ukrainā.  Ļoti daudzi palīdz organizēt humāno palīdzību. 

Bet, protams, jāņem vērā, ka visi brīvie masu informācijas  līdzekļi Baltkrievijā ir iznīcināti, bet oficiālā propaganda publicē tikai prokrieviskas ziņas un, protams, daļa sabiedrības tam tic un pat veido kaut kādus ar Krieviju saistītus plānus. Mēs nezinām precīzu statistiku, bet domājam, ka tie varētu būt kādi 20–30 procenti.

Vai jums ir zināms, kas notiek ar cilvēkiem, kuri patlaban joprojām atrodas Baltkrievijas cietumos?

Lukašenko režīms pārkāpj visus starptautiskos noteikumus. Ieslodzītajiem pat ir liegta sazināšanās ar advokātiem, līdz ar to mums nav tiešu sakaru un mēs mēnešiem ilgi nezinām, kas notiek.  

Tas, protams, ir ārkārtīgi satraucoši. Un mēs saprotam, ka reāli palīdzēt cilvēkiem var, tikai nomainot Lukašenko režīmu. Cits variants neeksistē. 

Ja Rietumi sāks tirgoties ar politieslodzītajiem, tad Lukašenko tajā saskatīs tikai un vienīgi labu biznesu – izdos tos, kuri tagad ir nebrīvē, un turpinās ieslodzīt jaunus. 

Domāju, ka citu variantu vispār nav.

Pie mums liela problēma ir robežas un to drošība, migrācija no Baltkrievijas puses. Vai mēs varam rēķināties ar to, ka  šo organizēto robežpārkāpumu būs vēl vairāk un šī situācija turpināsies?

Krievijai katrā ziņā vajag Eiropai sagādāt maksimāli daudz problēmu, lai Eiropas iedzīvotāji savām valdībām sāktu teikt – esam noguruši, mums ir apnicis, labāk vienosimies ar Krieviju. 

Mēs ļoti labi saprotam, ka visas šīs darbības uz robežas ir Kremļa organizētas, bet tiek izpildītas ar Baltkrievijas specdienestu rokām. Tam, protams, var stāvēt pretī un efektīvi. Tikai tad ir jābūt koordinētai visu Baltijas robežvalstu rīcībai. Un vājo punktu Lukašenko režīmam ir daudz, īpaši ņemot vērā, ka ir vēl viens būtisks kontra aģents, daudz spēcīgāks par Krieviju, no kā baidās Baltkrievija  vairāk nekā no Putina, un tā ir Ķīna.  

Ķīnai ir vajadzīgs stabils tranzīta ceļš uz Eiropu, un, ja kāds tam būtiski traucēs, ķīnieši, visticamāk, atradīs veidu, kā nolikt pie vietas gan Lukašenko, gan Putinu. Tā ir valsts, ar ko spēlēties nedrīkst.

To Lukašenko saprot. Un, ja pienāks brīdis, kad būs jāizšķiras starp izpatikšanu Putinam vai Ķīnai, tad viņš izvēlēsies otro variantu. Jebkādus civilizētus paņēmienus, ko sarunāt vai vienoties, Lukašenko uztver kā eiropiešu vājuma pazīmi. Kādi citi stingrāki mēri nostrādātu daudz ātrāk.

Kādu palīdzību jūs sagaidāt no Latvijas?

Latvija atbalsta mūsu demokrātisko kustību. Latvija palīdz Ukrainai, un šajā ziņā mēs esam sabiedrotie. Mēs negaidām atbalstu militārajā jomā, taču palīdzība, lai cīnītos ar Kremļa propagandu, mums būtu liels atbalsts.

Šī propaganda baltkrieviem veido uzskatus, ka te mirst badā, ka saskalda mēbeles, lai varētu kurināt krāsniņas, ka NATO karavīri ir briesmīgi zvēri, kuri stāv pie robežas un gaida, kad varēs uzbrukt Baltkrievijai. 

Ļoti svarīgi būtu stāstīt Baltkrievijai patiesību, tas būtiski kaitētu Lukašenko un Putina pozīcijām, un tad būtu daudz vieglāk ieviest demokrātiskas pārmaiņas.