Ar Staņislavu Asejevu Ukrainas galvaspilsētā Kijivā sarunājās Latvijas Radio žurnāliste Indra Sprance.

Indra Sprance: Pēdējās ziņas, ko par jums lasīju, ka esat kontuzēts. Kā jūs jūtaties šobrīd?

Staņislavs Asejevs: Tagad ir daudz labāk. Vienīgais simptoms, kas man ir palicis, ir galvassāpes . (..) Bet ārsti saka, ka tas ir normāli un pēc kāda laika pāries.

Jūs minējāt, ka pievienojāties armijai 2023. gada beigās. Vai varat pastāstīt, kādēļ pieņēmāt šādu lēmumu?

Armijā katastrofāli trūkst cilvēku. Tas ir galvenais iemesls. Līdz tam es nodarbojos ar fondu kara noziegumu izmeklēšanai. Es to reklamēju. Arī ārzemēs tajā skaitā – pusgadu braukāju ar dažādām lekcijām un prezentācijām pa Rietumiem. Fonds šobrīd turpina darbu bez manas fiziskas klātbūtnes, tāpēc radās jautājums – ko darīt tālāk? Vienkārši atrasties Kijivā es neuzskatīju par iespējamu, tāpēc pievienojos armijai.

No 2017. gada 28 mēnešus pavadījāt okupētās Doneckas koncentrācijas nometnē "Izolācija". Tagad, atskatoties uz to periodu, – kas jums palīdzēja izdzīvot tajā ellē?

Es vienmēr atbildu – divas tādas pretējas sajūtas. Tā ir mīlestība un naids. Mīlestība – manu tuvinieku mīlestība, manas meitenes, kas mani gaidīja. Naids – pret "Izolācijas" administrāciju. Jo es sapratu – lai es viņiem atriebtos, man nepieciešams izdzīvot un iziet no turienes. Lai cik smagi būtu, nepieciešams izkļūt ārā un izstāstīt par to, kas tur notika.

Man jau bija noteikta stratēģija – neskaitot grāmatas uzrakstīšanu, pacelt "Izolācijas"  jautājumu arī Minskas sarunās, kad viņi vēl veidoja Minskas formātu. Visu to es arī realizēju pēc iznākšanas.

Pastāstiet, lūdzu, par turpmāko šī fonda darbu, izmeklējot un vācot pierādījumus par kara noziegumiem. Ko ir izdevies izdarīt pa šo laiku?

Galvenais rezultāts ir tas, ka "Izolācijas" lielākais ļaundaris tagad sēž aiz restēm. Fonda izveide aizsākās ar "Paliča" ("Paličs" ir iesauka Doneckas koncentrācijas nometnes "Izolācija" mediķim Denisam Kulikovskim, ar kura svētību nometnē notika cilvēku spīdzināšana ar elektrību un dažādos citos veidos – red.) – šī Kulikovska aizturēšanu Kijivā. 

Kad viņu aizturējām, tad es sāku domāt, kā tikt klāt pie pārējiem, kas var atrasties šobrīd okupētajā teritorijā vai Krievijā. Tā radās ideja mūsu fondam. Tā ir ļoti vienkārša. 

Mēs esam gatavi maksāt naudu par informāciju, kas ietver ziņas par Krievijas kara noziedznieku atrašanās vietu. Par cilvēkiem, kas tiek turēti aizdomās par kara noziegumiem.

Mūsu mājaslapā (https://jif.fund/en/crimes/izolyatsia) jūs redzēsiet kara noziegumu kategorijas. Tur, piemēram, ir Buča, [lidmašīna] MH-17, tā pati "Izolācija", nelikumīga bērnu deportācija un tā tālāk. Katrā no šīm kategorijām ir saraksts ar personām, kuras oficiāli tiek turētas aizdomās par šiem noziegumiem.

Es uzsveru – oficiāli. Mēs izmantojam tikai oficiālos lēmumus, kurus pieņēmusi Ģenerālprokuratūra, drošības dienesti, starptautiskās organizācijas. Tikai tad ievietojam cilvēku mūsu sarakstos. Un pie katra cilvēka uzvārda stāv summa, kuru mēs esam gatavi maksāt par informāciju.

Viņi ziņo naudas dēļ? Nevis tāpēc, ka tie cilvēki ir nelieši?

Nē, nē. Pat tie cilvēki, kas mums tagad palīdz Krievijā – tas viss notiek par naudu.

Kijivas tiesa sodījusi Kulikovski ar 15 gadiem ieslodzījumā. Kādas jums bija sajūtas, kad uzzinājāt par šo spriedumu?

Es jau sen attiecībā uz viņu neko nejūtu. Tas ir mans darbs. Kara noziegumi ir mans darbs. Ja es pret to izturēšos personiski, es vienkārši emocionāli izdegšu. Tāpēc man tā ir kārtējā lieta. Veiksmīga, paldies Dievam! Lai sēž!

Kā jūs novērtētu – vai taisnīgums ir uzvarējis šajā lietā?

Priekš manis – jā. Man nebija iespējams 2017. gadā pat iedomāties viņu aiz restēm Ukrainas tiesā..  Tas nebija iespējams. Tas ir cilvēks, kas "Izolācijā" izturējās kā Dievs.. Kungs. Viņš tur varēja tā ar pirkstiem noklikšķināt un cilvēks vairs neeksistēja.. Pat ne fiziski – psiholoģiski vienkārši viņu iznīcināja un viss. Bet tagad šis cilvēks pats ir aiz restēm.

Grāmatas ievadā – vismaz latviskajā versijā – rakstījāt, ka "ļaunumu nepieciešams saukt vārdā". Tas bija par "Izolāciju". Bet ar kādiem vārdiem jūs raksturotu visu to, ko Krievija izdarījusi Ukrainā pēc 24. februāra?

Nekas jau nav nav mainījies. Visu to, ko es redzēju "Izolācijā" – tā ir miniatūra Krievija. Tas pats pēc tam bija Hersonas apgabalā, Kijivas apgabalā pēc 2022. gada, Harkivas apgabalā – pagrabos, spīdzināšanas vietās ar elektriskām ierīcēm, ar izvarošanām un civiliedzīvotāju nogalināšanām. 

Tas, ko mēs saucām par ļaunumu, nav mainījies. Tas, diemžēl, vienkārši iznāca mūsu valstī lielākos apmēros, bet Krievija ir viena tā pati – gan Doneckas apgabalā, gan Harkivas apgabalā, gan Kijivas apgablā.

Jūs grāmatas priekšvārdā arī rakstījāt, ka jā – šī "Izolācija" var izplesties un pārņemt visu Ukrainu, un tālāk iekarot Eiropu. Vai Eiropa to saprot?

Nē, nesaprot, jo nav pārliecības un izpratnes par to, ka tā ir realitāte. Viņi [Eiropā] domā, ka tā ir teorija un līdz tam nenonāks. Pirmkārt, tāpēc  ka fronte ir ļoti tālu..  pat Ukrainā, cik tālu vēl ir jāiet  līdz labajam krastam – Dņipropetrovskas apgabalam, līdz Vinnicai.. Ļoti tālu! Donbasā viss notiek.

Otrs, viņi netic – ja Ukrainā viss beigsies, ka Putins mēģinās iziet uz tiešu konfliktu ar NATO. Bet tas tā ir – simt procenti! Un pirmās būs Baltijas valstis vai Moldova. Tāpēc diemžēl nav nekādu argumentu, lai pārliecinātos par to.

Vienīgi, ja Ukrainas patiešām vairs nebūs, tad visi sapratīs, ka viņi briesmīgi kļūdījās, kad nedeva mums pietiekoši naudu un ieročus, lai karotu ar mūsu rokām un mūsu dzīvībām... Tad viņi būs spiesti likt pretī savus cilvēkus.

Kas būtu jādara?

Mums ir nepieciešami ieroči. Es domāju, ka, ja uzbruktu Polijai, nebūtu jautājumu, cik tanku un "Patriot" sistēmu dot – tas tiktu nedēļas laikā atrisināts.

Bet mēs jau divus gadus staigājam ar izstieptu roku un skaidrojam – puiši, nu, mēs taču sargājam arī jūs!… [Un mums atbild] Nē, tas ir jūsu karš, tas ir tur, mēs jums palīdzam, jo demokrātiska valsts, bet principā mums pašiem ir vajadzīgs.. Nu, jums būs vajadzīgs, ja mēs zaudēsim. Tā ir taisnība.

Bet loģika ir tajā – lai līdz jūsu valstīm, jūsu ģimenēm, jūsu dzīvēm tas nenonāktu, apturēsim to Ukrainā, un to ir iespējams apturēt!

Mums ir motivēti cilvēki, mums ir speciālisti, mums ir armija, mums vienkārši nav, ar ko karot. Jūs saprotiet, es to saku kā cilvēks no praktiskā skatu punkta – kā cilvēks, kas nupat bija pie Očeretino – mēs it neko nevaram izdarīt pret aviobumbām!

Mums nav pretgaisa aizsardzības, mums nav lidmašīnu! Ko es varu izdarīt ar automātu pagrabā pret aviobumbām? Neko! Tāpat pret tankiem – es neko nevaru izdarīt! Es varu palīdzēt kājiniekiem, kad ir nonācis līdz tam un sākas viens pret vienu.. kas ir izdzīvojuši pēc tām aviobumbām.. un viss.

Grāmatā jūs rakstat, ka brīvība – tāpat kā mīlestība – ir jāmācās. Ko Ukraina šobrīd mācās?

Diemžēl es neredzu, ka notiktu nacionālas refleksijas process. Mums ir liels skaits cilvēku Donbasā un ne tikai Donbasā. Vienkārši par to es varu runāt, jo sastopos ar viņiem – gaida Krieviju. Joprojām!

Joprojām mūsu kontrolē esošās pilsētās – tādās kā Pokrovska, Mirnohrada, kas ir tuvu frontes līnijai – tur ir virkne cilvēku, kas nodod, piemēram, mūsu karavīru atrašanās vietas koordinātas un gaida uz Krieviju!

Kaut arī viņi ir pieredzējuši Bahmutu, pieredzējuši Avdijivku un Mariupoli, kur ir grausti un nekas nav palicis, un vajadzētu būt sapratnei – ja Krievija ienāktu Mirnohradā vai Pokrovskā, tur tāpat būtu grausti, simt procenti! Bet viņi gaida! Un tādu ir daudz gan Odesā, gan Dnipro, gan arī Kijivā ir cilvēki, kas gaida "atbrīvošanu", kā viņi to sauc.

Tāpēc es šai ziņā pesimistiski skatos – neko mēs neesam iemācījušies kopš 24. februāra.

Kā jūs novērtētu to, kas notiek starptautiskā līmenī attiecībā uz Krievijas pastrādātajiem kara noziegumiem Ukrainā?

Starptautisko tiesību sistēma attiecībā uz kara noziegumiem ir pilnībā apātiska un nefunkcionē. (..) Tas viss tā arī turpināsies – tajā skaitā attiecībā pret Ukrainā notiekošo, ja vien starptautisko tiesību sistēma nemainīsies. 

Kad es sava fonda vārdā braukāju pa Eiropu, tad piedāvāju – taisām starptautisku struktūru uz mūsu fonda bāzes. Nav obligāti nevalstiska organizācija – var būt arī valstiska institūcija, tāda kā Interpols, kas nodarbotos tikai ar kara noziegumiem.

Jo mums nav reāla mehānisma kriminālatbildībai par kara noziegumiem.

Vajadzētu būt mehānismam, kā izdot cilvēkus no vienalga kādas pasaules malas, ja parastais izdošanas process nestrādā. Un tas nekad nestrādās Krievijā, jo viņi nekad nevienu neizdos – pat ja tur būtu visliberālākais prezidents.

Mums kā demokrātiskām valstīm vajadzētu vienkārši pieņemt paziņojumu, ka kara noziegumi ir pielīdzināmi terorismam. Tas ir apkaunojums cilvēcei un, ja mums neizdod kara noziedznieku, tad mēs kā demokrātiskā sistēma NATO vai ANO ietvaros paturam tiesības šai jaunajai institūcijai, kas nodarbotos ar šo izmeklēšanu, dot tiesības sasniegt šos cilvēkus – vienalga kādā pasaules malā, vienalga kādā veidā. 

Ir nepieciešams saprast, ka tas, kas notiek Ukrainā, ir sekas nesodāmībai par Čečenijā notikušo, par Gruzijā notikušo. Par visu to, kur Krievija bija iesaistījusies – tajā skaitā Piedņestrā – un veikusi kara noziegumus. 

Un par Krimu 2014. gadā, kad starptautiskā sabiedrība nereaģēja pietiekoši asi attiecībā pret Krieviju. Tā visa rezultātā mums ir 2022. gada 24. februāris. Ja mēs neapturēsim šo sistēmu – tajā skaitā pietiekoši asi attiecībā uz kara noziegumiem – tā būs ne tikai Ukrainas problēma.