ĪSUMĀ:
- Satikšanās ar Uldi Bērziņu
- "Post-Bērziņa latviešu valoda jau ir citāda"
- Ulža Bērziņa drosmes skola
- Cilvēks ar nerimstošu vēlmi dalīties
- Vai tulkošana un atdzejošana ir dažādas pasaules?
- Piemineklis Uldim Bērziņam jāceļ ar atmiņām un kopābūšanu
- Korāns kā literatūras piemineklis, nevis reliģisks teksts
Satikšanās ar Uldi Bērziņu
Gustavs Terzens: (..) Šajā sanāksmē es esmu vienīgais, kurš Uldi Bērziņu nav saticis dzīvē, bet noteikti gribētu. Apmeklēju Uldim veltīto sarunu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā "Uldis Bērziņš. Skola". Ļoti kolosāla saruna, liels izvērsums, un bija redzams, ka arī Ulža pazinējiem bija daudz jaunumu – gan foto, gan dažādas citas atklāsmes. Jūs, kas esat Uldi satikuši, es saprotu, ka tas ir ļoti liels pieskāriens – Uldi Bērziņu satikt dzīvē, tas varbūt būs tā mazliet banāli, bet tā pirmā reize, kad jūs Uldi satikāt. Pirmā spilgtā asociācija. Kāda tā bija? Anda, ar tevi sāksim.
Anda Buševica: Es laikam esmu tās hronoloģiskās līnijas diezgan pašā galā. Tā ciešāk es satiku Uldi, kad viņš bija pabeidzis Korāna tulkojumu. Bieži vien ir tā, ka no tā brīža, kad tulkotājs ir pabeidzis savu darbu, līdz brīdim, kad iznāk grāmata, iznāk preses relīzes un sākās tā rosība, var paiet gads, pat ilgāks laiks – pat gadi.
Es jau biju guvusi mācību, ka ar to radošo personību – vai tas būtu tulkotājs vai rakstnieks – ir jārunā tieši tajā brīdī, kad viņš ir pabeidzis to darbu. Tad es ķēru viņu rokā.
Man jāteic, ka tas mans īpašais pārdzīvojums un tas, kas mani fascinēja, – ka paralēli tulkošanai, viņš rakstīja arī dzeju. Tur tie tēli, kas ir šajā gadījumā Korānā, atdzīvojās nu jau pilnīgi ar citiem akcentiem, citā kontekstā. Jo kā dzejnieks viņš ir brīvs šo notikumu sarindot mazliet citā kārtībā. Es ļoti spilgti atceros dzejoli par Mirjamu. Korānā arī ir pieminēta Mirjama, kas faktiski pēc tā stāsta, tā pati mūsu kristiešu Marija vien ir. Un Korānā tas ir tāds garāmejošs aculiecinieka skatiens – tiek pieminēta Mirjama, kura dzemdē pravieti. Bet tiem, kas dzīvo kristīgajā telpā, tas stāsts jau uzreiz ir garāks. Uldim Bērziņam viņš bija vēl garāks, jo tā Mirjama, tādā patriarhālā sabiedrībā nav neko augstu pozicionēta, bet viņa gaida bērnu, un atkal tāda dzīvības principa priekšā viņa ir visaugstākais, kas var būt, — sieviete, kas gaida bērnu, kas ir paslēpusies koka ēnā. Un kā dzejnieks Uldis uztvēra to, ka visa tā daba viņu uzrunā, mierina un uzmundrina, un mani tas tiešām aizkustināja līdz asarām.
Ingmāra, tava pirmā sastapšanās ar Uldi.
Ingmāra Balode: Man ir jāliek divas sastapšanās blakus. Viņa pirmās grāmatas manas mammas grāmatu plauktā. Pirmā reize, kad es apzinos, ka dzeju var atdzejot, jo man paskaidro, ka Vislava Simborska ar krājumu "Apsveiksim skudras", kuras vāciņš man bērnībā ļoti patika, ka tā nav vis latviešu dzejniece un es viņu nevaru satikt Dzejas dienās, kur mani mamma arī mēdza līdzi pavisam maziņu. Otrā satikšanās ir, kad mēs ar Uldi jau runājām par to, ka es esmu sākusi mācīties poļu valodu, un tad jau būs zināmi tulkošanas uzdevumi, ieskaitot to pašu Česlavu Milošu, kurš tad nu ir arī pirms dažiem gadiem ietērpts vākos. Un tad jau visas tālākās sarunas par atdzeju un dzīvi kā tādu.
Māri, es saprotu, ka tiklīdz Uldis uzzināja, ka tu zini poļu valodu, tu tiki momentā pievilkts pie grāmatu plaukta, un tad tev bija jātulko.
Māris Salējs: Jā. Es to jau esmu tūkstošiem reižu stāstījis. Tas bija pēc jauno autoru semināra, šķiet, 1993. gadā. Uz Benjamiņu nama palodzes sēdēja Pēteris Brūvers, un viņš teica, ka jāiet pie klasiķa. Tur bija vēl viena jauna meitene, arī semināra dalībniece, un tā nu sanāca, ka tieši Avotu ielas mājā Pēteris mūs aizveda pie Ulža, un tad Uldis, uzzinājis, ka es protu poļu valodu, izvilka starpkaru poļu dzejas biezo antoloģiju, iedeva rokās un teica: "Atdzejo. Un, tā kā tu mācies arī Mākslas akadēmijā, uztaisi arī tādu smuku vāku tai antoloģijai."
Ja tu kaut ko proti, dari to visu!
Māris Salējs: Tad es arī atdevu ar jaunu, paštaisītu vāku Uldim.
Anda Buševica: Es arī gribu uzdot jautājumu. Māri, saki, kā tas ir rakstīt kā literatūras zinātniekam, darbu par dzīvu autoru, kurš var spuroties pretī?
Māris Salējs: Pirmkārt Uldis ir, es teikšu tā, ka viņš kā cilvēks ir ļoti tolerants. Bija. Ir. Man gribas teikt, ka ir joprojām ļoti tolerants, un viņš pieļāva, ka var arī skatīties tā vai citādāk. Un drīzāk tā monogrāfija bija tāds personīgas dabas jautājums, jo man pašam vajadzēja kaut ko noskaidrot, kaut ko saprast — Ulža dzejā aizrakties līdz kaut kam.
Anda Buševica: Un kas tev palīdzēja aizrakties? Jo šī grāmata ir aizraujoša lasāmviela, gandrīz kā romāns, jo es nevaru iedomāties, kur citur viņš būtu savas bērnības atmiņas tik sīki un smalki izstāstījis.
Māris Salējs:
Es to redzu arī viņa dzejā. Tur jau parādās visu laiku šis bērns, šis puisītis un šis "es", kas redz to pasauli.
No tā arī, manuprāt, tas viss sākas, un tādēļ man bija ļoti svarīgi, jo viņš jau ne tikai ar mani, bet arī ar citiem intervētājiem visu laiku atgriežas pie bērnības. Viņš stāsta to. Un tad es vienkārši vēl paprasīju, lai būtu pilnīgāka bilde. No kurienes tas viss izauga un kā tas viss saslēdzas.
Jāni, tavi pirmie soļi Ulža pasaulē.
Jānis Elsbergs: Sakarā ar to, ka mana māte bija klātesošo un mana kolēģe, Uldi es atceros tik, cik es sevi atceros. Šad un tad, bieži tas nebija, bet šad un tad ieradās mūsu mājās, un viņi ar mammu sēdēja, pīpēja un pļāpāja, un laikam vīnu arī drusciņ iedzēra. Tā kā Uldis ir klātesošs jau kopš kādu 5 gadu vecuma, kopš es sevi atceros. Tas ir apmēram 50 gadi, tā sanāk.
"Post-Bērziņa latviešu valoda jau ir citāda"
Guntis Berelis ir rakstījis tādus vārdus: "Pēc Bērziņa vairs nerunās un nerakstīs tā, kā pirms Bērziņa. Post-Bērziņa latviešu valoda jau ir citāda." Berelis to fatāli pasaka. Vai šeit ir kas pieliekams?
Māris Salējs: Nē, nu tas ir fakts.
Bet ko mēs turpinām mācīties no Ulža? No šī lielā gara? Vēl Berelis viņa valodu salīdzināja ar lielu, blīvu audumu, kur tu, vienu dzīpariņu izraujot, pieskaries milzīgam micēlijam, milzīgam kosmosam klāt. Un tad mēs varam tā kā ievīties tajā un tikt tajā kosmiskajā plīvurā iekšā.
Ingmāra Balode: Es teiktu, ka, lai turpinātu spēju būt saskarē ar blīvo audumu, tas ir jātur kaut kur acu priekšā. Šis būtu mājiens cilvēkiem, kuri reizēm nobīstas lasīt dzeju un saka: "Vai, tur visādi sarežģīti vārdi un, jā, blīva valoda, blīvs teksts." Ja ar to padzīvo kaut vai perifērajā redzē un pēc tam tuvāk ielasās, tad tu paplašini pats savu tekstu visās vismetaforiskākajās šī vārda nozīmēs. Otra lieta,
ko var mācīties un nest tālāk, faktiski ir universāla, un tā ir drosme — drosme attiecībā pret savu valodu.
To paplašināt, apspēlēt, pārveidot, atstāt savu brīnišķīgo nospiedumu valodā, nevis postošo nospiedumu. Otrs ir drosme mācīties svešvalodas, lai arī cik tālas tās mums varētu būt, un atdzejot no tām. Tā visa ir drosme, un to var vēl noteikti paplašināt.
Māri, pētot monogrāfijā Ulža dzeju, es saprotu, viņš agri sāka. 13 gadi ir agri dzejniekam?
Māris Salējs: Agri, jā. Nu, normāli. Tā ir tā pirmā neklātienes tikšanās ar baltkrievu poētismu mammas plauktā, kuru es pa reizei paņēmu vienkārši palasīties kaut ko.
Jānis Elsbergs: 1984. gadā iznākusī Ulža Bērziņa otrā grāmata.
Māris Salējs: Un es neko nesapratu. Absolūti neko. Bet par spīti, pat ne par spīti, tā valodas dejošana un struktūra, no kuras es neko nesaprotu, tā murdoņa — tā bija kaut kas ārkārtīgi fascinējošs, un tādēļ man liekas, ka katram jāpamēģina. Nevajag saprast varbūt. Vajag sajust.
Anda Buševica: Mēs nupat klausījāmies Ulža Bērziņa dzeju tādā uzskaistinātā versijā ar fona mūziku. Bet arī intervijās tā bija pilnīgi normāla situācija. Tās intervijas parasti bija ļoti garas, es uzreiz teikšu. Viņš paskatījās un teica: "Ā, tu ieraksti? Nu labi, es tagad palasīšu dzeju!" Tā bija pilnīgi normāla situācija, sarunā iestarpināt dzeju, un nevis vienu dzejoli vai divus, bet tas varēja ilgt pat pusstundu kopā ar atmiņām un stāstu par to autoru, un tā tas skanēja.
Ulža Bērziņa drosmes skola
Un tā izteiksme! Jā, mums arī "Kultūras rondo" arhīvā ir materiāli pieejami — Uldis ir daudz runājis. (..) Ingmāra, man tev jājautā. Tev šis gods ir ticis — kā literārajai redaktorei vienu no viņa tulkojumiem "Dziesma par manu Sidu" savā pārziņā pārņemt. Šajā gadījumā kādas tās attiecības jums bija, un kā tu juties, kad tev būs jārediģē Ulža Bērziņa tulkojums?
Ingmāra Balode: Tas ir labs jautājums. Tā bija arī mana kārta — iemēģināt to drosmi, ko es te slavinu. Pirmā drosmes pārbaude bija viena brīnišķīga un tik jutekliska kā mūsu Čaks. [Tas bija] čehu dzejnieka Jaroslava Seiferta krājums, kas iznāca izdevniecībā "Mansards", un tad Uldis teica: "Nu, tu tagad drusku to čehu valodu proti, še, tev vārdnīca, iemācies visu pārējo." Es esmu pamazām un ilgi atdzejojusi Seifertu, un tad mēs to salikām kopā. Tur es ņēmos visādi ar to drosmi un uzmanību vicināties. Šķiet, Uldis ar to grāmatu bija mierā, un latviešu lasītāji savukārt atklāja vēl viena brīnišķīga čehu autora balsi līdzās tam košajam, bet nelielajam spektram, ko mēs paspējām, kam ir bijusi tā laime vecāku grāmatu plauktos vai bibliotēkās saņemt šajās "Liesmas" atdzejas sērijās.
Uldis visu laiku uzturēja spēkā to, ka ir jāliek vākos un ir jādod tālāk visu, visu valodu dzejas balsis.
Tiklīdz viņš manīja, ka būtu kāds, kurš varētu pieskatīt tandēmā ar oriģinālu šo atdzejojumu, tā darbs rokā. Tur nebija īsti, kur atkāpties. Ar "Sidu" man bija vēl vairāk bail, jo tajā brīdī man bērns bija pavisam mazs, un viņš teica: "Nu, nekas. Paauklē, un tad jau rediģēsi!" Tur, par laimi, bija tāds redaktoru tandēms. Viņš izveidoja tādu trijžuburu sistēmu: Uldis ar vērienu, ar daudzām manuskripta versijām, ar piebildēm, ar visiem komentāra tekstiem, ar milzīgo atbalsta bibliotēku, ko viņš bija mērķiecīgi savācis. Tad Dens Dimiņš kā zinātniskais redaktors un es ar tādu tīri cenšanos brīžam norobežoties no tā visa pārējā uzslāņojuma, lai "Dziesmu par manu Sidu" lasītu tā, kā Uldis gribēja, kā tagad tapušu, pilnmiesīgu, viscaurēm, visām maņām jūtamu tekstu, kurš tomēr reizē dzīvo arī savā vēsturiskajā dimensijā, bet kuram ir jāiedarbojas uz mums tagad.
Bet tava bardzība, tava redaktora drosmīgā roka — cik reižu viņa notrīcēja? Cik uldismu jeb Bērziņismu bija, piemēram, "Sidā"?
Ingmāra Balode: Te man palīdz tas, ko arī Māris uzsvēra, ka Ulža atvērtība un siltums, tas ļāva arī nebaidīties, tā ka ar to drosmi tur pēc tam bija īstenībā diezgan vienkārši. Pa brīdim šis tas pavizēja. Bija kaut kādas lietas, kur Uldis izspēlēja kādu dzejas kārti, un varbūt reizēm varēja ieraudzīt, ka šo dzejas kārti var likt vai iedēstīt kādā citā vietā, ļaut, lai viņa salapo, bet viņš ļāvās vai arī atbildēja tā, ka man kļuva skaidrs, ko var pamainīt nākamajā rindā vai ieteikt. Bet, protams, tas ir tāds mazais zīmulītis, ar ko uz maliņas tā bikli, bikli kaut kur... Tur tā bardzība bija īsa ar atdzejojumiem.
Ar nerimstošu vēlmi dalīties
Kā jums šķiet, kā Uldis zināja, kā viņš juta, ko viņš vēlas tulkot? Es zinu, ka pirms kāda laika tulkotājs Ilmārs Zvirgzds teica: "O, "Sidu" es būtu gribējis, es nokavēju! Bērziņš paspēja pirmais." Man šķiet, ka tas Ulža valodas daudzatslēgu valodu saišķis viņu varētu aizvest arī līdz Divupes ķīļrakstiem, ja vajadzētu. Es saprotu, ka Korānu tulkot, tas ir tāds ļoti ilgs process bijis — 11 gadi, un kā arī Zvirgzds ir teicis: "Tā ir tulkošana atvilktnē, jo kurš gan to novērtēs." Tas ir tāds jēdziens, kas nav vēl tik daudz ieskrējies. Kā izvēlēties? Kā jums šķiet? Kur tas kompass rādīja ziemeļus?
Ingmāra Balode: Te ir vairākas lietas. Viena ir tā, ka Uldim, šķiet, pilnīgi nerūpēja atvilktnes vai neatvilktnes kategorija. Novērtēšana — tas vispār neattiecas uz viņu. Protams, tagad varbūt viegli teikt, jo mēs taču esam cilvēki, kas novērtējam, bet tajā pašā laikā ir gana daudz cilvēku, kas nezina, ar kādu milzi mēs vienā laikā esam dzīvojuši, un viņiem derētu to uzzināt, jo būtu vienkārši foršāk dzīvot. Jo pēc pirmā krājuma gaidīšanas padsmit gadu garumā cilvēks diezgan norūdās pret to, ka kādu laiku, tūlīt un uz karstām pēdām netiek kaut kas dots tautās un nesaņem [paceltus] īkšķus. Tā ir cita kategorija un cits vēriens.
Man liekas, ka Uldim bija ārkārtīgi svarīgi ieraudzīt, kā mums trūkst. Tā ir tāda nemitīga došana, tā ir tāda milzīga dalīties vēlme.
Viņš to forši ir arī uzsvēris dažādās intervijās. Arī vienā, ko man savulaik bija tas gods veidot trīcošā studentes balsī "Radio Naba" raidījumā "Bronhīts". Toreiz likās — kāds sirms vīrs, jau 50 pāri, ko tad mēs viņam jautāsim? "Ko jūs vēl gribētu atdzejot?" Korāns tad nebija vēl izdots. Viņš saka: "Nu, "Gilgamešu" vajadzētu uztaisīt." Tajā mirklī, man liekas, man vispār kaut kas pieleca.
Anda Buševica: Viņš tulkojumu ievados to ir ļoti skaisti paskaidrojis, ka viņš grib dāvināt savai valodai pasaules lielos tekstus, jo tas ir
vispār neiedomājami, kurā gadā mēs to Korānu tikai dabūjām un kad viņš ir uzrakstīts. Tik ilgi mums bija jāgaida, kamēr Uldis Bērziņš piedzims.
Jānis Elsbergs: Bet tīri psiholoģiski, man liekas, ka viņam bija tā apziņa, ka "es esmu labākais", un tā tas arī bija.
Anda Buševica: Zini, ne jau tas, ka viņš bija labākais. Man bija interesanti vērot, kā viņš iemiesojās tajā tekstā, kā viņš kā cilvēks, pat intonācija mainījās atkarībā no tā, kādu tekstu viņš tulko. Vai tā bija "Dziesma par Sidu", kas ir senā Spānija, vai tas ir Korāns, vai tās ir ķīnzīmes. Viņš, starp citu, ir šī vārda autors — ķīnzīmes. Brīnišķīgi. Nevis hieroglifi. Un, man liekas, ka tā bija drīzāk pazemība, ka "es vislabāk iemiesošos", bet tas atkal nozīmē nolikt sevi sāņus.
Māris Salējs: Es teiktu tā – ja viņš redzētu, ka ir kāds, kas labāk to izdara, tad viņš to dotu, jo viņš jau arī kopā ar Knutu Skujenieku, protams, ievirzīja tos jaunos, kas ienāca dzejas laukā, kur viņš redzēja, ka ir kaut kas, kaut kāds materiāls, no kā izveidot, tad viņš jau uzreiz deva uzdevumus. Ingmārai, man un visai tai paaudzei – Leonam Briedim un tā tālāk. Viņš jau uzreiz mēģināja ievirzīt. Viņš nebija tāds, ka viņš tagad viens pats to visu darīs. Viņš mēģināja un deva to grūdienu, ka "ne tikai es, bet lai paplašinās".
Vai tulkošana un atdzejošana ir dažādas pasaules?
Palīdziet man strukturizēt – tulkošana ir viena lieta, atdzejošana ir pavisam cita lieta šajā gadījumā, un abas šīs paaudzes jeb abas lietas bieži vien dara vieni un tie paši cilvēki – literatūras meistari, lielā teksta lietpratēji, bet kāda ir atšķirība starp atdzeju un tulkošanu? Visprincipiālākā.
Māris Salējs: Struktūra. Poētiskā struktūra. Protams, ir šīs ārējās pazīmes. Ja tas oriģināls ir klasiskā strofā un atskaņu sistēmā, tad, protams, tas nozīmē, ka tev atdzejojot jāiejaucas pašā dzejas tekstā, lai dabūt šo pusi. Bet vienlaikus tev ir jāiesaista plašāki valodas, kultūras kodi un slāņu poētikas, leksiskie, mitoloģiskie slāņi, stilistikas tradīcijas – tas viss, lai dabūtu atpakaļ tādu pašu rezultātu, kāds ir oriģinālā. Tev ir jāpārveido daudz radikālāk, mazā spēles laukumā. Tas ir desmitreiz lielāks darbs, nekā tulkošana.
Man šķiet, tajā pasākumā, "Uldis Bērziņš. Skola", Ieva Lešinska minēja, ka tulkot uz valodu, kura nav tava dzimtā – to tā nedara.
Ingmāra Balode: Tā nedara, jā. Uldis un šī atdzejas skola arī visu laiku ir uzsvērusi, un uzsvērusi tajā labajā veidā, nevis didaktiski mācot un mētājoties saukļiem, bet parādījusi: "Skaties, es šitā daru, un tā var!" Atdzejošana no oriģinālvalodas, proti, bez starpniekvalodām, kas bija arī politisks, ne tikai radošs un sevi apliecinošs un savu spēju parādošs žests. Tam bija ļoti liela nozīme — apiet šo mūžīgi iespraucošos impērijas lielvalodu un uztaisīt no iespējami liela klāsta citu valodu šo klāstu. Jā, arī tagad, kad impērijas valoda šķita uz mirkli pakāpusies malā, mēs varam ieskatīties pētījumos un skatīties, ko kolēģi dara. Bet īpaši, ja tu taisi dzejas tekstu, tev ir jābūt uz mirkli saaugušam ar to oriģināltekstu, jo tu to dzejoli pārradi. Varbūt tas izklausās mazliet ierobežojoši, un es zinu, ka parasti mūsu diženie prozas tulkotāji, no kuriem daudzi ir arī ietekmējušies no Ulža un Knuta, un citu veikumiem, viņi pierāda, cik smuki var būt gan atdzejotājs, gan prozu tulkotājs. Bet ir tomēr jābūt dzejniekam savā dvēselē, lai ķertos klāt atdzejai.
Māris Salējs: Ne vienmēr prozas tulkotājs var atdzejot.
Jānis Elsbergs: Bet lielās līnijās, brīvo verlibru, brīvo dzeju principā Dens Dimiņš varētu uztaisīt tikpat labu kā jebkurš no mums, bet citur, kur parādās rīmēšana vai jeb kas, es nezinu...
(..) Klausoties jūsu kā profesionāļu apcerējumus, es jūtos kā students. Tā ir matemātika matemātiķiem, tā ir profesionāļu lieta šajā gadījumā, bet es noprotu, ka Uldis ir ļoti spēcīgi nobrucinājis to sienu starp šo baudīšanu, saprašanu un vienkāršību, un šo ļoti dziļo, strukturālo sarežģītību, kas ir valodas un slāņi. Tas palīdz? Teiksim, no tāda intelektuāla sarežģījuma, kā viņš no tā ir atbrīvojies?
Ingmāra Balode: Es sapratu, ka tas palīdz. Es te iespraukšos ar atbildi. Es to sapratu brīdī, kad mans bērns, būdams četrgadīgs, Uldim – un Uldis 74-gadīgs – pajautāja: "Uldi, vai tev ir zirdziņš?" Tas notika milzīgu viesību skaļākajā mirklī, kur neviens blakussēdošais nesaprata, – kāds vēl zirdziņš? Uldis, sēdēdams ar muguru pret pakavu, ko mans puika bija pamanījis pie Ulža namdurvīm, uzreiz atbildēja, ka nav gan zirdziņa, bet gribētos un ka tas viss bija veiksmei. Viņš uzreiz saprata, ko bija domājis šis četrgadnieks. Tajā mirklī, man šķiet, es aptvēru, ka patiesībā
Uldis tulko un atdzejo ne jau tikai dzejoļus. Tā ir milzīga empātija un spēja būt cilvēkam ļoti tuvu klāt, vienalga, kādā izmērā ir cilvēks.
Tāpēc, iespējams, Gustav, mēs apmetam loku un atgriežamies pie tava jautājuma, kā tad Uldis zināja, kuram pateikt: "Tu dodies tur un iemācies šito" vai "Tu paņem no manis šo vārdnīcu — atpakaļ vari nenest". Tā ir tāda cilvēku jušana, kura, iespējams palīdz un savstarpēji mijiedarbojas — spēja tulkot un spēja just.
Piemineklis Uldim Bērziņam jāceļ ar atmiņām un kopābūšanu
Tad laimīgie jūs, kurus Uldis ir ar pieskārienu sajutis. Daudzi gribētu pie viņa grāmatu plaukta pateikt: "Es zinu tādu valodu!"
Jānis Elsbergs: Ir viena hrestomātiska amerikāņu dzejas grāmata, ko sarakstījis Ezra Paunds – "Kantoss", un, kad es Maskačkā ciemojos pie Ulža, pagalmā bija kaut kādas viesības, es neatceros vairs, kas tas bija, viņš ieiet iekšā un atnes man to grāmatu, un saka: "Drausmīgi garlaicīga grāmata, bet, ja tev patīk, patulko."
(..) Man nāk prātā Ulža teiktais par mazo tautu valodām. Jā, tu jau, Ingmāra, pieskāries lielajām valodām, kurās citkārt mazās valodas izšķīst, bet viņš teica, ka Dievs ir piešķīris katrai tautai savu valodu, un latviešu valoda ir liela valoda, bet maza tauta, un šai valodai mēs droši varam teikt, ka Uldis ir savu pieminekli uzcēlis, un mēs tagad varam droši sākt runāt par pieminekli Uldim. Praktiskā ziņā.
Anda Buševica: Gustav, tu visu laiku ar tādu milzīgu cieņu: "Jūs tur bijāt, jūs to zināt, es tur nebiju, es to nezinu". To nevar zināt, jo tad, kad tu satiec dzejnieku, it īpaši Uldi Bērziņu, tu nevari saprast dzejnieku. Tu pat nemēģini.
Es faktiski dzejniekus izmantoju spiegošanai, jo viņi redz to, ko es neredzu, bet viņi var man pastāstīt.
Šobrīd mēs ceļam ar savām atmiņām, ar savu klātbūtni pieminekli Uldim, jo ir tāda skādīga lieta, ka piemineklis Uldim nav uzcelts.
Ingmāra Balode: Bet, re, kā cilvēki un piederība. Mēs jau vairākas reizes nejauši atsaucāmies uz Maskačkas dārzu, un nē, tas nav mājiens Ulža ģimenei, mēs neiesim turpināt tur lāčot, bet šāda sanākšana Uldim pašam bija svarīga. Citādi viņš būtu tās dienas, kurās viņš izvēlējās salikt kopā pie viena galda dažādus ļaudis, būtu izmantojis kaut kam citam, atdzejošanai, teiksim. Tātad viņam tas bija būtiski. Es domāju, ka mums un vēl jo vairāk tiem, kas vēl tikai satiks Uldi tekstos, būtu svarīgi kaut kur sanākt kopā.
Pie Barona ielas nama ir šī jaukā plāksne, kuru var arī, braucot garām ar tramvaju, redzēt, dzejnieku ieraudzīt vaigā. Taču šķiet, ka Uldis būtu pelnījis ko lielāku. Varbūt pat labi, ka viņam nav, kā daudziem, Meža kapos kapakmens, jo apbedījuma vieta ir tālu no Rīgas, un Ieva Lešinska pēc pasākuma minēja, ka
bija kāds draugu pulks, kas teica, ka Uldis būtu pelnījis krodziņu, bet, protams, krodziņš kādam ir jāuztaisa un jāuztur. Krodziņš, protams, būtu Avotu ielā, kā jau varēja noprast.
Šķiet, ka vienkārši ir jāpamet gaisā caur radio mikrofoniem un draugu sirdīm tā doma, ka Uldim kādu piemiņas un mums — sanākšanas vietu vajag. Uldim kaķi pārsvarā dzejoļos, tur pat nebūtu ar tiem jākrāmējas, tā kā būtu vienkāršāk nekā ar Aspaziju.
Korāns kā literatūras piemineklis, nevis reliģisks teksts
Ingmāra, mēs tevi dzirdējām. Bet, atgriežoties pie senajām valodām, ne tikai pie mazo tautu valodām, bet pie senajām Austrumu tautu valodām. Kas pievērš manu uzmanību — viņš studē ķīniešu dzejnieku Dzjidi Madzju, lai sagatavotu sevi vecķīniešu rakstu valodai. Tātad viņš studēja kaut ko vienu, lai sagatavotu sevi kaut kam citam, lielākam.
Jānis Elsbegs: Jā, man to ķīniešu autoru bija tas gods pat satikt. Diezgan viduvējs dzejnieks patiesībā.
Sagatavošanās posmam, acīmredzot, ļoti labi. Kā teica Ilmārs Zvirgzds, "korāniskā uzdrīkstēšanās". Man šķiet, ka to ir daudzi teikuši, pats Uldis arī. Bet katrā gadījumā šis lēmums — veltīt lielu daļu sava mūža reliģiskam tekstam. Bet tas nav tikai reliģisks teksts.
Anda Buševica: Te laikam ir tā nianse, kas ir jāatgādina, jo Uldis pats par to ir runājis. Viņam pašam kā tulkotājam ir izvēle, vai tulkot šo kā reliģisku tekstu un sekot kādam noteiktam kanonam, vai tulkot to kā literāru tekstu, kā literatūras pieminekli. Un Uldis izvēlējās šo ceļu – tulkot kā literatūras pieminekli. Tāpēc bieži vien šis tulkojums paliek ārpus kanonisko grāmatu, teiksim, Vecās derības, piedāvājuma. Šis Korāna tulkojums ļoti atšķiras kaut vai no Imanta Kalniņa tulkotā Korāna.
Tas, kas mani fascinē Uldī, jo es viņu satiku tieši šajā lielo tekstu tulkošanas laikā, tu minēji 11 gadi, ka tas ir ilgs laiks. Man liekas, tas darbs sākās jau, vai dieniņ, tie bija gadu desmiti! Es atceros arī, kā pēdējos gados Uldis steidzās, kā viņš gribēja pabeigt to, ko viņš ir kā nodomu pametis uz priekšu. Un vienā no intervijām viņš teica par "Veco Edu", ka tulkot šos tekstus ir tā, kā sēdēt pie Dieva dzīru galda. Un kāpēc lai viņš celtos un ietu runāt ar mirstīgajiem, ja viņam ir tāda iespēja. Tiešām bija tāda sajūta, ka, domājot par šiem lielajiem mērogiem, kas ir šajos mītiskajos tekstos, viņš bija interesants tādā ziņā, ka no viņa atbira viss sadzīviskais.
Viņš bija kā tāds vizionārs. Viņš redzēja lietas lielās līnijās, un man likās, ka viņa vārdam bija kaut kāds spēks.
Kad mēs viņu bērējām, katram kaut kas bija jāpasaka, lai ieietu no viņa atsveicināties, un tai rindā visi stāstīja savus īpašos stāstus. Katrs bija pārliecināts, ka tikai viņam Uldis ir kaut ko tādu dāvājis. (..)
