Dzīvojamo māju rajonā izveidots tirdziņš. Vietējie pārdod gan drēbes, gan apavus, gan pārtiku. Ludmila tirgo dārzeņus, ko atveduši vietējie piegādātāji. Frontes klātbūtne ir jūtama visu laiku, viņa saka.
Ludmila: "Manu vedeklu nogalināja. Nupat četrdesmit dienas pagājušas pēc viņas nāves. Strādāja veikalā. 28 gadi bija. Palika maza meitiņa. Protams, ka jūtam karu, mēs visi jūtam, mums ir ļoti grūti. Pati te ņemos ar kaut ko, lai, tā teikt, badā nebūtu jāmirst."
Turgonam savukārt ir pārdošanā piens un citā stendā tēja un kafija. Viņš brauc no netālā ciema Petropavlivkas. Tur, kā viņš saka, apšaudes ir vēl skaļākas nekā pilsētā.
Turgons: "Redzat, mums gotiņas, mēs katru dienu pienu vedam, katru dienu. Biezpienu, krējumu, sieru. Jāved ir, bez tā nekā. Kur es aizbraukšu, man ir 25 galvas – auni, kaziņas, govis. Kā es to visu pametīšu? Kam es to visu atstāšu? Kaimiņiem arī – govs ir, bet mašīnas nav. Tad nu vedam arī viņu pienu pārdot, pretī naudu un produktus, ko nu vien no pilsētas var. Tāda, lūk, situācija. Mums elektrības arī nav. Pilsētā vismaz ir, bet mums kopš pagājušā septembra jau vairāk nekā gadu nav."
Atmosfēra brīžiem nervoza. Tālumā artilērijas troksnis. Un kādā brīdī atskan arī gaisa trauksme.
Daudzi nevēlas runāt, sakot, ka viņiem pārmet, kādēļ paliek pilsētā un apsaukā par Krievijas armijas gaidītājiem.
Karīna ir viena no tām, kura uzskata, ka no kara nekur aizbēgt nevar. Pirms Krievijas iebrukuma viņa strādājusi valsts iestādē, bijuši lieli plāni, iespēja izveidot karjeru un ģimeni, bet karš salauza visu. Palikušas divas ar mammu, pārējie visi apglabāti.
Karīna: "No kurienes tu te aizbēgsi? Ja vajadzēs, tevi visur panāks, vai tu sēdi dzīvoklī vai pagrabā. Mēs sēdējām savas mājas pagrabā un mājai trāpīja kasešu bumba. Mēs no sākuma nesapratām, ka pagrabs deg, negājām laukā. Par laimi, pagraba durvis vērās uz mūsu pusi. Ja būtu otrādi, tad tie vienkārši būtu brāļu kapi.
Mēs te tā uzskatām, ka tavs šāviņš tevi atradīs. Tā mēs pilsētā runājam."
Uzlidojumi Kupjanskai, kuru ielejā šķērso upe, ir katru dienu. Iepriekšēja dienā pirms mūsu atbraukšanas trāpīts vietējai rūpnīcai. Mežu, kur slēpjas Krievijas pozīcijas, var redzēt ar neapbruņotu aci.
Kad ienaidnieki bija pavisam tuvu, daudzi iedzīvotāji no pilsētas evakuējās. Joprojām izbrauc no apkārtējiem ciemiem, bet tagad pilsētā palikušie tic, ka Ukrainas spēki ienaidniekam atgriezties neļaus.
Artūrs, kurš ir vietējais uzņēmējs, un kuram pieder neliels veikals, vienā no daudzdzīvokļu namu pagrabiem ziemai jau sagatavojis patvērumu, kur vietējie cilvēki varēs nākt uzlādēt mobilos telefonus, sasildīties, iedzert tēju.
Artūrs: "Kad ir smagas apšaudes vai kad ir auksts un atslēgta elektrība, cilvēki var patverties. Tur ir ģenerators, ieslēdzam to, ir televizors, bērniem ir, kur pazīmēt, palasīt grāmatiņu, uzspēlēt dambreti. Var pavadīt laiku un kaut cik atslēgties no šī visa. Cik vien varam, cilvēkiem palīdzam."
Artūrs teic, ka viņam savukārt šķiet, ka pēdējā laikā Kupjanskā palicis pat klusāks.
Artūrs: "Dod Dievs, lai viņus aizdzītu, cik vien tālu iespējams, un mēs varētu dzīvot tālāk un atjaunot savu pilsētu. Domāju, ka cilvēki visu ir izvērtējuši. Un tie, kuri vēl bija par Krieviju, tagad ir pret, jo ir redzējuši, kur tas viss noved."
Ja šajā Kupjanskas pusē cilvēku tuvums vēl jūtams, tad otra puse, kas pāri upei, šķiet teju izmirusi. Tiltu, kas savieno abas daļas, ienaidnieks regulāri apšauda, bet vietējie to tik un tā šķērso, gluži kā Jaroslavs.
Jaroslavs: "Es atbraucu pie vecmāmiņas palīdzēt, atvedu produktus. Kad braucu te pirms divām nedēļām, aiz mums tiltu spridzināja. Pabraucām 300 metru, un raķete nokrita."
Šajā pilsētas pusē esam vēl tuvāk Krievijas pozīcijām, un lādiņi krīt katru dienu. Zarina vēl piecos no rīta steigusies palīgā radiem, kuru māja sapostīta kārtējā apšaudē.
Zarina: "Es dzirdēju un palīdzēju. Man tur vīratēvs ar vīramāti dzīvo. Biju palīgā. Tur visu vajag sakārtot. Balkoniem logu nav, vārdu sakot, neizskatās labi. Protams, bail. Katru vakaru, kad liecies gulēt, nezini, vai pamodīsies šodien, rīt vai vispār."
Kupjanska turas. Cita ceļa nav, kā saka vietējie, paļaujoties uz Ukrainas armijas spēku. Ziemas tuvošanās ir izšķirīga laika līnija abām pusēm, gan ienaidniekam, gan savējiem.
KONTEKSTS:
2022. gada 24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Plaša ofensīva izgāzās, Ukraina nepadevās, un, saņemot ārvalstu militāro palīdzību, ukraiņu armijai izdevās apturēt iebrucējus un rudenī arī atbrīvot Harkivas apgabalu, atgūt Hersonu, un vasaras sākumā sācies Ukrainas pretuzbrukums.
Pretuzbrukuma gaitu apgrūtina efektīvu uzbrukuma ieroču trūkums, mīnu lauki un Krievijas okupācijas spēku nocietinātās pozīcijas, tomēr Ukrainas armija pamazām virzās uz priekšu.
