"Nesaskatu starptautiskās sabiedrības noguruma pazīmes"

Ukraina ir viens no centrālajiem tematiem Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) pavasara sanāksmē Vašingtonā. Tiek runāts gan par ikdienas vajadzību finansēšanu, gan par īstermiņa un ilgtermiņa atjaunošanu. Kāda jums rodas sajūta, noslēdzot šo noslogoto nedēļu? Vai starptautiskā sabiedrība ir gatava turpināt atbalstīt Ukrainu?

Serhijs Marčenko: Vispirms es gribētu teikt, ka es nesaskatu nekādas noguruma pazīmes. Viņi labi apzinās, ka Ukrainai ir nepieciešams laiks, ka Ukrainai ir nepieciešams atbalsts.

Turklāt tagad mūsu partneri ir vairāk gatavi nodrošināt ilgtermiņa stratēģiju nekā pirms gada.

Viņi ir gatavi uzņemties ilgākas saistības. Starptautiskā Valūtas fonda programmas apstiprināšana ir liels panākums. Tas bija iespējams tikai tad, kad visas G7 valstis nolēma iesaistīties un palīdzēt Ukrainai. Tagad man visapkārt saka: "Dariet, kas jums jādara. Jums ir jāuzvar šajā karā. Mēs jums palīdzēsim tik ilgi, cik tas būs nepieciešams. Nesatraucieties."

Tātad jūs saņēmāt pozitīvus signālus par atbalsta turpināšanu. Pasaules Banka ir aprēķinājusi, ka Ukrainas rekonstrukcijai būs nepieciešami 411 miljardi dolāri. Protams, ka tas ir ilgtermiņa jautājums. Jūsu prezidents saka, ka šiem līdzekļiem vajadzētu nākt no iesaldētajiem Krievijas aktīviem. Bet progress šajā jautājumā ir ļoti lēns un dažas valstis ļoti piesardzīgi pret to izturas. Vai jums ir izprotama viņu piesardzība?

Es tikai gribētu salīdzināt pašreizējo noskaņojumu un attieksmi pret Krieviju ar to, kas bija pirms pusgada. Tagad situācija attīstās krietni pozitīvāk nekā pirms pusgada. Mūsu partnervalstis mēģina rast risinājumu.

Viņi mēģina saprast, kā vislabāk atrisināt šo situāciju, kā izmantot Krievijas līdzekļus Ukrainas rekonstrukcijai.

Tāpēc es nešaubos, ka nākamajā reizē mēs jau spriedīsim par risinājumu, kam viņi būs gatavi piekrist.

"Uzņēmumiem, kas joprojām strādā Krievijā, tā būtu jāpamet"

Es dzirdu, ka viens no galvenajiem iemesliem, kas attur vairākas valstis no šī soļa, ir bailes no tā, ka Kremlis uz to atbildēs ar Eiropas vai citu rietumvalstu uzņēmumu īpašumu un līdzekļu konfiskāciju, kas joprojām atrodas Krievijā. Tas radīs šīm valstīm zaudējumus.

Bet kāpēc viņi joprojām ir Krievijā?

Labs jautājums.

Tā arī ir atbilde. Viss ir diezgan vienkārši. Es nedomāju, ka uzņēmumiem, kuri šobrīd strādā Krievijā, tuvākajā laikā būs kāda manevrēšanas telpa. Viņiem vajadzētu pamest Krieviju, cik ātri vien iespējams.

Nav nekādu šaubu, ka viņi tik un tā saņems politisku vai neformālu kaitējumu. Spiediens ir tik liels, ka viņi nevarēs no tā izvairīties.

Tādēļ es saku, ka uzņēmumiem, kas joprojām strādā Krievijā, tā būtu jāpamet.

Protams, es saprotu, ka Krievija dara visu, lai tam traucētu. Bet ir jāatceras, ka mēs nesam vislielākos upurus. Mūsu iedzīvotāji cieš. Mūsu ekonomika ir zaudējusi 30% no iekšzemes kopprodukta. Kurš cits kompensēs mūsu ciešanas? Tādēļ es ticu, ka Krievijas kaitējuma atlīdzināšanai ir jāizmanto viņu iesaldētie līdzekļi.

Graudu problēmas Eiropas valstīs rada loģistikas jautājumi 

Es gribētu pieskarties vēl vienam jautājumam, kas pašlaik ir aktuāls. Vairākās Eiropas valstīs, it sevišķi Polijā, Rumānijā un Bulgārijā, ir zemnieku protesti pret Ukrainas graudu ievešanu. Viņi saka, ka vajag ierobežot Ukrainas graudu nonākšanu tirgū, ieviest kvotas un muitas nodevas. Ko tas nodarītu jūsu valsts ekonomikai, ja Eiropas Savienība ierobežotu Ukrainas graudu ieplūšanu savā tirgū?

Es ticu, ka atbildīgās amatpersonas mūsu un Polijas valdībā var atrast risinājumu šim jautājumam.

Es nedomāju, ka varētu tikt ieviestas kādas kvotas Ukrainas graudiem, jo problēmas rada nevis Ukrainas puse, bet gan loģistikas jautājumi.

Ja tiks atrisināti loģistikas jautājumi, tad nekādu problēmu nebūs, jo šiem graudiem ir jānonāk galamērķī. Mēs gribētu, lai Āfrikas un Tuvo Austrumu valstis saņemtu šīs preces, nevis Polijas iedzīvotāji. Tādēļ svarīgākais ir atrisināt loģistiku.

Mums ir svarīgi paplašināt savu loģistiku, jo mēs sagaidām, ka tuvākajā laikā iestāsimies Eiropas Savienībā.

Visbeidzot, uz nedaudz pozitīvākas nots… Starptautiskā Valūtas fonda vadītāja Kristalina Georgijeva sacīja, ka jūsu valsts tiek galā ar situāciju ārkārtīgi labi, ņemot vērā pašreizējās grūtības. Jūs stabilizējāt ekonomiku, palielinājāt budžeta ienākumus utt. Kā jūs to panākat?

Ziniet, kara pirmajos mēnešos bija daudz ideju par to, kā mūs vajadzētu sagatavot ilgtermiņa karam, kā būtu labāk pārvaldīt valsti šādos apstākļos utt. Daudz tika piesaukta Otrā pasaules kara pieredze, tika runāts par plānveida ekonomikas ieviešanu, kur valdība lemtu, kas un cik daudz ir jāpasūta. Bet nekas tāds nebija iespējams, jo Ukraina jau sen ir tirgus ekonomika.

Tādēļ mēs sapratām, ka ir svarīgi palīdzēt mūsu ekonomikai turpināt strādāt, ka mums ir jāpalīdz mūsu uzņēmējiem atsākt darbību, jāmudina cilvēki uzturēt augstu patēriņa līmeni, lai ekonomikā būtu papildu asinsrite. Tas mums palīdzēja krietni labāk, nekā daudzi gaidīja kara pirmajos mēnešos.

Tādēļ mans vēstījums ir ļoti vienkāršs: ir jāpiemērojas situācijai, nevis jāskatās uz vēsturiskajiem piemēriem. Šādai kara situācijai nav piemēra.

Tieši tāpēc mēs tagad esam saņēmuši SVF programmu. Tas šķita kaut kas neticams.

Mēs esam pirmā valsts, kas ir saņēmusi SVF programmu, atrodoties kara stāvoklī.

Vēl pirms gada daudz šaubījās un teica, ka ir pārāk daudz neskaidrību. Tagad mēs jau runājam par to, kā izpildīt mūsu saistības.