Ielas ir tukšas
"Šodien ieskrējušies atkal" un "šodien kā aptrakuši, kā no ķēdes norāvušies" – tā par Krievijas uzbrukumiem pilsētai stāstīja hersonieši Irina un Aleksejs, kurus Latvijas Radio sastapa pie neliela tirdzniecības punkta Hersonas daudzstāvu dzīvojamo ēku masīvā netālu no Dņepras krasta.
Šis ir vienīgais veikaliņš, kas vienlaikus ir arī bārs un kafejnīca, kas šajā Hersonas daļā joprojām strādā. Un tā ir arī vienīgā vieta, kur vispār ir redzami kādi cilvēki. Lai arī šī ir blīvi apbūvēta pilsētas daļa – visapkārt ir daudzstāvu dzīvojamās mājas, tomēr uz ielām nav neviena dzīva dvēsele, arī dienas gaišajā laikā, kad līdz komandantstundai vēl tālu.
"Mēs esam paši izturīgākie. Mēs, kā stāvējām kopš kara sākuma, tā arī stāvam un turpināsim stāvēt," noteica Irina, kas saimnieko šajā veikaliņā.
Kopš pilsētas atbrīvošanas apšaudes turpinās
Kopš Hersonas atbrīvošanas pērnā gada novembrī situācija pilsētā joprojām ir nemierīga. Teju katru dienu notiek apšaudes, un pēdējo piecu mēnešu laikā trāpīts gan pa vairākām slimnīcām, tirgus laukumu, pasta nodaļu, autoostu, gan daudzām dzīvojamām mājām un mazākiem infrastruktūras objektiem.
Arī te ik pa brīdim dzirdami tuvāki un tālāki šāvieni.
Krievijas uzbrukums no pretējā Dņepras krasta notika arī brīdī, kad Latvijas Radio tikās ar Irinu un Alekseju. Vietējie Krievijas tanku, haubiču un citu ieroču uzbrukumu skaņas labi atpazīst un norādīja – nekad nevar zināt, kur šāviņš kritīs.
Veikaliņa saimniece Irina pie apšaudēm sen pieradusi un uz blakus esošajā ēkas pagrabā iekārtoto patvertni slēpties vairs neejot. Viņas klients no blakus galdiņa tikmēr nokliedzās, ka "ukraiņi – neslēpjas, ukraiņi – cīnās".
Dzirdot kārtējos uzbrukuma draudus, Irina sacīja: "Viss būs labi! Neviens nezina, [kur kritīs] kā ruletē, saprotat? Ja zinātu, sagatavotos, bet tā neviens neko nezina. Pats galvenais, ka esam mājās, gaidām bērnus mājās."
Irinas veikalā sastaptie hersonieši uzsvēra – pilsētā bērniem nav droši. Daži bērnus aizsūtījuši uz citām pilsētām Ukrainā.
Arī Irinas abas meitas no Hersonas aizbrauca kara pirmajās dienās.
Sakari un komunikācijas pilsētā esot apmierinoši
Pēc neilga brīža sekoja vēl viens Krievijas uzbrukums, lādiņš trāpīja Vojenkai netālu esošai Hersonas daļai. Veikalā esošie uzreiz metās zvanīt tuviniekiem, kas varēja atrasties tajā apkārtnē.
Aleksejs pauda: "Tā, man tūlīt jāpiezvana tētim. Skaņa liecina – strādā tanks. Ja būtu mīnmetējs, būtu pavisam cita skaņa, ja smagais, haubice – tad arī cita, šī ir tanka skaņa."
Alekseja vecāki necēla telefonu. Viņš sprieda, ka varbūt paslēpušies pagrabā. Sakari Hersonā kopumā esot apmierinoši.
Arī ūdens padeve un elektrība pēc okupantu aiziešanas šajā Hersonas daļā ir atjaunota. Bet iepriekš bijis grūti. Lai arī upe tepat blakus, pēc ūdens pat saimnieciskām vajadzībām nedrīkstēja iet pakaļ. No Dņepras otrā krasta šauts pa cilvēkiem ar spaiņiem.
Hersonieši atceras okupāciju: "Viņi sāka staigāt pa mājām ar ieročiem"
Aleksejs stāstīja, ka vairāk nekā pusgadu ilgo Hersonas okupāciju pārcietis "ar sakostiem zobiem". Daudz kas ir bijis atkarīgs no tā, kāds Krievijas karavīrs pretī gadās, un no paša komunikācijas spējām.
Aleksejs mēģinājis acīs nevienam nerādīties, Krievijas pases neesamību attaisnojis ar garajām rindām uz to, bet dienā, kad notika referendums par Hersonas apgabala pievienošanos Krievijai, mājās nav bijis.
Aleksejs stāstīja: "Viņi sāka staigāt pa mājām ar ieročiem. Pie durvīm klauvēja un viss. Nu pamēģini pateikt "nē". Tāds arī bija tas referendums. Mana sieva neatvēra durvis, bet viņi stāvēja un klauvēja pie durvīm ar to kastīti un ieročiem. Manis tad nebija mājās. Tāds bija tas viņu godīgais referendums. Ļoti daudz cilvēki pazuda, joprojām nav atrasti."
Irina turpināja: "Pensionārei dēls pazuda. Es šodien to sievieti satiku, viņa saka – joprojām nav ne miņas no dēla. Cilvēkus aizturēja, par cilvēkiem ņirgājās, spīdzināja, ļoti daudz cilvēku pazuda."
"Izejam līdz humānajai palīdzībai un viss"
Hersonas ielās, kas atrodas tālāk no krasta, jau ir redzams pa kādam cilvēkam ielās. Pie humānās palīdzības punkta Latvijas Radio sastapa Marinu – sievieti ap gadiem 30 kopā ar pāris gadus veco meitiņu.
Marina stāstīja: "Šeit ar meitiņu palikām. Dokumentu man nebija, nebija ārzemju pases, lai izbrauktu tobrīd. Tagad it kā esmu uztaisījusi, bet nezinu… viss it kā sāk uzlaboties, tāpēc… Nu, kā uzlabojas. Ziniet, viņu fiziska klātbūtne toreiz okupācijas periodā un tas, ka viņi tagad ir kaut kur aiz upes, – ir jūtama starpība."
Marina stāstīja, ka Hersonā dzīvo ar mammu, kas ir pārcēlusies pie viņas. Darba neesot, bet ar to pabalstu, ko valsts maksā mammai kā cilvēkam, kas kara dēļ bijis spiests pamest mājas, un ar viņas pensiju visām trim sanākot izdzīvot. Nemitīgās šaušanas dēļ gan visu laiku jāievēro piesardzība.
"Mēs cenšamies darīt tā – izejam līdz humānajai palīdzībai, izskrienam un viss. Vakarā komandantstunda, pagrabs un tā," pauda Marina.
Sieviete pati gan saprot, ka šādi ilgi nevarēs turpināt: "Ar prātu saprotu, ka ir kaut kur jādodas prom, bet neesmu gatava, nekādi nevaru saņemties, lai patiešām tā krasi visu mainītu savā dzīvē."
Marinas meitiņa daudz neslimojot, nav nepieciešama kāda īpaša ārstu palīdzība. Ģimene saņem arī tādus kā sertifikātus, ar kuriem var nopirkt pārtiku, un šobrīd spēj izdzīvot.
Marina sacīja: "Mēs – mēs, ukraiņi, varam izdzīvot! Mēs varam izdzīvot, jo mūsu ekonomika nav tāda, lai mēs varētu atļauties, kā piemēram, Eiropā iet uz kafejnīcu paēst, tāpēc mēs vēl esam tajā līmenī – gatavojam paši no kaut kā mājās."
Pilsētniekiem palīdz arī brīvprātīgie, kas cita starpā māca pat to, kā uzlikt žņaugu pašiem sev
Savukārt brīvprātīgais Vsevolods brīvā un vienkāršā valodā bariņam Hersonas iedzīvotāju stāstīja, kā palīdzēt pašiem sev un citiem krīzes situācijās.
Starp padomiem ir gan pirmās palīdzības ābece, gan arī ļoti praktiski ieteikumi, – kur un kā slēpties uzbrukuma laikā un kā uzlikt žņaugu sev uz asiņojošām rokām vai kājām un to izdarīt ar vienu roku.
Vsevolods sacīja: "Tā kā mēs šobrīd atrodamies tādā pilsētā, kura tiek sistemātiski apšaudīta jebkurā diennakts laikā, jebkurā vietā, apstākļi var mainīties ik pēc piecām minūtēm un viss var notikt pat tieši tagad, tad mēs gatavojam cilvēkus tam, lai viņi pareizi reaģētu, pareizi sniegtu palīdzību un zinātu, kā korekti rīkoties tādā vai citādā situācijā."
Apmācības notiek kādas daudzstāvu dzīvojamās ēkas pagrabā. Sanākuši aptuveni desmit cilvēki, liela daļa no viņiem ir paši brīvprātīgie, kas sniedz palīdzību citiem hersoniešiem.
Apmācībās esošā Vika pauda: "Dod Dievs, lai tas nebūtu vajadzīgs, bet katram gadījumam to, protams, vajag zināt."
Izpostīta arī Hersonas pievārte – mājas bez jumtiem netraucē cilvēkiem tur dzīvot
Pēc apmācību kursa kopā ar medicīniskā bataljona "Hospitallers" vīriem Latvijas Radio devās uz Antonivki – apdzīvoto vietu Hersonas pievārtē. Tas ir privātmāju ciems Dņepras krastā, un arī to Krievijas karaspēks nemitīgi apšauda.
Ceļā auto brauc lielā ātrumā – ap 100 kilometriem stundā tāpēc, ka pa ātri braucošu auto ienaidniekam no krasta otras puses ir grūtāk trāpīt. Ceļš uz Antonivki ved caur klaju, no Dņepras otra krasta samērā labi pārskatāmu teritoriju.
Ceļa malā redzami sadeguši transportlīdzekļi un vairāk vai mazāk izpostītas privātmājas. Daudzām ēkām vairs nav jumtu, taču arī te joprojām dzīvo cilvēki.
Antonivku stārasts Sergijs Ivaščenko norādīja: "Šodien te ir ap 4000 cilvēku. Līdz okupācijai bija 13 tūkstoši."
Pēc viņa aplēsēm, šobrīd ciemā dažāda veida bojājumi ir nodarīti vairāk nekā 1000 mājām, kas ir aptuveni 40% no visa dzīvojamā fonda. Taču cilvēki turpina šeit dzīvot, arī bērni, kuru joprojām esot ap 200.
Ivaščenko atzīmēja: "Nekas nestrādā – ne skolas, ne bērnudārzi, visu laiku rekomendējam evakuēties uz drošākām vietām. Vecāki ir nolēmuši pagaidām palikt te. Jautājums visdrīzāk tiks risināts šādi – tiks rekomendēta evakuācija un tuvākajā laikā visdrīzāk būs arī piespiedu evakuācija. Katru dienu notiek apšaudes. Apšaudītas tiek dzīvojamās mājas, mierīgie iedzīvotāji. Tāda sajūta, ka tad, kad mūsu karaspēks viņiem sadod viņu pusē, tad viņi nav spējīgi atbildēt vai arī viņu mērķis tieši ir sist pa civilajiem, lai rastos panika cerībā, ka iedzīvotāji sāks pagurt no tā visa un izdarīs spiedienu uz vadību.
Bet mums par laimi – mēs stāvam un turpināsim stāvēt, izturēsim visu, pateicoties mūsu karavīriem. Atbrīvosim gan kreiso krastu, gan arī Krimu atbrīvosim."
KONTEKSTS:
2022. gada 24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Plaša ofensīva izgāzās, Ukraina nepadevās un, saņemot ārvalstu militāro palīdzību, ukraiņu armijai izdevās apturēt iebrucējus un rudenī arī atbrīvot Harkivas apgabalu, atgūt Hersonu, bet kopš vasaras nogales smagas cīņas notiek pie Bahmutas, kas kļuva par vienu no galvenajiem krievu uzbrucēju mērķiem; tikmēr vairāki analītiķi aizvien biežāk runā par gaidāmo Ukrainas pretuzbrukumu.
