Politiskā bezpalīdzība Berlīnē
Vācijas kanclers Olafs Šolcs pēdējā laikā kritizējis Eiropas Savienības valstis par nepietiekamām ieroču piegādēm Ukrainai, lai gan arī pati Vācija nepiegādā to, ko jau sen prasa un lūdz Kijiva, piemēram, raķetes "Taurus".
Ekspertes Kristīnes Bērziņas rubrika raidierakstā "Drošinātājs"
Drošības politikas eksperte, Māršala fonda pētniece Vašingtonā Kristīne Bērziņa Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" ik nedēļu saistībā ar karu Ukrainā izcels gan svarīgākos nedēļas notikumus pasaules un Latvijas kontekstā, gan to, kas varbūt informācijas gūzmā paslīdējis garām, kā arī sniegs komentāru, kāpēc tie ir svarīgi un kādu ietekmi varētu izraisīt.
"Man šķiet, tas ir drusku pārsteidzoši, ka no kanclera Šolca nāk apvainojumi visai pārējai Eiropas Savienībai par ieroču nepiegādāšanu Ukrainai, kad lielākais jautājums par to, ko Eiropa varētu piegādāt Ukrainai, šobrīd ir "Taurus" raķešu jautājums," pauda Bērziņa.
Šīs raķetes Ukrainai ļautu veikt uzbrukumus tālākā rādiusā, kas, kā jau iepriekš norādījusi drošības politikas eksperte, ir sevišķi nozīmīgi ne tikai no praktiskā, bet arī psiholoģiskā viedokļa – veiksmīgi uzbrukumi, piemēram, Krimas pussalā, uzlabo ukraiņu un sabiedroto pašapziņu.
"Ja Šolcs šobrīd vēlas ar pirkstu rādīt uz pārējiem, tad skaidrs, ka visi pārējie, tāpat kā mēs šobrīd, kritizēs Šolcu pašu, jo ne jau visa Eiropas Savienība ir vainīga un spējīga uz visu, bet arī katrs individuāli. Ja Vācija nav gatava uzņemties atbildību un pati piegādāt to, kas ir iespējams, tad tas izskatās stulbi pasaules acīs – [Šolcs] grib apvainot citus, bet pats nav gatavs uzņemties atbildību," atzina Bērziņa.
Protams, nevar noliegt, ka Vācija ir daudz darījusi Ukrainas labā, taču tā viennozīmīgi nav darījusi visu, kas ir lielvalsts spēkos.
"Ja Vācija varētu būt pilnvērtīgi iesaistīta ieroču piegādē, realitāte Ukrainā varētu izskatīties citādāk. Tā drīzāk ir tāda politiska bezpalīdzība Berlīnē. Es nezinu, vai Vācija šobrīd varētu būt nedaudz tāda pusaizmigusi? Jaunas vēlēšanas nevar sasaukt, politika, izskatās, ka nemainīsies
Vācijā šobrīd nepieciešams kanclers ar mugurkaulu, kurš vēlētos uzņemties Ukrainas jautājumu," analizēja Bērziņa.
Šolcam pēc saviem paziņojumiem vajadzētu spert nākamo soli un rādīt piemēru pārējām Eiropas valstīm, piegādājot Ukrainai tai tik ļoti nepieciešamās raķetes, bet šobrīd par to nekas neliecina.
"Ja Šolcs vēlas sūdzēties par pārējiem, tad pašam tiešām ir jāsaņemas un jāļauj piegādāt "Taurus" raķetes Ukrainai," secināja Bērziņa.
Ukraina ceturtajā vietā
Pagājušajā nedēļā klajā nāca ziņas, ka ir apstiprināti pirmie gadījumi, kad Krievija Ukrainā izmantojusi Ziemeļkorejas piegādātās ballistiskās raķetes. Kādas viļņošanās šī ziņa ir izsaukusi Vašingtonā? Zināms, ka Ziemeļkoreja amerikāņiem ir liels "bubulis".
"Protams, Ziemeļkorejas jautājums nav mazsvarīgs Vašingtonā. Kad šī informācija nāca klajā, par to runāja Džons Kirbijs no Nacionālās drošības padomes, no Baltā nama. Tas neiet pavisam kaut kur malā, bet vai tas ir īpaši svarīgi šonedēļ Vašingtonā? Es teiktu, ka ne pārāk," atzina Bērziņa.
Vašingtonā šī ir nozīmīga priekšvēlēšanu nedēļa, jo nākamnedēļ Aiovas štatā notiek balsošana par republikāņu prezidenta kandidātiem. Visiem interesē jautājums, vai bijusī ASV vēstniece ANO Nikija Heilija spēs apdzīt pārējos un kļūs par īstu sāncensi bijušajam ASV prezidentam Donaldam Trampam.
"Tas ir primārais jautājums Vašingtonā. Tam ir veltīta visa uzmanība. Otrs jautājums ir, vai vispār Amerikas valdībai būs budžets, lai turpinātu strādāt pēc nedēļas, tāpēc, ka valdības budžetu pagarināja rudenī, bet tas pagarinājums tūlīt beigsies. Jautājums ir, vai cilvēki joprojām strādās Vašingtonā, vai nē, vai būs piešķirts budžets valdībai, vai nē. Tas nav skaidrs," skaidroja Bērziņa.
Kamēr jautājums par budžetu nav atrisināts, visi pārējie jautājumi ir nolikti malā. Trešā aktualitāte ASV ir Trampa tiesa, kurā tiek izskatītas būtiskas apsūdzības, bet viņa juristi uzstāj, ka prezidentam vajadzētu būt imunitātei.
"Trešais jautājums Vašingtonā ir tāds – vai prezidentam ir imunitāte vienmēr, kad tiesas kaut ko lemj, kad Augstākā tiesa februāra sākumā izskatīs Trampa jautājumus. Tā kā Vašingtonā šis Ukrainas jautājums ir pēc priekšvēlēšanu, pēc valdības finansējuma, pēc Trampa jautājumiem – kaut kur novārtā atstāts," secināja Bērziņa.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka nav zināms, vai 50 miljardi dolāru, ko Baidena administrācija prasīja Kongresam piešķirt Ukrainai, šomēnes vispār tiks piešķirti vai nē.
"Šonedēļ man neliekas, ka tiks piešķirti. Vai pēc dažām nedēļām – varbūt, bet šonedēļ tas nav gaidāms. Drīzāk šonedēļ, nākamnedēļ un aiznākamnedēļ ir jāskatās uz Briseli un Eiropas Savienības finansējumu.
Tur ir optimistiskāki viļņi, ir sajūta, ka Eiropas Savienībā būs vieglāk šomēnes sarunāt 50 miljardus Ukrainai, nekā dabūt tos no Vašingtonas," skaidroja Bērziņa.
Problēma ir tajā, ka Ukrainai no ASV ir nepieciešams ne tikai finansējums, bet arī apsolītās pretgaisa aizsardzības sistēmas – un jau šodien. Pastāv bažas, ka, kavējoties ASV atbalstam, Ukrainai var aptrūkties raķešu, ar kurām sevi aizstāvēt gaisa telpā virs pilsētām.
"Ir ārkārtīgi nozīmīgi, ka tuvākajā laikā ASV pieņem palīdzības paketi Ukrainai. Nevis tikai tāpēc, ka liela nauda ir liela nauda, bet tāpēc, ka vajag no Vašingtonas konkrētos pretgaisa aizsardzības šāviņus, vajag tās sistēmas. Krievija šauj nepārtraukti un tagad šaus arvien vairāk, jo, protams, saprot, ka Ukrainai nav bezgalīgi pretgaisa aizsardzības sistēmu resursu," norādīja Bērziņa.
Saglabāt cilvēcību kara laikā
Šobrīd karstākais diskusiju temats pašā Ukrainā ir gaidāmā mobilizācija. Eksperti pauž, ka Ukrainai jāmaina pieeja mobilizācijai, ejot prom no padomju laiku tikumiem, bet mums svarīgi vērot šo procesu un mācīties.
"Tas ir ļoti svarīgs jautājums, jo šajā karā tīri skaitliskais [pārsvars] ir ārkārtīgi nozīmīgs. Mēs daudz par to spriežam saistībā ar ieročiem, bet cilvēku faktors, cik ir karavīru, ir ārkārtīgi nozīmīgs.
Ukrainā kritušo ir ārkārtīgi daudz. Kad runāju ar citiem ekspertiem, ar paziņām Ukrainā, tad ikdienas sēru realitāte, tā tur ir, bet tā otra puse tai kritušo realitātei ir tā, ka citiem ir jāstājas kritušo vietā," pauda Bērziņa.
No tiem, kuri ar lielu sajūsmu un atbildības sajūtu iestājās Ukrainas armijā pirms gandrīz diviem gadiem, daudzi ir krituši, bet tie, kuri nevēlējās doties karot, visticamāk to nevēlas joprojām.
"Kā tad pieiet šim mobilizācijas jautājumam, dienesta jautājumam? Liela kritika ir izteikta par to, ka Ukrainā tā pieeja kādreiz ir bijusi tāda padomnieciska, ka apmēram tevi paņem aiz čupra, iemet mašīnā un saka – tagad tu brauksi. Tā nevar. Jautājums ir, kā lai tagad Ukraina, kara apstākļos, maina savu militāro kultūru uz tādu, kurā daudz cilvēciskāk pieiet mobilizācijas jautājumam? Ņemot vērā, ka šis jautājums ir absolūti nepieciešams, lai Ukraina varētu uzvarēt karā," analizēja Bērziņa.
Ukraina šobrīd cenšas atrast veidu, kā iesaistīt pēc iespējas vairāk civiliedzīvotāju dienestā, izmantojot katra jau esošās zināšanas, prasmes un spējas, bez brutālas vai autoritāras pieejas.
"Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Tā ir svarīga mācība un piemērs ne tikai ukraiņiem pašiem, bet vispār visam bijušajām Austrumu blokam, jo tā vecā, padomju pieeja, kad ar varu piespiež iestāties dienestā, ir atstājusi rūgtumu ilgtermiņā," atzina Bērziņa.
