Taču vietējie nākuši klajā ar pagaidu risinājumiem, lai pēc iespējas normalizētu dzīvi apšaudēs cietušajā pilsētā, arī parūpējoties par daudzajiem bezpajumtes dzīvniekiem.
Četri mēneši okupantu gūstā
Svjatohirskā, kūrortpilsētā ap 20 kilometru no Slovjanskas, arvien redzamas liecības par karadarbību.
Krievijas iebrucēji šo pilsētu okupēja pērn jūnijā, un okupācijā tā atradās četrus mēnešus, līdz Ukrainas spēki to atbrīvoja.
Pilsēta atrodas gleznainā ielejā, caur kuru tek Siverskijdoņecas upe. Otrpus tai atrodas Svjatohirskas lavra – pareizticīgo vīriešu klosteris.
Svjatohirskas lavras mūki bijuši lojāli Maskavas patriarhātam, kaut gan klosteris, kurā karadarbības laikā patvērās daudz cilvēku, arī cieta Krievijas apšaudēs, bija cietušie.
Pie sagrautā tilta joprojām redzami brīdinājumi par mīnām - nepilnus deviņus mēnešus kopš pilsētas atbrīvošanas.
Uz Svjatihorsku ved divi tilti, intensīvajās kaujās tie abi tika uzspridzināti. Uz pilsētu var tikt tikai pār pagaidu pontonu pārbrauktuvi.
Daudzviet redzamas karadarbības pēdas
Pilsētā tiekamies ar Volodimiru Ribalkinu – viņš tika iecelts par Svajtohirskas mēru pēc tam, kad iepriekšējais pārgāja Krievijas pusē un tad aizbēga kopā ar atkāpjošos karaspēku. Pirms tam Ribalkins vadīja vietējo Teritoriālās aizsardzības vienību, aizstāvot pilsētu līdz pēdējām dienām pirms okupācijas.
"Visa Svjatohirska bija dūmos. Dega blakus esoši meži. Pilsēta bija pilnīgi pārklāta dūmiem, bija grūti elpot. Cilvēku nebija, visi bija paslēpušies pagrabos," stāsta Ribalkins.
Pilsētā daudzviet redzamas karadarbības pēdas: iestrēgusi raķetes daļa meža ieskautā futbola laukumā, Krievijas uzbrukumos cietusi skola, ložu sacaurumots ukraiņu dzejnieka Tarasa Ševčenko piemineklis.
Bet tagad pilsēta jau cik iespējams sakopta, un cilvēki pamazām atgriežas.
Puslīdz atjaunota elektrības piegāde un mobilie sakari, bet joprojām nav ūdensapgādes.
"Šī ir mana zeme, nekur nebraukšu"
Ar ziedotāju atbalstu pašvaldība ierīkojusi veļas mazgātavu. Ūdeni piegādā autocisternās, un uzglabā lielos, zilos toveros.
"Cilvēki nāk mazgāt drēbes, katram dotas divas stundas. Tad žāvētājā var izžāvēt. Daudz nāk. Dienā caurmērā 25 cilvēki," stāsta veļas mazgātavas uzraudze Olha Peguševa.
Savas drēbes atnesusi izmazgāt Natālija Zimena. "Atnācu un meitenēm palūdzu divas veļasmašīnas. Lūk, mazgā abas mašīnītes."
Natālija šeit pavadīja visu okupācijas laiku. Dzīvoklis sapostīts apšaudē, tagad dzīvojot namiņā mežā.
"Biju ļoti laimīga ar savu dzīvi. Viss bija. Tad mani sabombardēja, dzīvoklim logi un durvis izlidoja. Bērnus, protams, aizsūtīju prom, tagad Žitomirā dzīvo. Es jau sajuku prātā no tā visa. Tagad, paldies Dievam, atnākuši mūsējie. Saprotiet. Visu iedeva. Ne tur par naudu runa, ne ko. Bet deva cerību."
"Es bez maizes dzīvoju, kad tie orki atnāca, un pēc viņiem LNR, DNRovieši [Krievijas atbalstīto separātistu republiku kaujinieki]. Mūs pazemoja. Vai variet saprast, ko sievietei nozīmē to pārdzīvot? Viņi sita. Viņi man ar automātiem draudēja."
Taču par spīti visiem pārdzīvojumiem Natālija saglabā apņēmību izturēt: "Šī ir mana zeme, nekur nebraukšu. Kaut Putins zeltu solītu, nebraukšu."
Rūpējas par pamestiem mājdzīvniekiem
Turpat netālu ierīkota arī iespēja nomazgāties, izveidojot īpašu dušu moduli. Karsto ūdeni uzsilda ar krāsniņu. Dušu uzrauga vietējā iedzīvotāja Marina Ļitvina, kas arī pārdzīvoja okupāciju, ko raksturo kā "šausmīgu".
"Dienā te var nomazgāties 24 cilvēki. Esam atvērti no deviņiem līdz pieciem. Ir divas veļasmašīnas. Cilvēks var ātrajā režīmā ielikt izmazgāties drēbes, kamēr pats mazgājas. Mums ir trīs dušas kabīnes. Apmeklētājiem pieejama arī tualete, lai nevajadzētu nekur skraidīt. Ir pašauri, bet ļoti labi. Cilvēki ir ļoti apmierināti, visi nāk, sievietes un vīrieši. Apmeklējums sadalīts pa sieviešu un vīriešu dienām."
Pilsētā izvietotas arī atjautīgas dzīvnieku barotavas, veidotas no lietus ūdens notekcaurulēm. Ukrainā kara dēļ daudzi mājdzīvnieki ir vai nu pamesti, vai aizbēguši un nonākuši savā vaļā.
"Kad atnācām, viņi bija izsalkuši un agresīvi. Sadarbībā ar starptautiskām organizācijām visā pilsētā izvietotas šādas barotavas. Te pastāvīgi ir barība. Dzīvnieki atnāk, paēd, ir apmierināti un vairs nav tās agresijas," stāsta pilsētas mērs Ribalkins.
"Šeit ieber barību, ielien viens maiss. Pietiek uz nedēļu. Dzīvnieki zina, kur šīs barotavas atrodas. Tās izvietotas vietās, kur uzturas visvairāk bezpajumtes dzīvnieku."
Agri vai vēlu pilsēta atkopsies
Suņiem tiek gatavotas būdiņas. Atjaunots arī publiskais grāmatu plaukts, kāds te jau bijis pirms okupācijas.
Un tikai pirms pāris dienām atgādāts krāšņi rotāts busiņš no Lietuvas.
"Šo brīnišķīgo busiņu mums nodeva brīvprātīgie no Lietuvas, ne pirmo reizi palīdz. Mūsu komunālo pakalpojumu un domes tehnika tika zaudēta karadarbības un okupācijas laikā," stāsta Ribalkins.
"Šajā transportā pārvadājam humāno palīdzību pilsētā un apkaimē. Tas ir ļoti svarīgi, un loģistika pie mums sarežģīta.
Tādēļ vienmēr esam priecīgi pieņemt palīdzību no Eiropas Savienības un visām valstīm, kas palīdz, lai mēs kopā uzvarētu."
Svjatohirskai kā daudzām citām Ukrainas pilsētām un ciemiem priekšā vēl ilga atkopšanās pēc okupācijas.
Ilgu laiku atradusies uz frontes līnijas un pēc tam Krievijas okupācijā, Svjatohirska ir daudz cietusi. Taču šeit sastaptie iedzīvotāji ir pārliecināti, ka agrāk vai vēlāk pilsēta atkopsies.
