Makuha jau gadiem bijis Baltijas–Melnās jūras foruma priekšsēdētājs. Esot Hersonā, viņš palīdzēja arī Ukrainas bruņotajiem spēkiem – uzmanīgi plānojot savu pārvietošanos, pētīja, kur un kā pilsētā izvietotas okupācijas vienības. Dažkārt bijušas situācijas kā uz naža asmens. Viņš Latvijas Televīzijai izrādīja šīs vietas un pastāstīja, kāda bija dzīve okupācijas laikā. Tostarp par hersoniešu nepiekāpības garu – Hersonā "krieviem zeme zem kājām vienkārši dega", teic Makuha.

Karogi

"Labdien! Slava Ukrainai, slava Latvijai!" tiekoties ar Latvijas Televīziju, sveicina Volodimirs Makuha. Viņam rokās – Ukrainas un Latvijas karogs.

"Kopā ar mani manā dzīvoklī visu okupācijas laiku atradās pretošanās simboli krievu iebrucējiem. Bez Latvijas, Ukrainas un Hersonas karoga man bija arī Lietuvas, Polijas karogi," stāsta Makuga. "Šis karogs, cik man zināms, ir vienīgais, kas izdzīvoja cauri visai Hersonas okupācijai no pirmās līdz pēdējai dienai. Tā klātbūtne šeit bija saistīta ar diezgan nopietniem riskiem."

Kā pie vīrieša nonācis Latvijas karogs? Makuha turpina: "Šo karogu pirms kādiem gadiem man uzdāvināja draugi no Ventspils. Es arī savulaik mācījos Latvijā, pabeidzu Daugavpils Augstāko kara aviācijas inženieru skolu. Bet šo karogu draugi Latvijā man uzdāvināja pirms pieciem vai septiņiem gadiem, kad caur Baltijas–Melnās jūras forumu tika parakstīts sadarbības līgums starp Hersonas Ekonomikas un tiesību institūtu un Ventspils Augstskolu, – arī es biju iesaistīts. Un Ventspilij ir vēl viena lappuse, kas saistīta ar Hersonas apgabala vēsturi. Mēs atrodamies praktiski Dņepras upes krastā, un otrpus Dņeprai atrodas pilsēta Oleški, kuru šobrīd uz laiku ir okupējuši Krievijas teroristiskie spēki. Pagājušā gadsimta sākumā šajā pilsētā atradās Olešku jūrskola. Un tieši uz turieni Pirmā pasaules kara laikā tika evakuēta jūrskola no Ventspils. Tāpēc vēsture ir ļoti savijusies. Un arī Latvijas karogs šeit atradās frontē.

Es uzskatu, ka patlaban caur Ukrainu vijas brīvības robeža. Ne tikai demokrātijas, bet arī Latvijas un citu Baltijas valstu brīvības robeža.

Un bez karoga kopā ar mani visu okupācijas laiku pārdzīvoja arī šis – draugi no Latvijas man reiz uzdāvināja Valsts robežsardzes kokardi, metāla nozīmi. Un tā arī bija uz robežas un apsargāja Latvijas brīvības robežu. [..] Un te Ukrainas karogs, kas arī šeit Hersonā bija visu okupācijas laiku. Brālīgo tautu karogi."

Volodimirs Makuha ir Baltijas–Melnās jūras ekonomikas foruma priekšsēdētājs un tādēļ ir ciešā komunikācijā ar Latviju, citām Baltijas valstīm, Poliju. "Tagad attīstām sadarbību ar Centrālāziju, arī aktīvi komunicējam ar Kaspijas reģiona valstīm. Esmu dzimis Hersonā, šī ir mana dzimtā pilsēta. Esmu ukrainis, mani vecāki ir ukraiņi, arī no šejienes, no Hersonas apgabala. Tāpēc šī ir mūsu dzimtā zeme, kas mūs ir audzinājusi un kura mums ir jāsargā," uzsver Makuha.

Izdzīvošana un cīņa okupācijā

Volodimirs Makuha jau izsenis pilsētā pazīstams kā opozicionārs tiem vietējiem vadošajiem politiķiem, kuri okupācijas laikā pieslējās Krievijas izveidotajai administrācijai. Tādēļ viņš bija īpaši uzmanīgs: "Jebkura informācija par to, ka esmu šeit, man varēja radīt diezgan negatīvas sekas. Saņēmu noteiktus zvanus, taču šajā periodā klausuli necēlu, lai ne ar vienu nerunātu, un sazinājos galvenokārt ar tiem draugiem, kuri atradās Ukrainas kontrolētajā teritorijā. Šādā veidā mēs īstenojām šo cīņu un palīdzējām saviem bruņotajiem spēkiem."

"Par visu, ko darījām, es nevaru runāt. Jo ir jāsaprot, ka arī mūsu ienaidnieks analizē visu informāciju," uzsver Makuha. "Daļa Ukrainas teritorijas joprojām ir okupēta, arī Hersonas apgabala kreisais krasts. Lai pēc šeit notikušā analīzes viņi to neizmantotu, lai cīnītos pret tiem, kuri, iespējams, dara to pašu joprojām uz laiku okupētajās teritorijās. Bet varu tikai teikt, ka mēs analizējām situāciju, kas notiek Hersonā, centāmies sekot līdzi okupācijas karaspēka kustībām Hersonā, kur viņi bija dislocēti. Kā to darījām – detaļās neiedziļināšos. Bija momenti, kad mēs vienkārši analizējām ārējos faktorus un izdarījām zināmus secinājumus, kas pēc tam apstiprinājās. Turklāt, ņemot vērā to, ka es nedrīkstēju rādīties acīs, visu pārvietošanos okupācijas periodā veicām tikai kājām, iepriekš pārdomājot visus maršrutus. Lai apietu visus blokpostus un nesatiktos ar okupantiem. Mums tas izdevās, jo mūs ne reizi nepārtvēra. Lai gan reizēm bija arī kutelīgi brīži, kad vajadzēja arī mazliet paskriet."

"Viena no vietām, kur Hersonā tika dislocēta diezgan liela okupantu grupa, bija internātskolas teritorija, kur bija visas komunikācijas. Un man vajadzēja pārbaudīt, paskatīties, cik viņu tiešām šeit atrodas, kāda viņu dislokācija, apsardzes sistēma, kā okupanti visu ierīkojuši," turpina Makuha. "Tas bija septembrī, kad mūsējie strādāja uz Krievijas spēku dislokācijas vietām. Mūsējie pa šo ēku mērķēja "Himars", te bija okupantu dislokācijas vieta. Tas parāda, cik ļoti precīzi strādāja Ukrainas bruņotie spēki. Mēs atrodamies privāto māju sektorā. Šajā pusē ir centrālā ieeja šajā teritorijā. Šeit agrāk bija internātskola. Un šeit komunikācijas ļāva izmitināt personālsastāvu, te bija ēdināšana, sporta laukums, kur okupanti no rītiem vingroja. Te viņi bija izvietoti, un apkārt ir privātmāju sektors. Un mūsējie precīzi deva triecienu pa to ēku, kur atradās okupanti, lai dotu triecienu krieviem, bet vienlaikus te necieta neviena ēka, neviena izsista loga. Burtiski daži desmiti metru, bet dzīvojamās ēkas necieta, necieta neviens civiliedzīvotājs. Tā strādā Ukrainas spēki atšķirībā no krievu okupantiem, kas vienkārši iznīcina Hersonu."

"Kad šeit nācu, sākumā ar sievu pastaigājāmies pa to pusi, paskatījāmies. Gandrīz vai pieķēra, tieši brauca "kamazs", pilns ar okupantiem. Paslēpāmies aiz kokiem. Bet tad man tomēr vajadzēja pārbaudīt šo pusi, kur viena no galvenajām transporta ieejām." Makuha stāsta, ka pārdomājis maršrutu, no kuras puses un kā nākt, lai ātri izpētītu situāciju, taču nebija ņēmis vērā atsevišķas ielu izvietojuma detaļas, tādēļ nonāca strupceļā un tieši pie teritorijas, kur bija izvietoti Krievijas karavīri. Tā kā te bija novērošanas postenis, atpakaļ viņš negriezās, lai neradītu aizdomas. Nācās riskēt. Vienīgais ceļš uz priekšu – gar krievu blokposteni, no kuriem viņš tieši centās vairīties.

"Tur tālāk bija kontrolpunkts, kur pastāvīgi atradās bruņoti sargi. Tur bija smilšu maisi, viņi bija izveidojuši nocietinājuma punktu. Man vajadzēja viņiem iet tieši garām. Turklāt bija vēlams, lai vispār neviens nezina, ka esmu Hersonā. Mani pazina daudz kolaborantu, kuri mani ar lielu prieku, kā mēs šeit sakām, "uzņemtu pagrabā"," stāsta Makuha. "Man paveicās, varbūt tā arī bija Krievijas karavīru paviršība – šajā kontrolpunktā neviena nebija. Šķiet, viņi bija aiz sētas, jo bija dzirdama sarunāšanās un militārās tehnikas dzinēja troksnis. Man paveicās, un varēju tikt garām, nogāju kā pa naža asmeni. [..] Vēl jāņem vērā, ka šeit ir neaktīva teritorija. Ja tu šajā apkaimē nedzīvo, tad principā te nav ko darīt. Nav ne veikalu, nekā. Līdz ar to būtu jautājums – kāpēc tu vispār atrodies šajā teritorijā?"

"Paglābās" Lietuvā

"Savā ziņā mani izglāba Lietuva. Draugi bija palīdzējuši evakuēt manu vecāko meitu un mazdēlu uz Lietuvu. Viņa man atsūtīja fotogrāfiju, kur viss Kauņas centrālais prospekts ar Ukrainas karogiem. Un es šo foto ieliku savos sociālajos tīklos, feisbukā, un uzrakstīju – "Lūk, tā tagad izskatās Kauņa"," stāsta Makuha.

"Daudzi to uztvēra kā apliecinājumu, ka esmu tur, drošībā. Man rakstīja, ka viņi ir priecīgi, – pareizi izdarīji, ka no šejienes aizbrauci, jo te nekādā gadījumā nedrīksti atrasties.

Es viņiem pateicos, un turpināju darīt savu darbu, kas bija jādara. Man pat prātā nebija aizbraukt."

"Hersona, protams, daudz pārdzīvoja un cieta. Informācija, kas pienāk tagad... Mēs jau iepriekš bijām analizējuši, sapratām, ka tās zvērības, kas okupācijas laikā pa kluso notika, un ņemot vērā faktu, ka Hersona bija okupēta vairāk nekā astoņus mēnešus, tad šeit atklāsies vairāk nekā tas, kas notika Bučā. Viens piemērs – no 1. jūlija līdz augusta sākumam katru nakti kā pēc grafika, tiklīdz sākās komandantstunda, pēc kāda laika pilsētu pārņēma šausmīga degošu ķermeņu smaka. Proti, okupanti kādu dedzināja. Visticamāk, kapsētas rajonā."

"Ja runājam par joprojām okupētajām teritorijām, varu teikt, ka viņiem tur tagad ir daudz grūtāk, nekā mums bija šeit. Jo tur apdzīvotās vietas ir mazākas, tur pārveda krievu okupantus no labā krasta, viņi ir dusmīgāki. No turienes ienākošā fragmentārā informācija liecina, ka tur situācija ir ļoti smaga, tur turpinās zvērības un kara noziegumi, ļoti spēcīgs spiediens pret mūsu pilsoņiem. Visi, protams, gaida Ukrainas Bruņoto spēku ofensīvas operācijas. Visi skaidri saprot, ka tam nepieciešami papildu ieroči, īpaši bruņumašīnas, aviācija."

Nesalaužamība

"Tas bija augustā. Pa šīs mājas perimetru, pa šoseju, pa kuru visu laiku brauca krievu okupanti, visiem stabiem jau pirms Krievijas iebrukuma bija uzzīmēti Ukrainas karodziņi," stāsta Makuha. "Un vienā vakarā augusta vidū redzējām šādu ainu – jauniešu grupa, četri puiši un viena meitene, apmēram 15 gadus veci, visticamāk, nebija vietējie, kaut ko dara pie stabiem gar šoseju. Kā izrādījās, viņi, visu laiku skatoties apkārt, aizkrāsoja Ukrainas karogus un pārzīmēja tos par saviem trīskrāsu karogiem. Pirmajā reizē pārzīmēja, šķiet, trīs karogus, ielēca mašīnā un viņus aizveda. [..] Pārkrāsojot šos stabus ar Krievijas karogiem, iet daudzstāvu māju teritorijā viņi tomēr baidījās. Tur palika stabi, uz kuriem saglabājās Ukrainas karogi tādā veidā, kā bija pirms 24. februāra."

"Klusums, lietus, tumsa, gaismas mājās nav. Un tad dzirdam, ka uz ielas it kā skan ukraiņu mūzika," ar vēl kādu stāstu dalās Makuha. "Nesaprotam, kas un kā. Iznākam un redzam šādu ainu – uz laukuma, metrus 40 no ielas, kur visu laiku braukā Krievijas tehnika, puisis un meitene, kādus 14 gadus veci. Viņiem pārnēsājamais skaļrunis nolikts uz zemes, un skan ukraiņu mūzika. Viņi paņem savus telefonus, ieslēdz gaismiņas un sāk šeit dejot. Kāds viņus sveicina no balkona. Noskanēja divas, trīs dziesmas, un viss beidzas ar saucienu "Slava Ukrainai!" Viņiem no mājām atsaucas "Varoņiem slava!" Tad kāds vēl sauc "Slava nācijai! Nāvi ienaidniekiem!" Un šādā it kā nomācošā atmosfērā Hersonā ukraiņu un hersoniešu gars saglabājās. Un tādu stāstu ir daudz."

"Tādēļ šeit krieviem zeme zem kājām vienkārši dega," norāda Makuha. "Turklāt novērojām – jo ilgāk turpinājās okupācija, jo vairāk te krievi cīnījās pret visu ukrainisko, Ukrainas vēsturi, valodu, mācību grāmatām, jo vairāk ukraiņu valoda sāka skanēt pilsētas ielās. Kā parole, kā kods, ka esam savējie. Viņi šeit nebija gaidīti."