Esot Ukrainā, ir neapšaubāmi skaidrs, ka kara ietekme sniedzas daudz tālāk par frontes līnijām un vairāk vai mazāk ietekmē ikvienu jebkurā Ukrainas vietā. Krievijas triecieni var trāpīt visur. Un ar to nākas sadzīvot.
Kad atskan gaisa trauksme, tagad daudzi pirms slēpšanās kādā no patvertnēm jau pieraduši ielūkoties kādā no saziņas vietnes "Telegram" kanāliem.
"Tas ir par to, no kurienes raķetes izšauj. Vai no Kaspijas, vai no Melnās jūras. Vai tie ir "šahedi" (kaujas bezpilota lidaparāti "Shahed"). Visšausmīgāk, protams, ja ir ballistika. Redz, tagad Doneckas apgabalam bija paziņojums par ballistiskās raķetes palaišanu." stāstīja raidījuma sastaptais Ukrainas iedzīvotājs Serhijs.
"Vispār, ja godīgi, skatos uzreiz telefonā.. Jo raķetes, lai gan tiek palaistas, pēc tam vēl kādas 4-5 minūtes paiet. Tu dodies vai nu uz pazemes pāreju vai uz metro vai kādu ēku, kur daudz maz var paslēpties. Ne jau tā, ka uzreiz skrien, bet vispirms paskaties telefonā un tad jau redzēs. Mēdz būt arī viltus starti. Vienkārši ar nodomu turēt Ukrainu pastāvīgā spriedzē," turpināja vīrietis.
Ik dienu ziņas par iznīcinātām dzīvēm un nopostītām ēkām. Un pilsētu laukumos kritušo portreti, kas atgādina, cik augsta ir neatkarības cena. Bet turpat līdzās – arī atbalsta punkti.
Gaisa trauksmju laikā daudzi veikali un ēstuves turpina strādāt. Lielveikali gan slēdzas ciet. Un tiem, kas grib turpināt iepirkties vai pabeigt iesāktās pusdienas, nākas pacietīgi nogaidīt pazemē pat vairākas stundas.
"Krievi bieži sāk raķešu apšaudes tieši naktī vai arī ļoti agri no rīta. Un tādā veidā destabilizē dzīvi miljoniem ukraiņu. Dara to, lai vēl vairāk iztukšotu mūsu resursus. Lai vēl vairāk vājinātu mūsu pozīcijas," vērtēja neiropsihologs un organizācijas "Mental Help 365" pārstāvis Dmitro Vakulenko.
Dmitro ir psihologs ar 10 gadu praksi un atzīst, ka pagaidām psiholoģiskā palīdzība sasniedz ļoti mazu daļu no tiem, kam tā vajadzīga.
"Arī šorīt no rīta bija gaisa trauksme. Un tā apturēja satiksmi ar metro. Apturēja darbu Kijivā. Un tā faktiski notiek katru dienu. Mums Kijivā ir mazliet vieglāk. jo mums ir 5,10 vai pat 15 minūtes, lai paslēptos līdz brīdim, kad gaidāma apšaude. Bet vietās, kas atrodas frontei tuvāk – Harkiva, Hersona, piemēram – tur bieži apšaudes sākas vispār bez gaisa trauksmes brīdinājuma. Vienkārši tādēļ, ka signāliekārtas nepaspēj nostrādāt," skaidroja Vakulenko.
"Ir depresija, stress un daudz citu psiholoģisku problēmu, kas prasa sniegt steidzamu palīdzību tūlīt un tagad. Pasaules veselības organizācija bija atzinusi, ka, iespējams, katram ceturtajam ukrainim ir augsts posttraumatiskā stresa risks. Šī statistika šķiet ir stipri piezemēta. Pēc maniem ieskatiem, tādu ukraiņu ir daudz vairāk, nekā 25%. Es pats neesmu izņēmums," viņš atzina.
Noturēties palīdz ikdienas darbs, tuvu cilvēku atbalsts, arī kāda izklaide. Kaut Jaunais gads jau krietni sācies, piemēram, šeit gan izgaismotās dekorācijas, gan slidotava darbosies līdz februāra beigām.
"Kad tēvi te atbrauc no frontes, ir saprotams, ka viņi grib pavadīt vairāk laika ar saviem bērniem un te ir laba vieta, kur viņiem brīvajās dienās būt kopā," stāstīja slidotavas administratore Nika.
"Galvenais, nezaudēt dūšu, garastāvokli uzlabot," tikmēr teica raidījuma sastaptā ukrainiete Nadja. Viņas teikto papildināja Vladislavs:
"Galvā un prātā jau kaut kā ir kļuvis par ieradumu, ka jāmēģina nesatraukties un palīdzēt viens otram."
"Es 6 mēnešus nodzīvoju Polijā. Bet es izlēmu, ka atgriezīšos. Es dzīvošu Ukrainā. Es strādāšu Ukrainā. Darīšu visu, lai mana valsts attīstās. Katram tas ir citādi," pauda Ukrainas iedzīvotāja Inna.
Aņa uz pilsētas centru atnākusi, lai sagādātu prieku mazajam dēliņam, kam tūlīt būs jau divi gadi. Viņš piedzima dažas dienas pirms kara.
Aņa: Dzīvoju viņa dēļ. Cenšos, lai karš neatņem manam bērnam bērnību, tādēļ gribas pēc iespējas vairāk viņam te visu parādīt. Ir tāds laiks, kad nedomā par sevi, bet pirmām kārtām par bērnu un, ka karš jau ilgi un ka viņam nākas tādā laikā dzīvot. Tas ir smagi. Bet viss būs labi! Ticam uzvarai! Cik iespējams, ātri.
Odita Krenberga: Vai bieži nākas tā raudāt?
Aņa: Jā. Tā ir..Īpaši, kad bērnus gaisa trauksmes laikā savāc bumbu patvertnē. Mēs sākām vest uz dārziņu. Viņš ir maziņš. Viņam negribas un es pārdzīvoju par viņa dzīvību un veselību.
Frontes medmāsa Svjatlana gatavojas doties atpakaļ uz fronti. Atslēgties no tur notiekošā tā arī nav varējusi..
"Nē, es nespēju fiziski. Biju atvaļinājumā. Un, kad tu redzi, kā cilvēki abstrahējas it kā kara nebūtu, viņi dejo... Bet kā var dejot, ja tur iet bojā... Nu – nē. Tas ir smagi. Es nespēju būt tādās vietās ar civilajiem. Viņi to nesaprot," viņa teica.
Socioloģisko pētījumu grupas "Rating" pērn novembra beigās veiktā aptauja apliecināja, ka aptuveni 60% Ukrainas iedzīvotāju uzskata – kara laikā izklaide jāierobežo, bet 36%, ka arī kara laikā ir svarīgi dzīvot pilnvērtīgi.
Plāni par savu nākotni vairāku gadu perspektīvā ir tikai 12% Ukrainas iedzīvotāju, kamēr iepriekšējā gadā tādu bija 19%.
