Aculiecinieks

Aculiecinieks. Lidostas "Rīga" ledus vīri

Aculiecinieks

Aculiecinieks. "Azov" kaujiniece Gerda

Aculiecinieks. Izšķirošā kauja

Kā ukraiņiem izdevās apturēt iebrucējus. Izšķirošā kauja par Voznesensku

Cīņa par Ukrainas dienvidu pilsētu Voznesensku un stratēģiski nozīmīgiem tiltiem pirmajās Krievijas pilnapmēra iebrukuma dienās bija viena no izšķirošajām kaujām Ukrainā. Ja ukraiņi zaudētu Voznesesnku, Krievijai pavērtos ceļš uz Odesu un līdz pat Piedņestrai, kas nozīmētu iespēju pilnībā okupēt Ukrainas dienvidus, pilnībā atņemot Ukrainai piekļuvi Melnajai jūrai.

Izšķirīga loma pilsētas aizsardzībā bija vietējai zemessardzei – teritoriālās aizsardzības vienībām.

"Tilti bija sagatavoti uzspridzināšanai, ja parādās ienaidnieks," stāsta pilsētas aizstāvis Kirils Ņehimčuks.

"Lai kur viņi līstu, praktiski no katra pagalma pa viņiem šāva," atceras Olehs Bodjuls.

Nācās uzspridzināt tiltus

Voznesenska ar aptuveni 35 000 iedzīvotāju ir stratēģiski svarīgs ceļu krustpunkts uz ziemeļiem no Hersonas un Mikolajivas. Netālu atrodas Dienvidukrainas atomelektrostacija, kas ir otrā lielākā Ukrainā.

Ceļš pie Ukrainas pilsētas Voznesenskas
Ceļš pie Ukrainas pilsētas Voznesenskas

Krievijai bija nepieciešams ieņemt Voznesensku un tiltu pār Dienvidbugas upi, lai no otras puses aplenktu Mikolajivu, tālāk dotos uz Odesu un aizkļūtu līdz pat Piedņestrai.

Lai bloķētu ienaidnieka iespējas pārcelties pāri upei, Voznesenskā tika uzspridzināti tilti.

Uzspridzināja gan tiltu pār Dienvidbugas upi, gan mazāku, kas veda uz pilsētas centru.

Uzspridzināts tilts Ukrainas pilsētā Voznesenskā
Uzspridzināts tilts Ukrainas pilsētā Voznesenskā

Kirils Ņehimčuks toreiz darbojās Voznesenskas teritoriālās aizsardzības vienībās, tagad jau pilda uzdevumus Hersonas apgabala virzienā.

"Ja viņiem izdotos tikt cauri Voznesenskai, un, kas bija viena no viņu plāna versijām, aiziet līdz Piedņestrai, Moldovas Republikai, un apvienot okupētās teritorijas... Okupēto teritoriju dienvidos Mikolajivas apgabalā apvienošana ar Odesas apgabalu, un tālāk nonākšana līdz Piedņestrai Moldovas Republikā... Tad iespējams, – bet tie ir tikai pieņēmumi – iespējams, visā šajā teritorijā uz rietumiem no Dienvidbugas upes, visā Odesas apgabalā, varētu būt atkārtojies pašreizējais Hersonas apgabala kreisā krasta liktenis."

Tad Mikolajiva aplenkumā varētu būt kļuvusi par vēl vienu Mariupoli. Iespējams, arī Odesa.

Tādēļ Voznesenkas aizstāvēšana bija īpaši svarīga.

Gatavojās pilsētas aizstāvēšanai

Krievijas armijas vienības no Hersonas puses gar Mikolajivu un no Baštanakas puses devās uz Voznesensku.

Olehs Bodjuls bija iesaistīts aizsardzības sagatavošanā. "Jau organizējām slēpņus, jo es un mūsu vadība labi apzinājās – krievi tiks līdz Voznesenkai."

Voznesenskas iedzīvotāji gatavojas pilsētas aizstāvēšanai
Voznesenskas iedzīvotāji gatavojas pilsētas aizstāvēšanai

Pilsēta gatavojās, un 2. martā, sešas dienas pēc iebrukuma, Krievijas armija jau bija klāt.

Voznesenskas aizstāvēšanā iesaistījās arī pilsētas mērs Jevgēnijs Veļičko.

"Dārgie Voznesenskas cilvēki, mūsu pilsētai šī ir ļoti smaga un saspringta diena. Ienaidnieks tomēr sitis arī mums. Taču esiet stipri. Mēs gaidām papildspēkus," okupantu uzbrukuma pirmajā dienā uzrunā iedzīvotājiem teica Veļičko.

"Dārgie Voznesenskas cilvēki. Stāvoklis uz 18.30 – apkopojam informāciju, cik cietušo. Pagaidām līdz galam nezinām. Vēlos vērsties pie jums ar lūgumu. Šovakar, lūdzu, neejiet ārā uz ielas. Mēģiniet pēc iespējas palikt vietās, kur esat."

Svarīga loma ir dažādu vienību koordinācijai

Ar Voznesenskas mēru tiekamies piemiņas alejā, kas izveidota par godu pilsētas iedzīvotājiem, kas krituši kaujās kopš 2014. gada.

"Voznesenska bija pirmā Ukrainā, kas spēja apturēt un atsist uzbrukumu. Voznesenskā okupēta teritorija mums bija tikai trīs dienas, bet tās bija ļoti garas trīs dienas," stāsta Veļičko.

Okupantu kara tehnika Voznesenskā
Okupantu kara tehnika Voznesenskā

"Cilvēku pašorganizēšanās toreiz bija visaugstākajā līmenī. Mans telefons bija karsts. Cilvēki teica, kur braukt ar kamaziem, kur vest ekskavatorus. Jo mums ir upe, pār kuru bruņutransportieri varēja viegli tikt pāri. Bet mēs dienu un nakti ar tehniku nedēļu rakām upes krastus, lai bruņutransportieri nevarētu pārkļūt," skaidro Veļičko. "Viņi zināja, ka mēs gatavojamies. Mūsu apkaimē tad jau bija daudz mūsu militāristu, taču šiem karavīriem trūka savstarpējās komunikācijas.

Mūsu galvenais uzdevums bija sapulcināt viņus pie viena galda, izrunāt konkrētas lietas. Piemēram, par kādas saziņas grupas izveidi kādā sociālajā platformā, kur mēs varētu operatīvi informēt viens otru par tādu vai citādu vienību pārvietošanos. Un arī, lai nesanāktu nejaušas sadursmes, konfrontācijas savā starpā."

Pilsētas aizstāvju bataljonu nokomplektēja divās dienās

Voznesenskā no brīvprātīgajiem ātri tika izveidots teritoriālās aizsardzības bataljons. Vienlaikus pilsētu gan šķērsoja, gan tajā bāzējās profesionālās Ukrainas regulārās armijas vienības. Tādēļ savstarpējā koordinācija bija ārkārtīgi svarīga.

"24. februārī uzreiz pēc kara sākuma sākas bataljona komplektēšana. Un jau 26. datumā tā noslēdzās. Gandrīz 600 cilvēku.

Nepieciešamo savācām divās dienās. Un tad gaidījām, kas tālāk," atceras Ukrainas teritoriālās aizsardzības spēku 123. brigādes karavīrs Kirils Ņehimčuks.

Ukrainas teritoriālās aizsardzības spēku 123. brigādes karavīrs Kirils Ņehimčuks
Ukrainas teritoriālās aizsardzības spēku 123. brigādes karavīrs Kirils Ņehimčuks

"Tā kā pilsēta maza, principā visi viens otru pazīst. Būtībā pēc sešu rokasspiedienu teorijas visi viens otru pazīst. Kādu pusotru simtu cilvēku tu noteikti pazini, bet tu viņus pazini mierīgajā dzīvē. Tu nezināji, kā viņi cīnīsies un karos.

Tādēļ, kad mūsu komandieri deva pavēles, viņi arī nezināja, vai šīs pavēles vispār tiks vai netiks izpildītas, un kā tās tiks izpildītas. Tas sākumā bija grūtākais. Jā, tagad mēs visi saprotam, kurš uz ko ir spējīgs un no kura ko gaidīt, bet tad šīs izpratnes nebija."

Nebija laika apmācībai

Kirils pirms kara bija jurists, notārs.

Tikai daļai, kā Oleham Bodjulam, bija militāra pieredze. Viņš iepriekš bija piecus gadus dienējis Ukrainas bruņotajos spēkos, un uz pilnapmēra iebrukuma brīdi jau iestājies Voznesenskas teritoriālajā aizsardzībā.

Ukrainas teritoriālās aizsardzības spēku 123. brigādes karavīrs Olehs Bodjuls
Ukrainas teritoriālās aizsardzības spēku 123. brigādes karavīrs Olehs Bodjuls

"Ar jaunākajiem ieročiem kā prettanku granātmetēju NLAW maz kurš prata rīkoties, tādēļ tādus ieročus ņēma tikai puiši, kuriem jau bija kaujas pieredze un sapratne. Viņiem ātri prasīju – viens, divi, trīs, saprati? Ja saprati – viss, ņem. Nebija laika mācīt," stāsta Bodjuls.

"Mēs sapratām, ka viņi jau tuvojas. To visu darījām straujos soļos. Bataljons tika veidots skrējienā. Atnāca brīvprātīgais – gatavs? Jā! Viss, še automāts. Kurš prot ko izmantot. Ja neproti, neesi šāvis ar grantāmetēju, tad tev tikai automāts. Ja esi dienējis, normāli proti granātmetēju, ložmetēju, tad būsi ložmetējnieks."

Okupantu karaspēks bija slikti sagatavots

Krievijas iebrucēji pie Voznesenskas bija krietni pārsvarā gan militārās tehnikas, bruņojuma, gan personāla apjoma ziņā.

"Atklātā laukā mēs ar viņiem nevarējām iesaistīties kaujā. Vajadzēja iesaistīt kaujās ielās, proti, kur bruņutehnikas priekšrocības ir nelielas.

Ar granātmetējiem un strēlnieku ieročiem mums izdevās diezgan efektīvi uzbrukt krievu kolonnai, kas iebrauca pilsētā," stāsta Olehs.

"Man uz muguras granātmetējs, tas pats NLAW. Ar savu mobilo trieciengrupu automašīnā braukājām pa pilsētas ielām, un pa labi un pa kreisi, atkarībā no situācijas, šāvām no prettanku ieročiem pa pretinieka, pa krievu kolonnām."

Iznīcinātā okupantu bruņutehnika Ukrainas pilsētā Voznesenskā
Iznīcinātā okupantu bruņutehnika Ukrainas pilsētā Voznesenskā

"Par krieviem – kad pilsētā notika kaujas, vismaz kā es to visu redzēju, viņiem bija kaut kāda ļoti liela dezorganizācija un bailes, apjukums. Viņi nesaprata, kas vispār ar viņiem notiek. Kāpēc pa viņiem šauj? Kāpēc, lai kur viņi līstu, praktiski no katra pagalma pa viņiem šāva? Kas mani izbrīnīja – kad viņi tuvojās pilsētai, viņi mierīgi brauca kolonnā. Kā sēdēja uz bruņutehnikas, tā arī iebrauca.

Skaidrs, ka visus, kas sēdēja uz bruņutehnikas, uzreiz nopļāvām ar blīvu automātu uguni," atceras Bodjuls.

Nepareiza plānošana iebrukuma sākumā, apgādes problēmas, pretinieka nenovērtēšana – tās bija galvenās Krievijas karaspēka kļūdas, secina Voznesenskas aizstāvji.

Pretinieku izdevās padzīt, neļaujot doties tālāk, bet atspiežot – tas savukārt ielika pamatus iespējai dažus mēnešus vēlāk veikt pretuzbrukuma operācijas un atbrīvot Hersonu.

Krievija apēda savu demokrātiju

Tomēr nu jau gandrīz divos pilnapmēra kara gados abas puses ir izdarījušas secinājumus, mācījušās, un frontes līnija kļuvusi stagnējoša – neskatoties uz smagām, asiņainām kaujām katru dienu. Garš karš ir resursu karš. Un Krievija spiež uz masu.

"Bija zināmas cerības, ka varbūt tomēr Krievijā labākās dzīves periodā kopš 2000. gadiem ir augusi dzīvības vērtība un attieksme pret dzīvību kā galveno vērtību, kā tas ir demokrātiskās sabiedrībās. Bet diemžēl Krievijas sabiedrība attieksmē pret demokrātiskām vērtībām – rupji sakot, viņi to noēda un pārdeva," spriež Kirils Ņehimčuks.

"Viņi vienkārši apēda savu demokrātiju, iemainīja pret pārtiku, pret ērtību. Un, likumsakarīgi, šādos apstākļos dzīvības vērtība viņu acīs tā arī nepieauga.

Un tā ir milzīga problēma, jo viņu gatavība 21. gadsimtā tērēt un zaudēt cilvēkus 20. gadsimta karu mērogā – mums, Ukrainai, tā ir traģēdija."

"Viņiem nerūp zaudējumi, ko viņi cieš. Viņi tik lien. Un droši vien, kamēr pāris miljonus nebūs zaudējuši, acīmredzot viņi par to pat neaizdomāsies. Nu, vai arī gadīsies džekpots un Putins nosprāgs (iesmejas)."

Mums vairs nav, kur atkāpties

Gandrīz divus gadus vēlāk Olehs Bodjuls un Kirils Ņehimčuks strādā jau tuvāk Hersonai.

"Mēs turpinām pildīt savus galvenos uzdevumus. Teritoriālās aizsardzības uzdevumi pirmkārt ir aizsardzība. Jo mēs tomēr neesam tāda speciāli trenēta uzbrukuma vienība. Teritoriālā aizsardzība. Kā laivu nosauksiet, tā viņa arī peldēs," saka Kirils.

Olehs stāsta, ka darbojas Hersonas apgabala virzienā. Frontes līnija ir Dņepras upe.

"Par situāciju teiksim tā – krievi mūs mēģina izsist, cenšas ieņemt salas. Bet tā kā viņi to visu dara muļķīgi un nerēķinās ar savu personālsastāvu, viņiem tas neizdodas. Mūsu puiši ar mazākiem spēkiem un kompetentāku darbu... Ja ņem mūsu vienību, tad mūsu vienība strādās labāk nekā viņu divi vadi kopā ņemti.

Taktika, operāciju plānošana – tas labāk padodas mums. Viņi vairāk mēģina pārmākt ar dzīvo spēku."

"Fronte pagaidām ir elastīga. Šodien viena sala mūsu, otru dienu cita sala viņu. Tur fronti izlīdzināt ir diezgan problemātiski, jo ir ūdensšķēršļi."

Ienaidniekam ir daudz cilvēku, ko masveidā sūtīt uzbrukumos, atzīst Ukrainas aizstāvji, bet piebilst, ka tādā veidā Krievijas armija izsmeļ savus resursus.

"Mēs cīnāmies par savu zemi un to aizstāvam. Mums tālāk vairs nav, kur atkāpties. Bet viņi cīnās, tikai dzīti ar mietu," secina Olehs.

Un cīņa nav galā. Bet Voznesenska, tās teritoriālās aizsardzības vienību, zemessardzes cīņa pirmajās pilnapmēra kara dienās joprojām ir iedvesmas avots daudziem Ukrainas aizstāvjiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti