“Es biju tiešām pārsteigts, aizkustināts, man tiešām emociju bija par daudz, kad to visu uzzināju,” brīdi, kad saņēmis no Valsts kancelejas vēstuli par gaidāmo apbalvošanu, atceras volejbola treneris.
Seļivanovs uzskata, ka augstais apbalvojums viņam piešķirts ne jau tādēļ, ka viņš spēlējis olimpiskajās spēlēs – tas bijis tik ļoti sen, ka reizēm viņam šķiet, ka tas nemaz nav noticis – vien sapnis bijis. Taču, ja varētu laiku pagriezt atpakaļ, viņš vēlētos vēlreiz piedalīties olimpiādē.
Šobrīd Seļivanova misija ir būt trenerim – viņš iz U-18 meiteņu izlases galvenais treneris un arī jaunāku meiteņu izlases otrais treneris. Par savu audzēkņu sniegumu viņam nav jākaunas – oktobra beigās gan U-18, gan U-16 triumfēja Baltijas kausa izcīņā.
Lai gan meiteņu sniegums ir labs un jaunietes godam aizstāv savu valsti, lepojoties ar to, ka var pārstāvēt Latvijas krāsas, Seļivanovs nenoliedz, ka volejbolā pastāv problēmas. Proti, trūkst vienotas shēmas. Aizbraucot uz Poliju vai Krieviju, var redzēt, ka volejbolistiem ir vienota sistēma, pēc kuras spēlēt, bet Latvijā tā nav. Seļivanovs uzskata, ka tāda būtu jāievieš.
