“Kad es tikko sāku nodarboties ar šķēpmešanu, pat nedomāju par rekordiem un medaļām,” atzinās leģendārais sportists. Taču tad atklājies, ka viņam ir talants, un rezultāti ar katru gadu uzlabojās par deviņiem desmit metriem.
“Jau beidzot mācības augstskolā, es varēju aizmest šķēpu aiz 80 metru atzīmes, bet pēc tam mani uzaicināja uz vieglatlētikas izlasi. Jau 1961. gadā es izcīnīju pirmo olimpisko medaļu – bronzu. Tad mani ievēroja jau PSRS treneri un uzaicināja uz nometnēm,” atcerējās Lūsis.
Kā uzsvēra sportists, pats viņš neesot bijis ražens vīrs – augumā 174 cm garš, 68 kilogramus smags. “Rādītāji kā skrējējam, nevis šķēpmetējam,” ironizēja Lūsis. Turklāt jau pašā karjeras sākumā viņam teikts, ka labs šķēpmetējs no viņa nekad neiznāks.
“Tas bija kā detonators. Devos uz Rīgu iestāties [Lauksaimniecības] akadēmijā. Māte gribēja, lai es - kā puisis no laukiem - kļūtu par agronomu. Bet es satiku paziņu, kurš par mani pazobojās, ka nekad nekļūšot par šķēpmetēju. Ak tad tā – es padomāju, un iesniedzu dokumentus fizkultūras institūtā. Un savācu pietiekoši daudz punktu, lai mani tur uzņemtu. Šobrīd visi, kas teica, ka no manis nesanāks šķēpmetējs, saka, ka tādus vārdus nekad neesot teikuši,” pasmējās Lūsis.
“Mans stils deva iespēju augt. Tieši tehniskais izpildījums ļāva izaugt līdz čempiona līmenim. Gala rezultātā aizvadīju sešas sezonas pēc kārtas, kurās nevienam nezaudēju. Tās ir 200 uzvaras,” neslēpa sportists.
Starp citu, Jāņa Lūša dzīvesbiedre Elvīra Ozoliņa arī ir olimpiskā čempione, un arī šķēpmetēja. “Pirmo reizi es viņu satiku Jaltā. Viņa jau tad bija olimpiskā čempione – cilvēks, kurš man bija kā piemērs,” atzinās sportists.
Pabeidzot studijas augstskolā, Lūsis raidīja šķēpu 81 metrus tālu un ieguva trešo vietu. Tieši tad latvieti pamanīja un uzaicināja uz vieglatlētikas izlasi. Tad arī sākušies kopīgi treniņi ar Elvīru, un viņa vēlāk kļuva par Lūša sievu.
Šobrīd Lūsis jau astoņus gadus ir pensijā. Kā pats saka, dzīvo laukos, sportā seko līdzi tikai rezultātiem.
“Protams, mūsdienu sportisti mani sarūgtina. Īpaši tad, ja viņiem nesanāk, lai gan iespējas ir. Taču viņiem pašiem jātiek galā ar to, kas nav, kā vajag. Varbūt problēma ir psiholoģijā... Kad es devos uz olimpiādi, no manis visi gaidīja zeltu. Bet es pats iemācījos tikt galā ar emocijām un olimpiādi uztvēru kā jebkuru starptautisku startu. Starp citu, pirmo zeltu es varēju izcīnīt jau 1964. gadā, bet traucēja pleca trauma, tādēļ biju tikai trešais. Bet nākamajā olimpiādē jau biju pirmais,” atklāja olimpietis.
