Nonākot ārpus komforta zonas, rodas izaicinājumi, kas prasa apgūt jaunas zināšanas, taču, ja ir izpratne par faktiem, tā ir arī iespēja mācīties un tiekties uz sasniegumiem. Ābele uzsvēra, ka sportā jābūt ne tikai rezultātiem un rekordiem, bet arī intelekta, pašmotivācijas un sadarbības prasmju izaugsmei. Liela daļa sportistu pandēmijas ierobežojumu laikā ir lieliski atraduši jaunus saskarsmes veidus lietotnēs un dažādās domubiedru grupās.
Ābele atgādināja, ka
uzmanība nav jāfokusē nezināmo un to, ka ir jāgaida, jo tas rada diskomfortu.
Nav jācenšas regulēt lietas, kas no paša nav atkarīgas, bet gan jāatrod mazi mērķi sevī. Piemēram, var uzlabot fizisko sagatavotību, veikt rehabilitāciju un sava ķermeņa sakārtošanu, sadziedējot kādu savainojumu, vai veikt locītavu nostiprināšanu. Ir lielisks laiks, lai izstrādātu pirmsstarta rutīnu, paņēmienus sevis relaksēšanai un apgūtu psihoregulējošās formulas, kas palīdzēs arī ikdienā, paskaidroja profesore. Palīdzēs arī sava sporta veida mācību grāmatas vai kāda izcila sportista motivējošas biogrāfijas lasīšana.
Profesionālam sportistam parasti ir laba treniņu metodikas un sava ķermeņa uzbūves izpratne, lai arī apgrūtinājumi var būt ar inventāru un treniņu iespējām. Taču profesionāļi pārliecinošāk spēj iegūt pašmotivāciju un aktivējas mērķu sasniegšanai.
Turpretim amatieriem parasti ir mazāk informācijas un, nonākot ārpus komforta zonas, viņiem ir vairāk nezināmo faktoru. Vieni atrod un iemācās ko jaunu, bet citiem nepieciešams atbalsts, kaut vai internetā atrasti padomi. Ābele uzsvēra, ka
nav labi ilgi palikt gaidīšanas zonā.
Kuri amatieri būs virzīti uz sasniegumiem un ar lielāku motivāciju, tie arī gūs jaunus panākumus. Ja arī ne tādus kā profesionāļiem, tad būs jauna izaugsmes pakāpe attieksmē un sevi vadīšanā.
Ābele allaž redz sportistus Rīgas parkos un ielās, tādēļ viņa atgādina, ka arī krīzes apstākļos ir iespējas trenēties, tikai jāizmaina fokuss. Protams, labā sporta bāzē ar piemērotāko inventāru darboties ir daudz patīkamāk. Ja tas nav iespējams, nav jāžēlojas, bet jāapzina, kuras muskuļu grupas un cik intensīvi tiek iesaistītas un jāmēģina atrast piemērotākos palīgrīkus, ko izmantot treniņos, paskaidroja profesore. Tas sportistam ļaus vēlāk vieglāk ātrāk atgriezties ritmā pēc krīzes beigām.
Piemēram, pietupienu veikšanai mājās nevajag neko īpašu, bet, ja tos veic noteiktā diapazonā, leņķī un skaitā, iespējams, ar kādiem nelieliem smagumiem, tas jau ir nozīmīgs treniņš. Arī rotācijas vingrinājumiem speciālu aprīkojumu nevajag, bet vestibulārais aparāts tiek nodarbināts.
Ābele aicina paļauties uz saprātu, izvērtēt veselības riskus un ievērot elementāru higiēnu, bet atgādina, ka neviens nav teicis sēdēt tikai mājās.
Kross mežā un vingrošana dabā ir lieliskas iespējas, ko izbaudīt, vai vismaz var vairāk staigāt kājām.
Profesore mudina neieslīgt bailēs, bet apzināties, ka tās var pārvarēt. Viņa arī atgādina, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem ir risks, vairākus mēnešus neizejot no mājām, zaudēt spēju nokāpt un uzkāpt pa trepēm, kļūstot par kopjamiem mājās.
Muskuļu spēks un veiklība vecākiem cilvēkiem var arī neatjaunoties,
piebilda Ābele.
Ātru sacensību atgriešanos ierastajā ritmā Ābele neparedz, jo daudzām valstīm būs jāatver robežas, lai tas varētu notikt. Tomēr viņa uzsver, ka sports agrāk vai vēlāk atgūs sabiedrībā ierasto socializācijas, varoņu, izaicinājumu un pašapliecināšanās vietu.
