Nemāki slēpot? – Kāp uz slēpēm un sāc to darīt!

A.P. - Carnikavā laikam visas slēpošanas trases iet uz jūru?
R.R. - Šobrīd Carnikavas novadā ir apzināti visi slēpošanas maršruti, kuros ir plānots sniega apstākļos veidot slēpošanas trases. Ir sagatavota apgaismotā trasīte puskilometra garumā, ir 5,6 km aplis Nagaiņu mežā, kurā top arī jauna slēpošanas trase 2,5 km garumā – sacensību trase, kurā plānots ar laiku rīkot Latvijas mēroga, arī starptautiskas sacensības.
– Jūs pats slēpojat?
– Pats es slēpoju. Aizbraucu uz sacensībām šad tad, protams, ne tik daudz, kā tas agrāk bijis, jo organizatorisko darbu ir ļoti daudz. Bet Carnikavā riteņbraukšana, slēpošana, nūjošana, skriešana ir ļoti populāri veidi - cilvēki grib slēpot, un mums atliek tikai taisīt trases un nodrošināt infrastruktūru, lai to var darīt.
– Mēs esam mežā un redzam - sniegs ir tāds irdens. Cik labs tas ir distanču slēpošanai?
– Protams,  ja nobrauc „burānu”, tad tautas līmenī slēpot var. Es domāju, ka sniegs ir visā Latvijā, un visos slēpošanas centros šobrīd trases tiek gatavotas. Ir Latvijas čempionāts Priekuļos, starptautiskas sacensības, tur arī mākslīgais sniegs. Latvijā ir četras vietas ar mākslīgo sniegu. Laika apstākļi nepastāvīgi, it sevišķi Rīga, piejūras reģioni tuvāk Kurzemes pusei – sniegs te ir, te tā nav, bet iedzīvotāji šobrīd savu laiku plāno. Viņi domā tā - es tagad esmu nopircis slēpes, nūjas, zābakus, es gribētu trīsreiz nedēļā aiziet paslēpot. Labi, vienu nedēļu viņš aiziet, kad sniegs ir, nākamajā nedēļā sniega nav, nu tad nav jēgas pirkt inventāru… Mākslīgais sniegs aizvieto tos robus, kas īstā sniega nav. Ja var trīs, četrus mēnešus gadā uzslēpot - tad ir jēga pirkt, tad es kopā ar ģimeni varu sestdienās, svētdienās aiziet paslēpot, uzturēt fizisko formu. Divreiz nedēļā paslēpot, divreiz nedēļā aiziet kaut kur bumbu uzspēlēt vai uz svaru zāli aiziet, un tā es savu sportisko formu varu diezgan labā līmenī uzturēt visa gada garumā, mainot treniņu līdzekļus: vienā gadalaikā es braucu ar riteni, citā skrienu, tad es slēpoju, tad spēlēju vienu sporta spēli, citu sporta spēli…un tādā veidā psiholoģiski cilvēks nenogurst. Jo, darot vienu un to pašu, sākas rutīna.

– Distanču slēpošanai Latvijā ir liels atbalsts, liela interese par to? Vai tā pieaug, samazinās? Kāds varētu būt mērķis - sasniegt Skandināvijas līmeni?
– Ko nozīmē Skandināvijas līmeni?  Protams, tās tradīcijas, kas ir ziemeļu valstīs, arī mūsu kaimiņos Igaunijā - mums ir krietni jāpastrādā, lai mēs tādas sasniegtu. Bet mēs katru gadu diezgan daudz ko darām, mums veidojas Latvijā jaunas trases, sacensību dalībnieku skaits lēnām, bet pakāpeniski pieaug, slēpošanas inventāra tirgus jau trīs-četrus gadus ir kāpjošs. Arī paši sporta inventāra tirgotāji rīko sacensības, kas gan, man liekas, īsti varbūt nav pareizais ceļš nākotnē, bet principā - kā starpposms tas nekas slikts nav.
– Vai ir kaut kādas kļūdas, kuras cilvēks pieļauj, pirmoreiz kāpjot uz slēpēm vai izvēloties inventāru, trases garumu, apģērbu?
- Es teikšu vienkārši - ir jāpērk slēpošanas inventārs, jāiet veikalā pie speciālistiem, jāparunā, jāpielāgo. Nav jāpērk sacensību inventārs, bet vienkāršs inventārs, ar kuru var sākt slēpot, jo slēpot pēc grāmatas neiemācīsies - ir vienkārši jāiet un jāslēpo. Jo vairāk kilometru noslēposi, jo labāks līdzsvars parādīties, izturība, spēks. Ir šobrīd arī instruktori, treneri, kuri par maksu māca. Bet ir jāiet un jāslēpo. Tepat Carnikavā - cilvēki, pensionāri ļoti daudz slēpo, kas saprot, cik liela nozīme dzīvē ir veselībai. Vienkārši no rīta sešos, tikko gaismiņa parādās, viņš ir uz „špūrītes” virsū, aizbrauc līdz jūrai, atbrauc atpakaļ, viņš ir labi atpūties… Tur nekādu lielu mākslu nevajag. Jā, daudzi, it sevišķi sievietes baidās -  kā es izskatīšos, es nokritīšu vai vēl kaut kas. Nē, mierīgi aizej, varbūt pirmoreiz viena pati, mežā, paslēpo, nākošreiz jutīsies drošāk, „špūrīti” ievelc. Šobrīd jau nav vairs tā, kā vecos laikos, kad inventārs varbūt nebija tik kvalitatīvs, tagad ir viss – slēpes, zābaki, silti saģērbies un brauc. Tagad komplektiņu var, es domāju, par 100-120 latiem iegadāties jebkurš.
– Distanču slēpošana - tā ir tikai taisnais solis vai arī slidsolis skujiņā? Vai tas ir obligāti jāmāk, lai būtu distanču slēpotājs?
– Es uzskatu, ka vispār slēpošanas klasika ir klasiskais solis, vispirms jāsāk ir paralēli slēpes kustināt, kājas kustināt, un pēc tam pamazām var pāriet uz slidsoli, kad jau parādās līdzsvara izjūta, kad jau rodas spēks un izturība vairāk attīstīta, tad var to darīt. Jauniešiem, protams, interesē vairāk slidsolis, jo tas ir ātrāks. Bērniem arī slidošanā slidsolis vieglāk padodas. Bet jārēķinās ar to, ka cilvēkam pēc gadiem piecdesmit, sešdesmit, bieži vien ir problēmas ar locītavām, tad labāk tomēr mierīgāk, ar klasisko soli.
– Kā Jūs redzat - ir vairāk vecāku cilvēku vai jauniešu, kas vēlas apgūt slēpošanu?
– Ziemas periodā cilvēki gados tomēr šobrīd ir aktīvāki. Jaunieši vispirms ir uz ledus, protams. Mums Carnikavas skolā jau ir 40 slēpju komplekti uz 200 bērniem, tagad būs 60, fizkultūras skolotāji stundas var vadīt tepat pie skolas slēpošanas trasē, tā jau arī pagājušogad notika. Ir skolas sacensības, brauksim uz jaunatnes olimpiādi, gatavojam komandu. Cik aktīvi ir paši skolotāji, sporta dzīves vadītāji, treneri, tik aktīvi arī viss notiek.
– Varbūt distanču slēpošanu, kas tiešām prasa mazāk naudas, varētu atbalstīt valstiski? Varbūt tas ir tāds sporta veids, ko mēs varam tautā ieviest aktīvāk?
– Pirmoreiz es tādu plusiņu varu ierakstīt Izglītības ministrijas lauciņā:  Izglītības ministrija Nacionālajā attīstības plānā ir ielikusi tādu sadaļu kā brīvpieejas aktīvās atpūtas centri. Tas nozīmē, ka līdzīgi kā Igaunijā ir programma pa visu valsti, kurai ir budžets miljons latu gadā. Brīvpieejas centrā nav jāmaksā, cilvēks vienkārši uzkāpj uz trasītes un aizbrauc. Pašvaldība nodrošina infrastruktūru, lai katrs var atpūsties. Princips ir tāds, ka 30 km attālumā no jebkuras apdzīvotas vietas ir pieejamas šādas trases pa visu Igauniju, tāds tīkls tiek veidots. Es domāju, ka Latvijai šis ir ļoti labs piemērs tam, kā būtu jākustas, un man ir prieks, ka augstākā līmeņa ierēdņi ir saklausījuši un sapratuši, ka tam ir nozīme. Vasarā tur skrien, ar nūjām iet, ar riteņiem brauc, ziemā slēpo, no uzturēšanas viedokļa tādas trases uzturēšana gadā ir daudz lētāka. Baseins arī, protams, ir vajadzīgs, bet izmaksu ziņā tas ir liels slogs sporta budžetam, katrai pašvaldībai un arī valstij kopumā. Jau trīsdesmitajos gados valsts vadītāji to norādīja, ka tā ir problēma - varam „uzbliezt” sporta zāles, bet pēc tam nepietiek naudiņas sporta darbam - maksā par elektrību, gāzi, bet faktiski sporta darbs nenotiek.
– Vai ar profesionālo distanču slēpošanu varētu attīstīt arī biatlonu Latvijā?
– Biatlons ir sevi pierādījis, ir olimpiskajās spēlēs laba stafetes komanda bijusi, un tie nav vienīgie panākumi - mums ir pasaules kausa uzvarētājs, mums ir Eiropas čempionāta uzvarētāji. Es uzskatu, ka bez stabilas distanču slēpošanas vides sakārtošanas arī biatlonu būs ļoti grūti pasaules līmenī nodrošināt. Jo visās valstīts, kur ir biatlons vai divcīņa, ir labā līmenī distanču slēpošana. Jābūt infrastruktūrai, jābūt ir kadriem, sacensību sistēmai. Distanču slēpošanā katru sestdienu, svētdienu kādā Latvijas malā sacensības notiek. Arī vasarā ir rollerslēpošana, to var izmantot treniņos. Es uzskatu, jānostiprina distanču slēpošanas sistēma. Protams, vienmēr jau var supertalanti izlekt ārā, bet vajag bāzi apakšā, visu pārējo apkārt, tad var arī rezultāts veidoties. Arī šobrīd biatlonā redzam, ka ir labi puiši, bet tie ir pāris cilvēku, agrāk treniņnometnēs bija desmitiem cilvēku. Sportā ļoti svarīga ir konkurence - ja nav konkurences, nav attīstības. Šobrīd distanču slēpošanā mēs redzam, ka būs diezgan asa cīņa, kurš kvalificēsies uz olimpiskajām spēlēm. Mans viedoklis ir tāds, ka jāmeklē visi ceļi, kā mūsu sportistiem radīt labvēlīgu vidi, lai pēc iespējas vairāk sportistu varētu izpildīt olimpiskās komisijas kvalifikācijas normu, aizbraukt un nostartēt pēc iespējas labāk, jo tas darbs, ko iegulda distanču slēpotājs, lai sagatavotos, lai viņš izpildītu šī brīža kvalifikāciju, ir apjomīgs.
– Kā lai distanču slēpošanu pārvērš par tādu tā kā jauniešu sportu - kā snovbords, sniega dēļa braukšana, kalnu slēpošanu, lai arī tur rastos jauni kadri?
– Pavisam vienkārši – tā sauktajos padomju laikos katrā skolā bija slēpes, bija obligāta fizkultūras stundas, trešajā ceturksnī bērni gāja slēpot, un neviens tur nepīkstēja - vajag, nevajag, vienkārši gāja un nodarbojās ar to.
Visus mācīja arī pareizi ģērbties ziemas apstākļos, apgūt pamatus. Un tad, kad viņi izaug lieli, viņi var savus bērnus vest mežā un iemācīt slēpot, viņiem nav bailes to darīt. Mums ir ļoti liels pārrāvums bijis astoņdesmitajos-deviņdesmitajos gados. Tagad jāstrādā. Es zinu, ka daudzas skolas Latvijā uzsāk inventāru iepirkt, man liekas, pat Rīgas skolas ir kļuvušas aktīvas. Rīgā gandrīz puse Latvijas dzīvo, un, ja distanču slēpošana iekustēsies Rīgā, tad es domāju, lielas attīstības iespējas būs visā Latvijā.
– Pieņemsim, cilvēki no rīta pamostas un vēlas uzkāpt uz slēpēm, par ko viņiem domāt? Varbūt tā ir pirmā reize šogad. Varbūt domāt par trasi?
– Es teicu, ņemiet slēpes, ejiet mežā, sāciet to darīt, sāciet slēpot, atpūtieties, ņemiet līdzi bērnus, protams, pareizi saģērbieties. Baudiet mežu, baudiet sniegu, ja ir vēl saulains laiks - nu vienkārši „pa pirmo”.
– Bet ja ir mīnus 20 grādi, tad iet mežā vai neiet? Kā izvēlēties temperatūru, sniega biezumu?
– Pagājušajā gadā bija -20 grādi Piejūras dabas parkā, sestdiena, svētdiena, bija sataisīta špūrīte gar jūru, virtene gāja 20 grādos. Galvenais ir pareizi saģērbties.
– Vilnas džemperī nedrīkst?
– Var vilkt visu ko, bet ir jābūt ērti rokas, kājas kustināt, lai nesvīst.
– Svarīgākais ir nepārkarst?
– Tas nekad nav labi, bet tad, kad tu sakarsti, tu nedrīksti apstāties. Tev ir jāpiedomā - ja tu intensīvi kusties, kad ieej trasē, tad arī intensīvi kusties, kad nāc ārā. Tad ej mājās, nomazgājies, paēd un vari atlaisties vai kādus citus mājas darbus padarīt.
- Paldies Jums par sarunu.