Teātris ir valsts valoda. Saruna ar teātra žurnālisti, producenti Jevgeņiju Šermeņovu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Bijusī maskaviete Jevgeņija Šermeņova dzīvo Latvijā nepilnus piecus gadus, taču šeit jau kļuvusi neaizstājama. Dzīvi interesējoties par šejienes teātri, viņa nezaudē sakarus ar režisoriem, dramaturgiem, aktieriem, pedagogiem Krievijā. Stāsta viņiem par mums, bet mums – par viņiem, un ved viņus pie mums viesizrādēs. Tas padara teātra telpu tādu, kādai tai jābūt, – bez robežām un visiem kopīgu.

Jevgeņija Šermeņova (Евгения Шерменёва; translit. arī – Šermeņeva) dzimusi Maskavā, beigusi Krievijas Valsts teātra mākslas institūta (ГИТИС) producentu fakultāti, strādājusi Maskavas Akadēmiskajā dailes teātrī (МХАТ), bijusi Vsevoloda Meierholda centra līdzstrādniece un Jaunā Eiropas teātra festivāla (NET) direktore. Bijusi festivāla – mūsdienu mākslas skolas “Teritorija” (TERRITORIЯ) direktore pirmos gadus - 2006. gadā to izdomāja un organizēja Romāns Dolžanskis, Teodors Kurencis, Jevgeņijs Mironovs, Kirils Serebreņņikovs, Andrejs Urajevs, Čulpana Hamatova. Vairākus gadus sadarbojusies ar Irinu Prohorovu un Mihaila Prohorova kultūras iniciatīvu labdarības fondu. Maskavas pilsētas Kultūras departamentā divus gadus atbildējusi par 27 koncertorganizāciju un 88 teātru darbu, nosargājusi no pilsētas budžeta finansētu kinoteātru tīklu. Nodarbojusies ar viesizrāžu organizēšanu, importējusi, eksportējusi mākslu un ir pārliecināta, ka kultūras politika pirmām kārtām ir rūpes par cilvēkiem. Kuriem tā vai citādi jākļūst par kultūras notikumu dalībniekiem.

Jevgeņija Šermeņova: Nebiju domājusi kļūt par teātra speciālisti. Vienkārši gribēju strādāt teātrī. Sāku strādāt МХАТ (Maskavas Akadēmiskajā dailes teātrī) 21 gada vecumā. Taču sākumā mācījos tehniskajā augstskolā – viss, kā pienākas.

Ludmila Meteļska: Par ko mācījāties?

Par ķīmiķi tehnoloģi. Kad biju studente, 1989. gadā atnācu uz МХАТ un sāku strādāt par mākslinieci butaforisti. Tas bija Oļega Nikolajeviča Jefremova teātris, tolaik tajā vēl spēlēja gan Jevstigņejevs, gan Ņevinnijs, gan Lavrova, un nāca pat Stepanova. Tas bija cerību un prieka laiks. Tā kā dzīve teātrī man ir ilga.

Vai bija viegli, pazīstot teātri no iekšpuses, rakstīt par to tiem, kuri ir ārpus tā, kuri redz tikai fasādi?

Sāku rakstīt tikai 2016. gadā, kad sāku veidot tiešsaistes projektu “Culttrigger” par mūsdienu mākslu.

Lai rakstītu objektīvi, jūs pārāk labi pārzināt tēmu.

Bet es varu pārslēgties. Turklāt man ir princips – nerakstu par izrādēm, kuras man nav patikušas. Jo cilvēki jāstimulē iet uz teātri, nevis jānogalina viņos vēlme uz to iet.

Pirmkārt, es nerakstu recenzijas par izrādēm, bet rakstu apskatus un sniedzu rekomendācijas, izmantojot savas zināšanas un pieredzi.

Bet otrkārt – tā ir mana personīgā gaume, un tas, kas man nav iepaticies, ļoti iespējams, var iepatikties citiem, un lai jau cilvēki priecājas par šo izrādi. Tomēr diemžēl pašlaik medijos vairāk tiek novērtēts haips jeb mirkļjūsma, kas laba iemesla dēļ netiek radīta, un iznāk, ka viss, kas ir mums apkārt, ir tikai šausmīgs.

Teātris tieši ir aiziešana no šausmīgā.

Teātris tieši ir gaismas laukums visā, kas notiek.

Teātrī var aiziet no reālās dzīves aizsargātajā telpā, kurā konkrēti ar tevi nekas slikts nevar notikt.

Cilvēki var projicēt savus dzīves apstākļus uz to, kas notiek uz skatuves, un risināt savus jautājumus. Teātrī tiek nodrošināta psiholoģiskā atslodze – uz to var iet un saņemt savu laimes devu. Ir pat īpašas prakses psihologiem.

Vai jums nešķita, ka vairāki izolācijas mēneši varētu būt cilvēkiem atņēmuši skatītāju iemaņas? Viņiem varētu būt zudis pieradums iet uz izrādēm.

Domāju, ka nē. Protams, finansiālā situācija pasliktināsies, un mums visiem būs grūtāk tērēt naudu nevis dzīvei nepieciešamajam, bet vēl kaut kam. Tomēr normāls cilvēks bieži uz teātri arī neiet – ja nu pāris reizes gadā, tāpēc arī varbūt nemaz nebūs pamanījis nekādu pārtraukumu.

Runājot par normāliem cilvēkiem. Pēc jūsu ierakstiem “Facebook” var spriest, ka jums ir nepieciešamība pēc teātra, – tā ir sava veida atkarība, un cenšaties, lai katrs vakars jums būtu aizņemts ar kārtējo izrādi.

Nē, nē, es taču vienkārši eju uz darbu. Es tagad esmu teātra balvas “Spēlmaņu nakts” žūrijā un tiešām esmu redzējusi gandrīz visas sezonas pirmizrādes.

Lieliski, ka “Spēlmaņu nakts” žūrijā uzaicināja tieši jūs. Valstī ir daudz cilvēku, kas raksta par teātri un uzskata sevi par tā pazinējiem, taču viņi nav uzaicināti. Bet esat uzaicināta jūs – cilvēks, kas Latvijā dzīvo tikai dažus gadus. Kā profesionāle esat paspējusi iekarot mūsu teātra telpu.

Man tomēr ir izglītība teātra jomā un Krievijas Valsts teātra mākslas institūta (ГИТИС) sarkanais diploms, ar kuru ļoti lepojos… Žūrijā esam pieci cilvēki, un visi esam teātra jomas speciālisti. Žūrijas locekļi skatās katru izrādi, bet gadā tās tiek radītas vairāk nekā 130. Mums vienīgi tagad nav veicies tādēļ, ka pašreizējā sezona iznāca nepilna. Tagad vasarā tā vai citādi skatāmies vēl neredzētās šīs sezonas izrādes. Rudenī tiks apbalvoti uzvarētāji, un sāks darbu jauna žūrija.

Un kā jums patīk šis darbs?

Interesants. Ļoti. Noskatījos izrādes tur, kur pati varbūt nebūtu aizbraukusi, – Liepājā, Valmierā, Daugavpilī, Rēzeknē. Iepazinos ar Latvijas teātra jomas pārzinātājiem, saviem žūrijas kolēģiem. Tas man deva iespēju sekot, kam viņi pievērš uzmanību, klausīties apspriešanas.

Skatos uzvedumus latviešu valodā – pagaidām nevaru teikt, ka ļoti daudz saprotu. Sākumā bija sarežģīti, bet nekas, iemācījos.

Atceros jūsu teikto, ka teātris paver iespēju iepazīt citu valodu. Caur emocijām. Tas patiešām ļoti uzskatāmi paskaidro, par ko ir runa.

Protams. Teātris – tā ir valoda, īpaši drāmas teātris. Tā ir valsts valoda.

Kas jūs pamudināja izlemt pārcelties uz Latviju un mainīt valodu, tostarp skatuves valodu?

Krievijā pēdējos gados strādāju valsts struktūrās. Sākumā – Maskavas Kultūras departamentā, pēc tam Krievijas Kultūras ministrijas Viesizrāžu centrā, un kļuva skaidrs, ka valsts struktūrās strādāt vairs nespēšu. Tātad jādibina kāda neliela nomas vai producēšanas kompānija, kaut kas jādara pašai. Taču apzinājos, kādā situācijā ir valsts, kurp tā virzās, un sapratu, ka negribu ar to nodarboties un riskēt. Negribu, lai mani izsauktu uz pratināšanām, negribu sēdēt tiesā.

Ļoti cienu gan Kirilu Serebreņņikovu, gan Soņu Apfelbaumu, gan Ļošu Malobrodski, kuri cīnās, lai aizstāvētu savu godīgo vārdu, un tam iztērējuši jau trīs gadus savas dzīves. Iedomājieties – viņi reāli atdevuši trīs savas dzīves gadus!

Tomēr, kad saprotu, ka tā varēja notikt arī ar mani, jo Krievijā var “piesieties” pie jebkā… Negribu.

Un, lūk, 2014. gadā nopirku mājiņu Latvijas laukos un tagad esmu šeit.

Kāpēc tieši Latvijā?

Pirmo reizi redzēju Rīgu, kad man bija pieci gadi, pēc tam mēs ar mammu uz šejieni braucām regulāri – ciemos pie viņas radinieces, dzejnieces un žurnālistes Lidijas Ždanovas. Tā bija daļa no manas dzīves. Šajā gadsimtā braucu uz Latviju ne mazāk kā trīs reizes gadā – atpūsties, paceļot, tikties ar draugiem. Un paralēli skatījos izrādes.

2018. gadā šeit nodibināju producēšanas kompāniju “KatlZ” – reizēm tā nodarbojas ar producēšanu, reizēm vēl ar kaut ko. Viss sākās ar to, ka mēs iestudējām izrādi “Karš vēl nav sācies” – par tās režisori kļuva Valērija Surkova, kuras darbus es pirmo reizi redzēju Maskavas teātrī “Teatr.doc”. Pēc tam uz Ģertrūdes ielas teātri atvedām iestudējumu “Kas nogalināja Annu?” – tā pirmizrāde notika Ļeva Tolstoja muzejmājā Jasnaja Poļanā. Bija arī Alekseja Rozina atklātā meistarklase – viņš ir aktiermākslas pasniedzējs Maskavas Dailes teātra skolā-studijā. Tad parādījām Krievijas režisora Vsevoloda Ļisovska iestudēto izrādi “Klusēšana par izvēlēto tēmu”, pēc tam pēc “Klusēšanas” motīviem iznāca uztaisīt jau savu, patstāvīgu “Situāciju komēdiju”.

Tad nodomāju – ja neiznāk kaut ko atvest uz Rīgu, nepietiek spēku un resursu, kāpēc gan neaizvest skatītāju, piemēram, uz Viļņu, uz Roberta Vilsona “Turandotu”? Rodas iemesls, un mēs braucam.

Turpināsim dažādu “pēc tam” ķēdīti – pēc tam jūs uzaicināja “Radio Baltkom”.

Nodomāju, ka būtu labi izglītot krievvalodīgo auditoriju par teātriem.

Pēc tam jūs sākāt rakstīt avīzei “Novaja gazeta – Baltija” (Новая газета — Балтия”), žurnālam “Teatr” (“Театр”) un izglītot krievvalodīgo auditoriju par Latvijas teātri. Tad sākās pandēmija un šķita loģiski, ka “neapklusināmā Jevgeņija Šermeņova” (raksturojums precīzs, taču nav mans) beidzot atvilks elpu, atvēlēs sev atvaļinājumu. Tomēr jūs pat šādā laikā atradāt, ko darīt, – sākāt rakstīt par to, kādas izrādes ir vērts noskatīties internetā.

Nu, jā, es jau sen sāku rakstīt par to, ko nedrīkst palaist garām, manai grupai “Facebook” ir gandrīz pieci gadi… Pandēmijas laikā, kad visi bija iesprostoti ierobežotā telpā, mums vēl bija internets. Sākumā saviem draugiem Maskavā un Rīgā sāku lasījumus – gandrīz amatieriskus, taču ar aktieru piedalīšanos. Mēs lasījām Čehovu, Šekspīru, bet pēc tam ienāca prātā, ka jāņem luga, kuru neviens nezina. Piezvanīju Marjum Ivaškevičam uz Lietuvu un pajautāju par “Gulošajiem”, ar kuriem viņš mani iepazīstināja 2016. gada beigās – izrādījās, ka šo lugu neviens nav iestudējis.

Marjum bija sapnis, ka lasījumā varētu piedalīties Lija Ahedžakova. Piezvanījām Lijai Medžidovnai, viņa teica – jā, labi! Piezvanījām vēl dažiem aktieriem vai vienkārši lieliskiem cilvēkiem, un iznāca starptautiska kompānija no 14 cilvēkiem – Lielbritānija, Izraēla, Kanāda, Latvija, Polija, Krievija, Francija, Igaunija. Krieviju pārstāvēja Lija Ahedžakova, Ksenija Rapoporte, Anna Čipovska un Viktors Šenderovičs, Rīgu – Guna Zariņa, Gundars Āboliņš un “Medūzas” galvenais redaktors Ivans Kolpakovs. 

Un visu šo kompāniju savācāt jūs?

Kopā ar Marju Ivaškeviču. Ar viņa antiutopiju kopumā līdz iziešanas tiešsaistē brīdim mēs neiepazināmies ne reizes – lai paliktu atklājuma un iepazīšanas prieks. Lasījumu iestudēja Oskars Koršunovs, un tagad “Zoom” izrādes videoversiju var noskatīties “YouTube” līdz 12. jūlijam.

Vai pareizi saprotu, ka jums interesantākas un tuvākas ir jaunās formas – vairākumam nepierasts teātris?

Man patīk jaunais teātris – tas patiešām ir ļoti interesanti. Bet, lai tas attīstītos, vajadzīgs kaut kas jauns, ko rāda nelielām auditorijām, taču noteikti jāizmēģina uz repertuāru teātru lielajām skatuvēm.

Kamēr jaunais netiks parādīts lielai auditorijai, tas neietekmēs teātra tālāko attīstību un paliks starp profesionāļiem.

Jūs palielināt šo auditoriju, cik spējat.

Tas ir viens no teātrī strādājošo cilvēku galvenajiem uzdevumiem – popularizēt kaut ko jaunu un mācīt cilvēkiem saskatīt skaisto.

Neierastas formas ne vienmēr sevī ietver skaistumu. Vai arī tas tiek pasniegts citādi?

Skaistumu saskata tas, kurš skatās. Ja skatāties Goijas “Kaprīzes”, ko jūs redzat? Vai tas ir skaistums vai nav? Teodors Kurencis sacīja – kamēr cilvēki nepieradīs klausīties mūsdienu mūziku, viņi nesapratīs tās skaistumu.    

Nepieciešams ieradums izmēģināt jauno, prasme cienīt cita darbu. Lai vairs neskanētu ierastais: “Vai mani par muļķi tur?” Bet kam to vajag – turēt tevi par muļķi?

Ar tevi grib dalīties skaistajā.

Jūs ar to dalāties pastāvīgi.

Kad iesniedzu dokumentus, piesakoties amatam Latvijas Jaunā teātra institūtā, izrādījās, ka mans nopelnu saraksts aizņem četras lappuses. Jo es vienmēr esmu mēģinājusi sev kaut ko atrast. Es sevi audzēju.

Ir divi ceļi. Var audzēt savu kompāniju – es nodarbojos ar Jaunā Eiropas teātra festivālu (NET) desmit gadus un sāku, kad tur bija tikai Marina Davidova, Romāns Dolžanskis un es, bet, kad gāju projām, tur strādāja ļoti daudz cilvēku, bija daudz projektu un ļoti labs apgrozījums. Es izaudzēju kompāniju, un desmit gadu manas dzīves bija veltīti tam, lai šā festivāla menedžments paceltos no pusamatieriska līmeņa (Marina un Romāns ir brīnišķīgi kolēģi un žurnālisti, taču noteikti nav speciālisti menedžmentā) līdz profesionālam.

Un ir otrs ceļš – augt pašam. No sufliera kļuvu par režisora palīdzi, no režisora palīdzes – par galveno administratori, no galvenās administratores – par mākslinieciskā vadītāja palīdzi. Kad bija iespēja augt, es augu.

Jūs varētu kļūt par Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāju un jau iepriekš izlēmāt, ka šajā amatā strādāsiet ne vairāk kā piecus gadus.

Varbūt arī mazāk. Jo man ir pieredze un zināšanas, kas var būt noderīgas, taču man jau ir zināms vecums. Ja noderēšu un manas prasmes dos kaut kādus rezultātus, tas būs labi, taču esmu pārliecināta – ar to jānodarbojas jaunākiem cilvēkiem par mani. Festivālu NET tagad “taisa” gados jauni cilvēki, tāpat kā festivālu “Teritorija” (TERRITORIЯ)… Un es ar to lepojos vairāk nekā ar citiem saviem sasniegumiem.  

Tātad bija uzdevums – ievadīt lietas pareizajās sliedēs un nodot tās citās rokās?

Nevis ievadīt pareizajās sliedēs – tas jau ir izdarīts, bet pamēģināt saskatīt institūta uzdevumus citā leņķī. Un atrast gados jaunus cilvēkus, ar kuriem to var darīt.

P.S. Par Latvijas Jaunā teātra institūta direktori Jevgeņija Šermeņova nekļuva, taču viņa noteikti izdomās vēl kaut ko – viņa ir speciāliste, kas kalpo teātrim ar fantastisku atdevi un zina par to “visu un pat vairāk”. Bijusī maskaviete, kas strādā Rīgā un ir spējusi saglabāt Maskavas dzīves tempus. Liela mēroga cilvēks, “viss atkarīgs nevis no tā, kas ir apkārt, bet no tā, kas ir mūsos”. Viņai pie mums nav par šauru. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti