"Nielslens Lielsliens" ir interesanti ne vien ar nosaukumu, bet arī ar savu konceptuālo pieeju mūzikas veidošanai un koncertvietu izvēlē. Grupas aizsākums meklējams 2009. gadā, un tās sākotnējo sastāvu veidoja Klāvs Kalnačs, Mareks Kaminskis, Miks Magone. Tagad Klāvam un Marekam pievienojusies Vija Moore, kura spēlē balafonu – Rietumāfrikas tradicionālo instrumentu, kas vizuāli atgādina ksilofonu. Grupa jau ir izdevusi trīs albumus un to koncertus noorganizējusi neierastās vietās, piemēram, Latvijas mazākajās lauku bibliotēkās, lai akcentētu šo vietu nozīmi, kā arī publiskajās pirtīs, pievēršot uzmanību šai pamazām izzūdošajai tradīcijai.
Ceturtajā albumā "Negaidīti varoņi" ir astoņas dziesmas, kuru tekstu pamatā ir dažādi komiski un arī traģiski notikumi, par kuriem mūziķi lasījuši ziņu portālos, sociālajos tīklos un dzirdējuši no apkārtējiem. Dziesmās dzīvā daba – savvaļas un mājdzīvnieki – satiekas ar cilvēku. Tekstuāli grupa ir saglabājusi autentisko veidu, kādā ziņa tika stāstīta plašākai auditorijai. Muzikāli albumam ir liela pasaules mūzikas ietekme – tā ierakstā izmantoti tādi instrumenti kā balafons, gembri, "kilimandžāro" bungu un perkusiju komplekts, neilona stīgu ģitāra, kā arī mūziķi iedvesmojušies no balafona spēles stāstniecības tehnikām. "Negaidīti varoņi" skan gaiši, minimālistiski un pārsteidz ar neierastām skaņu pērlītēm un dejojamiem ritmiem. Albuma bonuss ir dziesmas "Ēzelis" remikss, kuru veidojis Oskars Upenieks. "Negaidītu varoņu" prezentācijas koncerts notiks Ģertrūdes ielas teātrī jau šajā sestdienā 23. martā. Rīgā "Nielslens Lielsliens" nav bieži koncertētāji, bet labās atmiņās vēl glabā pēdējo uzstāšanos un organizēto pikniku Ādmiņu ielā pirms 12 gadiem.
Aiga Leitholde: Vai varētu teikt, ka "Nielslens Lielsliens" jaunais albums ir sava veida dokumentālā filma, kuru veido atgadījumi, kas ziņu veidā ir pazīstami plašai publikai? Kā radās ideja, un kā jūs atlasījāt šos atgadījumus?
Klāvs Kalnačs: Šie atgadījumi notikuši laika posmā no 2020. līdz 2023. gadam. Šis bija traks laiks, kurā tika skaitīti saslimušie un nomirušie, un tad negaidīti ziņās bija stāsts par Vijciema lāčiem vai par to, kā cilvēks iemet Gobzemam ar piku, vai to, kā cilvēks iznīcināja lielo ķīru ligzdošanas koloniju, arī par šo notikumu mums ir dziesma. Par šo aizsargājamo putnu iznīcināšanu viņš dabūja 50 000 eiro sodu, par katru olu 10 000 eiro. Tas ir iepriekš nebijis precedents. Šī ir pirmā reize, kad cilvēks bija pieķerts ar neapgāžamiem pierādījumiem. Un tad vēl albumā ir stāsts par latvieti, kura uzvarēja Antarktīdas maratonā. Viņa ne vien uzvarēja, bet arī uzstādīja rekordu un neapsaldējās. Viņai rokās bija cimdi, kas bija taisīti no viņas suņa – haskija vilnas, uz cimdiem bija attēloti pingvīni.
"Nielslens Lielsliens" daiļradē mazāk koncentrējamies uz savām izjūtām, mēs skatāmies, kas notiek apkārt, un to saglabājam, iegravējam dziesmu tekstos.
Veids, kā cilvēki apraksta šos notikumus, ir interesants savas ritmikas dēļ. Un mēs šo ritmiku pārnesam arī mūzikā – sākumā balss un tad citu instrumentu melodijā.
Muzikāli "Nielslens Lielsliens" ir piedzīvojuši pārmaiņas sastāvā. Vija, esi pievienojusies grupai vai esi viešņas statusā? Kā jūs satikāties un kā attīstījās jūsu sadarbība?
Vija Moore: "Nielslens Lielsliens" mūziku klausos jau no 16 gadu vecuma. Klāvs un Mareks man ir bijuši mūziķi, uz kuriem esmu skatījusies ar lielu patiku – kā viņi runā par mūziku, kā viņi to veido, man bija sapnis ar viņiem sadarboties. 2021. gadā es ilgi domāju, kā viņus uzrunāt sadarbībai. Akadēmijā sāku apgūt Rietumāfrikas instrumenta balafona spēli un ar šo instrumentu saistīto stāstu veidošanu. Pēc "Židrūna" koncerta beidzot uzrunāju Klāvu. Vēlāk satikāmies trijatā, mēģinājumā sākām improvizēt, un tik tiešām mūzikas valoda un saikne starp mums bija ļoti dabiska. Dziesmas būvējām, balstoties uz gan uz tradicionālām balafona spēles pieejām, gan paši veidojot savas modifikācijas.
Klāvs Kalnačs: Mēs ar Mareku noteikti redzam sevi kopā ar Viju. Viņa mūs iedvesmo. Tolaik mēs bijām pabeiguši savu iepriekšējo ieceri, kas pārsvarā bija astoņdesmito gadu beigu revolucionārās dzejas atainošana mūzikā, un jutām, ka mums vajag spert soli uz priekšu.
Pasaulē notiek dažādas briesmīgas lietas un mēs esam dzīvi – par ko mums bēdāties? Piemēram, šodien ēdām mājās gatavotus šokolādes gardumus ar zemesriekstu sviestu – par ko mums skumt, vajag tikai darīt!
Mūsu pienākums ir praktizēt savu brīvību, savu iespēju izteikties un savu neatkarīgo domu – tas ir veids, kā mēs šajā laikā drīkstam būt priecīgi un dejojami. Šis albums ir mūsu grupas grāmatas jaunā lappuse.
Vija Moore: Nesen sarunā ar kādu mūziķi spriedām par to, kāpēc saulainās vietās top tik priecīga mūzika – Āfrikā, Brazīlijā. Tur visādā ziņā ir grūti – dzīves kvalitāte šajos reģionos skaitās zema. Ģimeni ir grūti pabarot, smagi jāstrādā. Bet dažreiz no pašām bēdīgākajām vietām, kur jātiek galā ar vislielāko grūtumu, nāk visskaistākais un īstenākais prieks. Man ir tāda sajūta, ka arī mūsu mūzikā tas atspoguļojas. Tā kā Klāvs sacīja, – nevajag iet bēdās, ir jāizceļ prieks.
Klāvs Kalnačs: Bet mēs nenoliedzam arī to, kas bija iepriekš. Grūtums ir jāizjūt, jātiek lejā, lai var pret zemi atsperties atkal uz augšu. Iepriekš mums bija plānā radīt drūmi atmosfērīgo mūziku līdzīgās noskaņās kā to dara "Tesa", tikai izmantojot akustiskos instrumentus, lai mūziku varētu izpildīt kaut vai stacijas tunelī vai publiskajā pirtī.
Dziesmas spēku ļoti labi var notestēt, ja to var nospēlēt uz viena instrumenta, piemēram, klavierēm vai akustiskās ģitāras, un tās galvenā doma ir skanīga un saklausāma – viss ir kārtībā! Vienmēr dziesmu var apaudzēt ar bagātīgāku aranžējumu.
Klāvs Kalnačs: Jā, dziesmas sakne ir galvenā. Ja tur ir saturs, tad tu atradīsi veidu, kā to apdarināt – padarīt patīkamu vai dīvainu. Forma un saturs – abi ir svarīgi, bet mūsu gadījumā saturs ir svarīgāks. Mūs saturs dzen uz priekšu.
Domājot par "Nielslens Lielsliens", man jūs esat mākslas kolektīvs – jūs esat pētnieki, kas atklāto izpauž mūzikā, jūsu priekšnesumi ir performances, koncertējat jūs salīdzinoši reti, tāpēc koncerti ir īpaši notikumi. Kā jūs paši izjūtat grupas jēdzienu? Ir priekšstats, ka mūzikas grupai būtu regulāri jāsanāk kopā. Varbūt jūs to darāt, tikai tas nav publiski redzams?
Mareks Kaminskis: Līdz Vija pievienojās grupai, mūsu darbība bija cikliska. Kad Klāvs aktīvāk pievērsās "Židrūna" darbībai, tad "Nielslens Lielsliens" bija klusāks laiks. Bet vienmēr mūsu darbība ir bijusi mērķtiecīga, kas pakārtojas dažādiem dzīves notikumiem. Viļņveidīgi.
Klāvs Kalnačs: Mēs ar Mareku dzīvojam salīdzinoši tālu viens no otra, bet mēs bieži sazvanāmies un pārspriežam dažādas lietas. Daļa no mūsu sarunu tēmām ir smieklīgi interneta portālu ziņu virsraksti – interesantas vārdu spēles, skandāli un dīvainas tēmas – kā tas tiek formulēts, kā tiek cilvēks uzrunāts. Mēs ar lielu interesi vērojam sabiedrisko dzīvi un tās atainojumu plašsaziņas līdzekļos vai cilvēku savstarpējo saziņu sociālajos tīklos – mēs to vērojam kā teātri, paši lieki neiesaistoties. Tāpat ar Mareku daudz runājam par mūziku un filmām, kas mums patīk, par dzīvē piedzīvoto.
Mareks Kaminskis: Arī šobrīd, esot trijatā, katra tikšanās ir rūpīgi izplānota vairākas nedēļas iepriekš. Vija ir Helsinkos, Klāvs – Vidzemē, es – Rīgā. Šobrīd, piemēram, mums ir trīs dienu mēģinājums, kurā gatavojamies nākamajam koncertam. Tu pieminēji retus koncertus – jā, tie ir reti un īpaši.
Mēs nebūsim tā grupa, kas spēlēs divus koncertus mēnesī Rīgā – visiem tas apniktu.
Parunāsim par klausītājiem, kas, manuprāt, ir daļa no grupas mūzikas, tāds savdabīgs instruments. Kā jūs izjūtat klausītāju "Nielslens Lielsliens" kontekstā?
Klāvs Kalnačs: Mums ir svarīga klausītāju līdzdalība. Mums ir dziesma "Šekungāris", kur apzināti veidojam sadarbību ar klausītājiem. Ir bijuši koncerti, kuros uz vietas pēc klausītāju ieteikumiem izveidojam koncerta dziesmu sarakstu. Vienmēr ar klausītājiem parunājamies, it īpaši, ja sēdi kopā pliks pirtī – tas dod savu kontekstu. Vai arī, koncertējot bibliotēkā, bija interesanti novērot, kādas grāmatas klausītājs pārcilā plauktā.
Mareks Kaminskis: Ja par klausītāju kā instrumentu – pirms kāda laika nospēlējām brīnišķīgus koncertus publiskajās pirtīs Valmierā un Līvbērzē. Kad sēdi Valmieras publiskās pirts pensionāru biedrības "Atvasara" telpās un gaidi, kas atnāks.
Uz koncertu atnāk nevis instrumentiņi, bet gan pirmās vijoles.
Klausītājs ir saņēmies, atbraucis, noriskējis, un viņš ir! Mūsu koncertus neapmeklē, piemēram, 6000 cilvēku, bet 50–100 cilvēku, un viņu devums un enerģētika ir milzīga. Tāpēc man viņi ir pirmās orķestra vijoles.
Klāvs Kalnačs: Mēs koncertējām arī dažādās bibliotēkās. Vakara ievadā bija dzejas lasījums, tad koncerts, pēc kura diskusija par to, kā labāk apmeklēt bibliotēkas. Diskusijā satikās vietējie ar tiem klausītājiem, kuri uz koncertu bija atbraukuši. Klausoties viņu diskusijā, iepazinām klausītājus – viņi ir cilvēki, kuriem ir svarīga latviskā kultūra, būt aktīviem savās vietās. Dzīvot dzīvi, ne vien skatoties savā nabā, bet tā, lai visiem ir labi.
Izklausās pēc lokālpatriotisma, kas, manuprāt, ir burvīgs, jo ļauj atklāt mazo vietu savdabību.
Klāvs Kalnačs: Jā, tas tiešām tā ir. Vārds Latvija un latviskums – es šos jēdzienus uztveru nesaistīti. Lai arī dzīvojam Latvijā, tomēr sevi saistām vairāk ar tuvāko 50 kilometru rādiusu. Kad grupai pievienojās Vija, kura šobrīd dzīvo Somijā, es ieraudzīju, kā Latvija ir kā bize, kurā savijas dažādi cilvēki kopā. Tā ir uzskatu un izskatu dažādība.
Šādi padomājot, man Latvija šķiet milzīga valsts.
Lai arī Latvijas laukos cilvēku paliek mazāk, viņi ir aktīvi un jaudīgi. Ja, piemēram, gribi uztaisīt sev to hokeja laukumu, tu atradīsi vēl piecus sešus cilvēkus, un kopā jūs to dabūsiet gatavu.
Mareks Kaminskis: Kad Vijciemā filmējām dziesmas "Vijciema lāči" videoklipu, mēs nesarunājuši gājām dziesmu spēlēt vietējiem. Klāvs bija ieskrējis trīsstāvu dzīvokļu mājas kāpņutelpā, kur uzrunāja cilvēkus. Iznāca Jānis – sportisks vietējais vīrs, kurš ir tēvs, kas vadā bērnus pa sacensībām un kultūras pasākumiem. Viņš lepojas ar vietu, kurā dzīvo. Kad viņam atskaņojām "Vijciema lāči", mēs redzējām, ka saprot arī šo mūziku. Tā bija lieliska sinerģija!
Klāvs Kalnačs: Noslēdzošo pirts sērijas koncertu spēlējām Līvbērzes pagasta Vārpas ciema aktivitāšu un higiēnas pakalpojumu centrā. Šī centra vadītāja bija sirsnīga, piesekoja mums soctīklos.
Mareks Kaminskis: Uzņēma mūs kā mazbērnus!
Klāvs Kalnačs: Šīs ir brīnišķīgas satikšanās.
Mareks Kaminskis: Savā ziņā tās ir neiespējamās satikšanās. Es varu runāt par sevi – tas dopamīns un tā sajūta, kad esi vienlaicīgi neīstajā laikā un vietā un vienlaicīgi īstajā laikā un vietā. Kad to visu saliek kopā, aprunājoties ar cilvēkiem un uzzinot viņu sajūtas un redzējumu, tas viss raisa brīnišķīgas sajūtas. Man viens stāsts pēc koncerta raisa tādu gandarījumu, kā kādam citam 2500 cilvēku auditorija.
Vija Moore: Mēs gribam radīt mūziku, angliski ir foršs teiciens "for the people, by the people, with the people" (cilvēkiem domātu, cilvēku radītu un kopā ar cilvēkiem – red.), ko sacījusi grupa "BCUC", man liekas, šie vārdi attiecas arī uz mums.
Mēs gribam saskarties ar cilvēkiem, ne vien ar to sabiedrības daļu, kas aktīvi atbalsta mākslu un iet uz pasākumiem, bet arī ar tiem, kas nav tik sasniedzami un tā vai tā to ļoti novērtē.
Pastāstiet par gaidāmo koncertu Ģertrūdes ielas teātrī!
Klāvs Kalnačs: Jāsāk ar to, ka mums ir ierakstīts albums un mēs gribam to atrādīt. Albumu izdosim kasetes formātā izdevniecībā "Sāpes skaņas". Skaņas apstrādes procesā, kuru veica brīnišķīgais mākslinieks Artūrs Liepiņš, albumam klāt nāca dažādi sīkumi un smalkumi. Lai arī uzstājamies trijatā, šajā koncertā mūsu sastāvā būs papildinājums – perkusionists un divas vijolnieces, kas palīdzēs atveidot ierakstā dzirdētos smalkumus.
Esam padomājuši arī par to situāciju, kad latvietis aiziet uz koncertu, kurā ir dejojama mūzika, bet nezina – kā uzsākt dejošanu. Mums būs priekšdejotājs, kurš rādīs kustības.
Cilvēkiem nebūs nekur tālu jābrauc – liela daļa mūsu auditorijas ir Rīgā.
Vija Moore: Koncerta viesis būs viens no mūsu albuma varoņiem, par kuru sarakstījām dziesmu.
Klāvs Kalnačs: Vīrietis, kurš dokumentēja agresijas faktu pret lielajiem ķīriem, – patiecoties viņam, bija iespējams agresoram piemērot sodu. Būs arī citi stāstu varoņi un arī mūsu remiksu konkursa dalībnieki. Konkursā uzvarēja Oskars Upenieks ar brīnišķīgu darbu. Remiksa konkurss bija super pieredze – iedot savu mūziku citiem cilvēkiem un apsolīt viņiem, ka labākais vai, precīzāk, mums piemērotākais iekļūs albumā. Tas bija liels lēciens nezināmajā. Uzreiz pēc koncerta viss turpināsies dejās kopā ar DJ Sairam, kas spēlē drum'n'bass un jungle jau vairākus desmitus gadus. Tas būs foršs sirsnīgs vakars! Kā Artūrs Liepiņš teica – izglītojošās dejas.
