Sadaļas Sadaļas

Kultūrdeva

Astro’n’out digitālais koncerts

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Valdis Lūriņš un Jānis Skanis un Latvijas Nacionālā teātra gars

Pašsaglabāšanās laiks. Saruna ar teātra meistariem Valdi Lūriņu un Jāni Skani

Šis ir pašsaglabāšanās laiks, kad svarīgi ir nezaudēt pašam sevi un apzināties savu uzdevumu pasaulē, LTV raidījumā “Kultūrdeva” atzīmēja teātra režisors Valdis Lūriņš, savukārt aktieris Jānis Skanis atzina – viņam šis laiks nav drūms un tajā ir interesanti dzīvot.

Henrieta Verhoustinska: Jūs abi divi esat kursabiedri, vai jums arī šajā pandēmijas laikā ir izdevies piesēst katram pie savas kameras un no sirds izrunāties?

Jānis Skanis: Nē, nav!

Valdis Lūriņš: Domāju, ka šis ir laiks, kurā vari parunāt pats ar sevi, neko nepierakstot un pat nedaloties ar citiem. Šinī brīdī saziņa starp cilvēkiem ir ārkārtīgi svarīga, un ir svarīgi to nepazaudēt. Svarīgi arī nepazaudēt tos cilvēkus, kuri tev ir vajadzīgi un kuriem esi vajadzīgs tu.

Kas attiecās uz pandēmiju – man ļoti patīk maskas, jo aiz maskas neredz Jānīša grumbas.

Jāni, no kā visvairāk esi baidījies pēdējā laikā?

Jānis Skanis: Protams, par saviem tuviniekiem. Man “palaimējās” saslimt ar Covid-19, līdz ar to vismazāk uztraucos par sevi, bet par cilvēkiem, ar kuriem es esmu kopā. Atklāti sakot, man gribas piekrist Valdim, ka šis ir ļoti labs laiks. Mēs tik maz esam bijuši paši ar sevi… Man ir, ko darīt, domāt, skatīties. Teātrī kustība notiek, mēģinājumi notiek, kolēģus es satieku, līdz ar to man šis laiks nav drūms, melns un pelēks. Man ir interesanti dzīvot šajā laikā. Kad ieslēdzu televizoru, es dzirdu: “Nāk trešais vilnis!”, kad es klausos radio: “Nav vakcīnu!”. Es dzirdu tikai kaut ko biedējošu, kas tūlīt nāks, notiks. Man gribas no tā norobežoties. To varu tikai savā iekšējā pasaulē.

Cenšos domāt par labo, kas vēl ir palicis.

Jūs abi, lai arī ārštatā, bet esat Latvijas Nacionālā teātra cilvēki jau neskaitāmus gadus. Runājot par nacionālām vērtībām – tavas izrādes, Valdi, ir bijušas īpaši zīmīgos punktos un nākušas klajā ar tādiem varoņiem kā Spartaks, Mirabo, Lāčplēsis 1988. gada leģendārajā rokoperas iestudējumā, kā arī Kaupēns. Kādu varoņu laiks ir šobrīd? Vai mums ir vēlme pēc šiem īpašajiem nacionālo pašapziņu veicinošiem varoņiem, vai tomēr šobrīd centrā ir citi cilvēki?

Valdis Lūriņš: Kas attiecas uz latviešu tautu kopumā un Latvijas iedzīvotājiem, tad domāju, ka šāda līderu grupa ir vēlama. Ir kaut kādā veidā neziņas, izšķiršanās laiks, un ir daudz spekulācijas ap pašu Latvijas valsti, ap valstiskumu, ar visiem sīkajiem ikdienas darbiem un pienākumiem… Man liekas, šis ir arī pašsaglabāšanās laiks, kad ir svarīgi nepazaudēt pašam sevi un apzināties, ar kādu uzdevumu pasaulē esi nācis un ka nākšanai ir vērtība. Tas ir miers, ka tu vari sajust pasaules impulsus, kuri ienāk tevī, un pieņem lēmumus.

Jānis Skanis: Es uzskatu, ka līderi šobrīd dzimst un rodas. Ir laiks, kad viņu pietrūkst, un ir laiks, kad viņi nāk.

Pats laiks rada līderus, un šis laiks viņus arī radīs.

Jāni, tu pagājušajā gadā veici eksperimentu. Tā kā esi Latvijas Nacionālā teātra ārštatā, tad devies mazliet pa kreisi vai pa labi un nonāci kultūrtelpā “OratoriO”, kur nospēlēji izrādē “Tagad un tad”. Vai tas atšķīrās no tā, ko esi pieredzējis Latvijas Nacionālajā teātrī?

Jānis Skanis: Jā, zināmā mērā atšķīrās, tāpēc ka Nacionālais teātris arī ir meklējumu posmā. “OratoriO” telpā man bija sajūta, ka atgriežos pie vecā, labā teātra, kurā ir vajadzīgs partneris, vajadzīgas partnera acis, kurās nekas netiek izdomāts, piedomāts, bet kurās ir ticība autoram un aktierim. Tas ir tas, ko es personīgi gribu. Lai skatītājs saprot, ko es runāju, ko pārdzīvoju un par ko iestājos.

Vai tu redzēji šo izrādi, Valdi?

Valdis Lūriņš: Vēl nē, es eju ar bažām, ka Jānis tur būs ļoti labs...

Jānis Skanis: Rēzija Kalniņa ir malacis, viņa taisīja to izrādi. Gaisotne bija ļoti radoša, viss ansamblis… Man ļoti patika tur strādāt.

Valdi, tu pirms režisoriem beidzi aktieru kursu un pavisam nesen nospēlēji brīnišķīgu lomu izrādē “Ak, tētīt…” pēc Floriana Zellera lugas, ko iestudēja Intars Rešetins. Redzēju arī filmu, kas tapusi pēc šī iestudējuma ar Entoniju Hopkinsu, jāsaka, ka tu biji labāks. Varu tev to teikt pilnīgi droši no sirds. Vai atgriezties aktiera ampluā tev nozīmē ko īpašu?

Valdis Lūriņš: Jā, tas zināmā veidā bija izaicinājums, tāpēc ka es ilgi neko nebiju darījis aktiera profesijā, bet tajā pašā laikā…

Jānis Skanis: Visos mēģinājumos tu rādīji priekšā un spēlēji...

Valdis Lūriņš: ...labi, tikai nesāc atkal intrigas vērpt.

Šīs leģendas esmu dzirdējusi.

Valdis Lūriņš: Kad strādā ar studentiem un taisi izrādes, aktieriskais mehānisms saglabājas. Kas attiecas uz mani, man nav pretenziju, ka tad, kad es esmu aktieris un mēģinu apšaubīt režisoru. Es mēģinu viņu saprast. Ja es viņu mēģinu apšaubīt, izmantot savus paņēmienus, pieredzi, tur nekas labs nevar sanākt, jo nonākam pretrunās.

Jānis Skanis: Cik tas ir dīvaini…

Tad, kad viņš ir režisors, visam ir jābūt laikā, visiem jāstrādā ar pilnu atdevi, mājās viss ir bijis jāizdomā, jāstrādā pa naktīm. Tad, kad viņš ir aktieris, viņš ir lielākais gurķis.

Atvelkas uz mēģinājumu pēdējā brīdī, nav sagatavojies; kā var dabūt divas šādas lietas, kas pilnīgi nesader?

Valdis Lūriņš: Tās ir aktieru leģendas, jo to pašu stāstīja par Jaunušanu: kad Šapiro iestudēja “Moljēru”, neviens nebija tik priecīgs kā Jaunušans, kad režisors nokavēja 15 minūtes, un Jaunušans teica: “Laikam jau nebūs, iesim mājās.”

No kreisās: Valdis Lūriņš, Jānis Skanis, Henrieta Verhoustinska

Bet tiešām klīst leģendas par to, ka dažkārt esi nospēlējis aktierim priekšā visu viņa lomu tā, ka viņš paliek neizpratnē, ko tad lai viņš pats tagad dara.

Valdis Lūriņš: Man liekas, ka man jācitē Dace Bonāte: “Svarīgi ir ne tas, ko es ziedu, bet par ko es ziedu.” Tanī pašā laikā nevar ielīst tajā aktieru organismā pilnībā iekšā. Tu viņu nevari zināt par 100% kā Jāni Skani, tu vari tikai minēt un apmēram uzvilkt to ceļu, iezīmēt, pa kuru būtu jāiet viņa lomai. Šinī ziņā jāsaka, kad skatījos Jāņa fragmentu no “Ezeriņa”, sapratu, ka tu to vari daudz.

Jānis Skanis: Paldies!

Valdis Lūriņš: Šī ir tava laimīgākā diena, neko tik labu es tev nebūšu pateicis sen!

Valdi, drīkst es tev uzdošu privātas dabas jautājumu? Ar ko beidzās tā policijas pārbaude, kad tev bija jubileja, un tevi atnāca sveikt tavi kursa biedri?

Valdis Lūriņš: Nesen saņēmu ziņojumu no policijas, ka viņi lietas noskaidrošanai mēģinās noskatīties televīzijai iefilmēto materiālu.

Tās ir tieši divas minūtes!

Valdis Lūriņš: Ir labi, ka cilvēki uztraucas, bet šajā gadījumā uzskatu, ka nebija īsti, par ko.

Liels paldies jums par šo sarunu un varbūt gribat kaut ko novēlēt?

Jānis Skanis: Šajā laikā, kad ir daudz melnuma apkārt, lai saglabā ticību un apziņu, ka tas reiz beigsies un beigsies diezgan ātri, varbūt jau vasarā. Tad mēs atkal varēsim gan skatīties izrādes, gan satikties ar savu skatītāju, gan braukt uz ārzemēm ceļojumos. Dzīve būs skaista!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt