Sadaļas Sadaļas

Nepazaudēt redzīgumu. Piezīmes no Valmieras vasaras teātra festivāla 3. dienas

Garšīgas izrādes, kur īstajās proporcijās ir smiekli, smeldze un asaras maziem un lieliem. Valmieras vasaras teātra festivāla programmas izrāžu režisori ir spējuši palūkoties no attāluma uz mazajām skabargām, kas sāp, neatkarīgi no tā, cik izrādes skatītājam ir gadu. Reizēm vienīgais plāksteris, ko varam uzlikt kņudošajai vietai, ir teikums, ka “viss būs labi”.

Savas sugas pētniecība

Varu saderēt, ka teju ikviens, ejot pa ielu un lūkojoties uz māju logiem, visticamāk, ir kādreiz iedomājies, kas tur dzīvo, kādu dzīvi cilvēks šais sienās dzīvo un ko piedzīvo? Klausāmizrāde ģimenei “Urbānais safari”, ko veidojušas Pamela Butāne un Ance Muižniece, pievēršas mūsu pašu sugas jeb cilvēka izpētei caur dažādu paaudžu filtru. Iedvešot Valmieras ielās, takās, namos iedomātus stāstus, izrādes veidotājas ar viedtālruņa un lietotnes “Echoes” starpniecību klausītājam ļauj stundas garumā ieraudzīt Valmieru no tā paša skatupunkta, kā to varētu būt piedzīvojuši izrādes varoņi. Četras nepilnas stundas pastaigas dažādos virzienos ar katrai paaudzei raksturīgu populāro mūziku raksturo četras dažādas paaudzes, minot to tipiskākās pazīmes un iekļaujot situācijas, kurās tās novērojamas. Zināmā mērā izrādes veidotājas, iespējams, šādi tiecas skaidrot nesaprašanos dažādu paaudžu starpā. Tajā pašā laikā, ja viss būtu tik vienkārši, vai vienas paaudzes ietvaros spējam visi saprasties?

Lai arī dramaturģiski stāsts nepārsteidz, vietumis kā klausāmizrāde arī nogurdina, aizraujošākie klausāmfragmenti un arī izrādes pievienotā vērtība ir dokumentētās konkrēto paaudžu pārstāvju atbildes uz dažādiem jautājumiem. Tās ilustrē atziņu – lai gan vienai paaudzei piederīgi, ar atsevišķos gadījumos dažām kopīgām pārliecībām, tomēr esam dažādi.

Veiksmīgs dramaturģisks risinājums ir arī tas, ka četri stāsti ieguļ viens otrā, veidojot paaudžu pārstāvju savstarpējo attiecību tīklojumu,

ļaujot katrā no stāstiem ieraudzīt kāda cita stāsta galveno varoni, pamainot paaudžu brilles jeb skatupunktu uz situāciju un ļaujot saprast, kā mūsu izvēles un attieksmes atbalsojas citu dzīvēs. Ļauj izsekot tauriņa efektam.

"Urbānais safari", Valmieras vasaras teātra festivāls

Izstaigājot visas četras takas, iesaistošākā festivāla apmeklētājiem varētu būt Ž paaudzes taka jeb klausāmizrādes pastaiga, kas paredzēta bērniem vecumā no sešiem gadiem un kas ir arī ar interaktivitātes elementiem. Ceru, ka tie, kas bija ieradušies festivālā ar visu ģimeni, klausījās to kopā. Pirmkārt, lai gūtu noderīgas atziņas savstarpējo attiecību veidošanā, bet, otrkārt, lai kopīgi izpildītu stāstnieka rosinātos uzdevumus. Jo īpaši pašu pēdējo, kas ar kustībām liek paust viedokli, vai nosauktā lieta vai darbība, piemēram, rozā krāsa, bērnu audzināšana, dusmošanās u.tml., ir meiteņu vai puiku lieta. Lai arī pati izrāde daļēji balstās tipisku, līdz ar to stereotipisku iezīmju uzskaitīšanā, piemēram, ka mileniāļi ir zeroveisteri, vegāni, makbukisti, tomēr tajā pašā laikā dažus aizspriedumus (no feminisma ierakumiem raugoties) tā tomēr savā ceļā cenšas lauzt, neatkarīgi no paaudzes.

Neatgriezeniskā laika upe

Šaubas par izvēlēto melno tērpu vasaras dienai zūd, kad dodos uz izrādi “Upe”. Meklējot izrādes norises vietu Miera ielā 1, pirmajā brīdī sanāk paiet izrādes-pastaigas sākumpunktam garām. Jo tie ir pilsētas kapi. Tieši tur aizsākas idejas autores, režisores un horeogrāfes Kristīnes Brīniņas viesizrāde “Upe”, kas atvesta no Liepājas uz Valmieru, paturot vējainos Liepājas cilvēkstāstus, bet pastaigas maršrutu pielāgojot Valmieras pilsētainavai. Izrāde sākas ar beigām. Vietā, kur nekas vairs nav maināms, ja nu vienīgi apstādījumi un pieminekļu formas.

Izrādē-pastaigā divu stundu garumā ved jaunie Liepājas aktieri: Kintija Stūre, Kārlis R. Ērglis, Artūrs Irbe, Madara Krživeca, Madara Viļčuka, Valts Skuja, Hugo Puriņš, Kārlis Elvis Artejevs, Agnija Dreimane. Enerģiski, dažādi, izteiksmīgi, elastīgi, viņi manevrē no pagalma bērnu rotaļām līdz senioru dārza darbiem, iztēlojoties un izdzīvojot dažādus vecumus. Aktieru monologu pamatā ir dokumentāli Liepājas iedzīvotāju stāsti, zināmā mērā turpinot Alvja Hermaņa aizsāktos sociālantropoloģiskos latviešu dzīvesstāstu pētījumus teātrī. Izvēlētie stāsti spoguļo dažāda vecuma cilvēkus, turklāt dramaturģiski ļaujot tiem pārkāpt viena stāsta jeb vienas ainas robežas, saklausot atsauces uz jau dzirdēto kādā citā ainā, līdzīgi kā tas ir risināts arī klausāmizrādē “Urbānais safari”. Šī dramaturģiskā pieeja ļauj ieraudzīt to, ka varoņu vientulības salas tomēr atrodas vienotā salu arhipelāgā. Citiem vārdiem sakot, lai cik vientuļi būtu, esam vienā laivā.

"Upe", Valmieras vasaras teātra festivāls

Aktieru monologi ir kā ietvars emocionāli košākiem stāstiem, ko iekrāso tieši aktieru kustības. Atmiņā paliekošākās ainas ir trīs. Pirmā ir tā, kas ar sinhronām divu aktieru kustībām iemieso ilgas pēc bojāgājušā drauga, kura iedomu tēls ir tepat blakus. Otrā, kur vardarbīgas rokas rautie sievietes (sētnieces) mati ar pašapziņas druskām un košo kleitu uzslauka pagalmu. Trešā, noslēdzošā aina, kur aktieri viens otram vaicā, vai tu būsi mana sieva, ēna, atbalsts, iedvesma un vēl daudzas, jo daudzas citas lietas, savijoties vienā uz priekšu plūstošā vilnī.

Stāstu un kustību simbioze ietver sāpes, par kurām izrādes autore runā ar samierniecisku vieglumu, uzdodot arī skatītājiem/līdznācējiem jautājumu, kā sākt no jauna?

Kā sākt no beigām? Tieši tāpat kā pati izrāde iesākas ar atvadām, bet beidzas ar jautājumu, vai tu mani atcerēsies? Horeogrāfes Kristīne Brīniņa un Alise Putniņa ar šo izrādi apliecina, ka emocionāli trāpīgas kustības spēj pateikt vairāk par vārdiem.

Kādā krāsā ir nāve?

Izrāde visai ģimenei “Samsona ceļojums” ir jaunās režisores Endīnes Bērziņas diplomdarbs, kas iekļauts Daugavpils teātra repertuārā. Tā tapusi pēc tāda paša nosaukuma vācu autores Anetes Mīrsvas garstāsta, ko dramatizējušas Agnese Rutkeviča un Kristīne Veinšteina. Jautājuma “kādā vecumā būtu jārunā ar bērniem par nāvi”, vietā labāk ir uzdot jautājumu, “kā ar bērniem runāt par nāvi”. Viena no valodām ir mākslas valoda. Līdz ar to arī Endīnes Bērziņas izrāde ir viens no veidiem, kā izdzīvot zaudējuma sāpes jau mazā vecumā, izsekojot trīspadsmitgadīgas meitenes līdzpārdzīvojumam viņas labākā drauga suņa Samsona pēdējam dzīves ceļojumam. Režisore to paveic ar maigumu un iejūtību, turklāt laiku pa laikam uzdodot kādu jautājumu arī skatītāju rindās sēdošajiem, kamēr izrādes varone pati meklē atbildi uz jautājumu, kādā krāsā ir nāve un vēro sava aizejošā suņa acīs novembra lapkriti.

"Samsona ceļojums", Valmieras vasaras teātra festivāls

Valmieras teātra apaļā, melnā zāle, ko askētiski iekārtojis scenogrāfs Egils Viļumovs, ar lielizmēra burbuļplēves suni Samsonu, spoguļiem un gaismām un ar vēl dažiem scenogrāfijas elementiem atklāj vietu levitējošam stāstam, kurš papildināts ar īstiem burvju trikiem, ko demonstrē galvenā varone Anete, kuras lomā ir pati režisore. Izrāde ir interesanta arī valodiski, jo Anetes vectēvam ir iedalīta latgalieša identitāte, ko viesizrādē dzīvespriekpilni  un dzīvesgudri iemieso aktieris Māris Korsietis. Šī tematiskā līnija papildina stāstu ar identitātes apzināšanos, tiecoties pārkāpt ne vien valodas barjerai (piemēram, “dasasāst” jeb “piesēst” nezinātājs var viegli iztulkot arī tīri tematiski izrādei par suni kā “desas ēst”), bet arī aizspriedumu sienām.

Ja būtu ne tikai obligātās literatūras, bet arī obligāto teātra izrāžu saraksts skolēniem, izrādi “Samsona ceļojums” tajā noteikti vajadzētu iekļaut.

Pirmkārt, tā smalkjūtīgi māca pieņemt nepieņemamo un rast atbildes uz jautājumiem, uz kuriem vecāki mēdz arī neatbildēt, un, otrkārt, ir scenogrāfiski apburošs un spilgts piemērs, kāds ir mūsdienīgs teātris bērniem. Teātris ar maģisku iedarbību, tiešā un pārnestā nozīmē. Un, jāatzīst, asara zem sejas maskas paripo arī pieaugušajiem. Gan par to, kā bērns spēj iztulkot zaudējumu, pārvēršot to citā agregātstāvoklī, kurā zaudētais ir vienmēr līdzās, gan par to, ko bērnam var nodarīt vecāku neprasme runāt par, viņuprāt, sarežgītām attiecībām ģimenē.

Nepazaudēt redzīgumu

Šī gada festivāla jauniestudējumi – “Pasaules gals un citas blēņas” (režisore Krista Burāne), “Cilts” (režisors Toms Treinis), “Marija un zibens” (režisore Paula Pļavniece), “Pus audzis” (horeogrāfe Liene Grava), “Bumba nerunā” (režisore Māra Uzuliņa), “Urbānais safari” (autores Pamela Butāne un Ance Muižniece) – apliecina to radošo komandu prasmi atrast īsto recepti, lai izrāde garšotu ne tikai bērniem un jauniešiem, bet arī to vecākiem. Dažas izrādes turpināja slīpēt to režisoru rokrakstus. Piemēram, Toma Treiņa “Cilts” tikpat labi varēja būt turpinājums iepriekšējai izrādei “Pagalms atdzīvojas” ar iztēlošanos kā būtisku elementu, bet Lienes Gravas “Pus audzis” ar pagalma attiecību stāstiem – turpinājums izrādei “Pus otrs”, jo katra režisora abi darbi izmanto vienus un tos pašus, jau pārbaudītus izteiksmes līdzekļus un teātra formas, ieliekot tajās svaigu stāstu, kas veidots kopā ar dramaturgu Artūru Dīci. Abās izrādēs lielu lomu spēlē kustība, tāpat kā režisores Paulas Pļavnieces izrādē “Marija un zibens” (kustību režisors Rūdolfs Gediņš), kur, piemēram, komismu un dramatismu vienlaikus panāk ar kustību palēninājumu, bet režisores Māras Uzuliņas debijas darbā “Bumba nerunā” kustība iet rokrokā ar valodas lokanību.

Savukārt Krista Burāne neļauj izrādes skatītājam būs pasīvam, viņa izrādi veido, pirmkārt, mijiedarbībā ar pašiem bērniem, otrkārt, arī ar skatītāju, tādējādi piekļūstot soli tuvāk abu pilsoniskajai atbildībai. Turklāt arī šoreiz izrādes vēstījumi skar ne tik daudz cilvēciskās attiecības, cik cilvēka un apkārtējās pasaules, tai skaitā vides, mijiedarbi, turpinot uzturēt sociāli aktīvu pozīciju jaundarbu radīšanā turpinot jau aizsākto tematiku izrādēs “no tā laika koki vairs nerunā” un “2020 soļi”.

Skatītāju sanākšana uz Valmieras teātra festivāla izrādēm mazos, organizētos bariņos, cieši ievērojot epidemioloģiskās prasības, bija kā savdabīgs rituāls, kurā apmeklētāji vienojas bez vārdiem. Festivāla jauniestudējumi lielā mērā spēj (uz)runāt bez vārdiem. Tomēr, izņemot izrādi “Pasaules gals un citas blēņas”, pārējās izrādes stāsta un jautā retoriski, neiesaistot bērnus un jauniešus dialogā, paļaujoties uz kustību saspēli ar izrādes vēstījumiem un ar vidi, iztiekot bez improvizācijas, kas būtu nepieciešama mijiedarbē ar bērniem.

Lai arī skatītāju rindās dzirdami smiekli teju katrā izrādē, tēmas, par ko režisori izvēlējušies runāt, nebūt nebija izklaidējošās – cilvēka ietekme uz vidi, seksualitāte, vientulība, izolācija, paaudžu atšķirības, viedokļu nesakritība, zaudējumi. Patiesībā, jāatzīst, ka pēc visu izrāžu piedzīvošanas klātienē, mājup dodoties, prātā riņķoja doma, kā gan ikdienas steigā attiecībā uz bērniem nepazaudēt to redzīgumu, kuru šajās trijās dienās izrādes bija devušas.

Atgriežoties mājās, ir vēlme pajautāt bērnam visu to, kam ikdienā nav laika.

Empātija, ko modināja katra no izrādēm savā veidā, noteikti ir viens no rīkiem pasaules glābšanai.

Valmieras vasaras teātra festivāls

Paldies Valmieras vasaras teātra festivālam par to briļļu spodrināmo lupatiņu, kas ļauj paraudzīties uz pasauli tā, it kā to redzētu pirmo vai arī pēdējo reizi. Klātesošāk. Jācer, ka efekts saglabāsies vismaz līdz nākamā gada augustam, kad beidzot varbūt viss būs labi, un ka vismaz dažas jaunradītās izrādes atradīs veidu, kā nonākt pie citiem maziem un lieliem skatītājiem teātra repertuāros vai viesizrādēs citās pilsētās.

P.S. Ja man būtu pieejama klausāmizrādē “Urbānais safari” pieminētā OMG mobilā lietotne, ceru, ka tās atlasītā dienas atziņa būtu šī pati “viss būs labi”. Jo šo vārdu maģiskā trīsvienība ir labākais plāksteris, ko šķietami bezizejas situācijās var pateikt vecāks bērnam vai arī bērns vecākam. Starp citu, festivāla centrā ekspozīcijā “FestivaL’and” apmeklētāju apdzīvotajā katlumājā kāds jau to ir apsolījis, ar krāsainu krītiņu uzrakstot vēstījumu, ka “ir grūti, bet būs labi”.

Valmieras vasaras teātra festivāls norisinājās no 6. līdz 8. augustam, un tā šī gada tēma ir “Pasaule cita acīm”, mudinot ikvienu, jo īpaši bērnus un jauniešus, būt iecietīgākiem, saprotošākiem un atvērtākiem vienam pret otru.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt