Sadaļas Sadaļas

Piespēles, saspēles un noraidījums. Piezīmes no Valmieras vasaras teātra festivāla 2. dienas

Līdz ar mākoņos ievīstītu sestdienu pilsētā ierodas arī bērni un jaunieši, kuriem un par kuriem tapuši seši Valmieras vasaras teātra festivāla jauniestudējumi. Laba pasaka taču patiesībā ir vērtīga arī pieaugušajam, kam izrāžu veidotāji ļauj no vienas puses pietuvinājumā paraudzīties uz bērniem un jauniešiem, bet no otras puses – ieraudzīt, kā viņi skatās uz pasauli paši. 

Uzmanību! Skudras

Jo mazāks tu esi, jo lielākā pietuvinājumā vari saskatīt pasauli. Tā, piemēram, mans trīsgadnieks šovasar no nežēlīgas iznīcināšanas glāba ik odu, kas ielidojis istabā, apglabāja smilšu čupā ietves malā izžuvušu vardi un pēc dienas nāca pārbaudīt, vai tā vēl ir vietā, atnesa mājās gliemezi, lai tam būtu droša māja, un izraka un salika spainī slieku bariņu, lai strazdi tās neapēd. Apziņa, ka bērns saskata saudzējamu dzīvību, ko ir vērts glābt, liek cerēt, lai šī vēlme pasaudzēt pasaules daudzveidību nepazudīs ne tikai sugu, bet jau biotopu līmenī. Savukārt par skudru pūžņa glābšanu daudzdzīvokļu namu džungļos jaunākajiem Valmieras vasaras teātra festivāla apmeklētājiem stāstīja skābā skudru drāma “Bumba nerunā”. 

Izrāde, ko veidojusi Māra Uzuliņa kopā ar Raimondu Ķirķi, ļauj izsekot astoņgadīga, nerunājoša puisēna Bumbas varoņdarbam, glābjot skudru pūzni, un patiesībā jau pašam sevi. Gan no garlaicības, gan no atstumtības. Kājpēdus un vēkšpēdus rotaļājoties ar vārdiem, izrāde ieved mazos skatītājus iekšpagalmos, kur daudzdzīvokļu nami ir vien tādi paši skudru pūžņi. Tomēr visprasmīgāk paši jaunākie teātramīļi uztver neverbālo valodu, kad aktieri Kristians Kareļins un Anastasija Rekuta-Džordževiča ilustrē kādu neērtu situāciju, kariķējot to, iemiesojas skudras taustekļos, atdzīvinot objektus, vai runā ar rokām lipīgās izrādes varoņhimnas laikā.

Vissmagākās cīņas bieži vien tiek izcīnītas klusējot. Arī Bumba nerunā, bet dara. Kā zināms, ar bērna muti patiesība taču runā (pat teātrī).

Ja šo bērna atziņu ikviens pats liktu lietā savedot kārtībā savu istabu, valsti vai pasauli, iespējams, var jau būt, ka visiem, arī skudrām, būtu labāka dzīvošana. 

Valmieras vasaras teātra festivāls (07.08.2021)

Par sāpošajām “iekšām”

Vai mēs, pieaugušie, maz vēl zinām, kādas cīņas (iekšējās un ārējas) jaunieši piedzīvo pagalmu nostūros? Dažus atbilžu variantus var atrast uz Zvejnieku ielas daudzdzīvokļu nama sānu sienas, kas kalpo kā vietējo ziņu un sludinājumu lapa, tāds aizgājušā laika internetčata priekšgājējs pagalma jauniešiem. Jaunradītā komiskā dejas izrādē “Pus audzis” par pirmajām pusaudžu pieredzēm horeogrāfe Liene Grava kopā ar dramaturgu Artūru Dīci portretē pagalma dzīvi, pirmās pretrunu plosītās jūtas un to noliegumu, mulsumu, arī uzdrīkstēšanos, ja ne pašu drosmi.

Līdzīgi kā iepriekšējā kopīgajā veikumā dejas izrādē “Pus otrs”, arī šoreiz skatītājus pievelk spoži noslīpēta akrobātisko kustību spēle, kurā no varoņu prieka līdz sapīkumam ir viens solis.

Dejotāji Elīna Gediņa, Egija Abaroviča, Ģirts Bisenieks, Ivars Broničs un Aldis Liepiņš pārsteidzoši viegli žonglē ar savām un skatītāju emocijām. Tiesa, par dramaturģisko pamatu izmantotas lielākoties dzimumu stereotipos sakņotas, līdz ar to viegli nolasāmas situācijas, kas labi der kā izejviela jokiem. 

Valmieras vasaras teātra festivāls (07.08.2021)

Tomēr mieru neliek jautājums, vai šis kustībās izdzīvotais jauniešu stāsts gadījumā nav par trīsdesmitgadnieku pagalma ainām, par to paaudžu atmiņām, kuras šodienas Z paaudzei piederošajam pusaudzim jau ir svešas? Tāpat kā “Nirvanas” zelta vērtie un dumpinieciski lipīgie akordi. Šo atziņu vēl vairāk pasvītro režisores Paulas Pļavnieces darbs “Marija un zibens”, kas arī šķetina jauniešu savstarpējo attiecību mudžekļus, kur pusaudziski naivi tīru un shematiski vienkārši atainojamu attiecību izklāsts vairs nav iespējams. Taču, neraugoties uz to, dejotāju uzšņāptie grafiti uzraksti uz blokmājas sienas “Man sāp iekšas”, “Stay brutal”, “Love is for loosers” un tamlīdzīgi universāli “aforismi” vēl aizvien savu aktualitāti nav zaudējuši. To atbalsis ir saklausāmas arī otrā pusaudžiem paredzētajā izrādē “Marija un zibens”. 

Zibenīgā dubultspēle 

“Vai no 14 gadiem jau drīkst pīpēt?” Tā jautā kāds zēns, gaidot izrādes “Marija un zibens” sākumu, savam blakussēdētājam, šķiet, brālim. “Nē, nevar vis,” tas atbild. Jaunākais turpina: “Bet no 14 gadiem jau var braukt ar to skaļo braucamo, motorolleri. Klau, vai šī ir Valmierā ražota izrāde?” Un, kā izrādās, 14 gados jau drīkst arī apmeklēt režisores Paulas Pļavnieces jaunradīto izrādi, kuras laikā aktieri pat smēķē un lieto necenzētu leksiku, risinot savas seksuālās identitātes jautājumus. Te satiekas četri jaunieši – Marija, viņas brālis, kas ir vecāks, brāļa simpātija Lote un Ansis, ar kuru Lote ierodas ciemos pie Marijas un viņa brāļa.

Izrāde noris uz asfaltēta laukuma, atgādinot improvizētu badmintona turnīru pamīšus vienspēlēs un dubultspēlēs, skatītājus sēdinot abpus laukumam tribīnēs.

Valmieras vasaras teātra festivāls (07.08.2021)

Baltie volāni lido pa gaisu, triecas pretinieka pusē, atsitas pret elektrības skapi, kā emociju šautriņi, meklējot mērķi, kam netraucē ne  no augusta savēlušos mākoņu pilnām debesīm smalki smidzinošais lietus, ne arī dramatisma noti ieskandinošais pērkondārds ar Reiņa Botera muzikālām piespēlēm Kārļa Toņa skaņu režijā. Izrāde ir tieša, vienlaikus asprātīga gan anglisko izteicienu piesātinātajā runā, gan patiesību ilustrējošās kustībās, sakausējot dramaturga Klāva Meļļa veikumu ar kustību režisora Rūdolfa Gediņa horeogrāfiskiem risinājumiem, ar ko visi četri aktieri – Ance Strazda, Sandija Dovgāne, Āris Matesovičs, Reinis Boters – zibenīgi tiek galā. Vai mīlestība, citējot izrādi, tik tiešām domāta vairs tikai hipsteriem, būmeriem un pensionāriem? Vai tas ir tikai kārtējais ārišķīgais pusaudžu noliegums visam, kas nedodas tik viegli rokā pašam?

Izrāde “Marija un zibens” sižetiski un arī stilistiski vizuālos, kustību un mūzikas risinājumos atsauc atmiņā kinorežisora Havjēra Dolana 2010. gada darbu “Iedomātās mīlestības” – drāmu par diviem draugiem: puisi Fransisu un meiteni (starp citu, arī) Marī, kuri abi iemīlas vienā puisī Nikolā. Abu jūtas pret vienu un to pašu cilvēku grauj savstarpējās, līdzšinējās draudzīgās attiecības. Ja Dolana filma ir smalki, jutekliski piesātināta, tad Pļavnieces un Meļļa desmit gadus vēlāk tapusī izrāde ir izaicinoša, ilustrējot ne tik daudz attiecības ar iespējamo mīlestības objektu, cik attiecības pašam ar savu seksualitāti un identitāti kopumā. Turklāt, kas nav mazsvarīgi, spējot runāt par atkailināto seksualitātes tēmu ar ironiju, kas neievaino, bet izgaismo tik sīvi daudzināto, bet tik pretrunīgi uztverto dažādību. 

Valmieras vasaras teātra festivāls (07.08.2021)

Šī satricinošā izrāde, kuru noskatos kā pēdējo sestdienas programmā, noslēdzas ar Lotes vārdiem, ka “viss būs labi”. Viens pret viens jeb neizšķirts ar pirmajā festivāla dienā pausto situācijas raksturojumu “ir slikti”. Turpinājums sekos, jo trīs lietas, taču ir labas lietas. Arī festivāla programmu veidojot. 

Piektdien, 6. augustā, sācies un līdz svētdienas, 8. augusta, vakaram turpinās Valmieras vasaras teātra festivāls, kura šī gada tēma ir “Pasaule cita acīm”, mudinot ikvienu, jo īpaši bērnus un jauniešus, būt iecietīgākiem, saprotošākiem un atvērtākiem vienam pret otru. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt