Šajā izrādē vārdi neskan – ir tikai Maksima Šenteļeva veidota skaņu partitūra un uz skatuves – trīs aktieri-dejotāji, kuri kopīgi vada vienu lelli.
“Mani īpaši neinteresē dramatiskais teātris, tāds iepriekš sarakstītā tekstā, lugā balstīts, klasisks formāts,” saka jaunā režisore Māra Gaņģe. Viņu interesē vizuālais teātris, kura centrā ir kustība un ķermeņa valoda, nevis runātais teksts. Un lelles kā viens no izteiksmes veidiem.
“Tas piegājiens, kas man ir svarīgs, ir – ka mēs strādājam ar lellēm, ar materiālu, ar telpu, un skatāmies, kāds saturs no šī materiāla nāk ārā. Kaut kādā ziņā tas ir otrā virzienā, nekā ir pierasts to redzēt,” skaidro Gaņģe.
Līdzās trim aktieriem izrādē darbojas japāņu bunraku tehnikas iedvesmota lelle, kuras “iedzīvināšanai” vajadzīgi trīs cilvēki. Tie ir aktieris Emīls Krūmiņš un horeogrāfes Līga Ūbele un Agnese Bordjukova. Agnese atzīst, ka tieši lelles vadība viņai kā profesionālai dejotājai ir lielākais izaicinājums šādā vizuālā teātra izrādē: “Mēs daudz strādājām ar to, kā iedzīvināt šajā lellē tās sajūtas, ko atklājām savā ķermenī. Tā izaicinošā lieta ir arī tā, ka nevis viens cilvēks strādā ar šo lelli, bet gan trīs.
Tādēļ mums arī jāmeklē, kā sadarboties pašiem savā starpā, turklāt nelielā kustību mērogā. (..) Viens cilvēks vada galvu un rokas, otrs – kājas, trešais – gurnus. Mums jāsaprot vienam otru bez vārdiem.”
Viens no izrādes iedvesmas avotiem Mārai Gaņģei ir franču filozofa Mišela Fuko eseja “Utopiskais ķermenis”.
“Viņš runā par ķermeni, kuru mēs nekad paši neredzam visu kopumā, bet ar kuru vienlaikus staigājam apkārt, viņš mums darbojas un tā tālāk. Kas ir tie brīži, kuros viņš pārvēršas it kā par lietu? Piemēram, kad man sāp kakls, es saprotu – o, tas nozīmē, ka man ir kakls. Piemēram, senajiem grieķiem nemaz nav tādā vārdā kā “ķermenis”. Ir atsevišķas ķermeņa daļas, bet ķermenis – tas jau ir līķis. Kā mēs vispār skatāmies uz to, kas ir ķermenis, ķermenis telpā un attiecībā pret citiem?” savu skatījumu uz Fuko skaidro režisore.
Ar Māras Gaņģes izrādi jaunu spēles telpu – Balto zāli ar tikai 40 skatītāju vietām – atklās “Dirty Deal Teatro” savās jaunajās Pārdaugavas mājās. Teātra vadītāja Anna Sīle raksturo Māru Gaņģi kā ļoti interesantu jauno režisori, kura savu rokrakstu meklē pa ceļiem, kuri vismaz Latvijas teātra vidē nemaz nav tik pazīstami.
“Tas, kas man viņā šķiet ļoti interesants, ir tas, ka viņa teātrī nemeklē stāstus. Viņa teātrī drīzāk meklē to, ka skatītājs šos stāstus var izdzīvot pats, kaut kādā mērā balstoties uz savu intuitīvo pieredzi gan ķermenī, gan prātā. (..) Kaut kādā mērā tas ir pietuvināts laikmetīgajai dejai, bet, manuprāt, ar Māru ir tā, ka šajā mūsu zemes kontekstā viņai diezgan lielā mērā ir dota iespēja izgudrot velosipēdu,” uzskata Sīle.
Izrāde “Aklā zona” būs skatāma 20. un 21.septembrī “Dirty Deal Teatro” Rīgā, Talsu ielā 1.
