8. aprīlī pirmizrādi piedzīvoja Gerda Lapoškas izrāde "Goodbye, February!" jeb "Uz redzi, februāri!", kas vēsta par aktieri, kurš, pats sev sastrādājot nepatikšanas, meklē atbildi uz jautājumu "Vai tā bija pareizā izvēle?" Ko darīt, ja bērnībā iztēlotā "lielā skatuve" un sapņi par teātri neatbilst realitātei?
Izrādes režija un dramaturģija tapusi kopā ar režisori Annu Klišāni, scenogrāfiju un video darbus veido videomāksliniece Ineta Sipunova, radošajā komandā arī horeogrāfe Ramona Galkina, māksliniece Marta Folkmane, mūzikas autore Elīza Dombrovska un citi. Izrāde top laikmetīgās mākslas centram "Kim?" piešķirtajās jaunajās telpās, to rīko apvienība "Putra".
Liene Jakovļeva: Man ir prieks sasveicināties "Klasikas" studijā ar aktieri un režisoru Gerdu Lapošku, labdien Gerd!
Gerds Lapoška: Labdien, Liene!
Tava skaistā balss, kas, man šķiet, ik pa laikam ieskanas arī kādā reklāmā, beidzot ir dzirdama arī "Klasikā" plašākā sarunā. Gerd, vai tu piekritīsi, ja es teikšu, ka tu esi diezgan drosmīgs cilvēks?
Ja? Tā izskatās no malas?
Es tūlīt pamatošu, kāpēc, bet vispirms apliecini vai apgāz šo apgalvojumu.
Man šķiet, es esmu mazāk drosmīgs nekā vairāk drusciņ avantūrists vai traks drīzāk, vai arī ļoti mērķtiecīgs. Īsti nevar saprast, bet varbūt drosmīgs. Kaut kas no visa pa drusciņai ir tur kopā, jā.
Un jauns vēl aizvien.
Šausmīgi jauns, jā.
Šausmīgi jauns. Kāpēc es runāju par drosmi? Nu jau, protams, visus medijus ir pārskrējusi ziņa, ka tu esi viens no tiem, kas ir aizgājis no Jaunā Rīgas teātra, bet vispār man šķiet, ka gan mūziķim solo koncerts, gan aktierim un režisoram monoizrāde, vai šajā gadījumā mēs runājam par personālizrādi, ko tādu piedāvāt skatītājiem un klausītājiem – tā vien ir drosme.
Varbūt, jā. Kad man ienāca prātā ideja taisīt šo izrādi, es..
Mēs tātad runājam par izrādi "Goodbye, February!" jeb "Uz redzi, februāri!".
Jā, "Uz redzi, februāri!", jo es domāju, ka kaut kas taču ir jādara. Es esmu aizgājis, bet nesēdēšu taču uz vietas, un kaut kāds tas dzinulis ir. Es sapratu, ja es sāku savu neatkarīgo ceļu, viņš ir jāsāk kaut kā šādi, un kaut kādā ziņā reducēju to žanru – personālizrāde, domājot par to, ka mākslinieki veido personālizstādes, bet bieži vien par aktieriem, proti, skatuves māksliniekiem, mēdz drusciņ tā pasmaidīt, kad viņi veido darbus par sevi un tā tālāk. Bet man šķiet, ka tas ir absolūti normāli – caur kaut kādiem citiem palīgiem, kas šajā gadījumā ir Šekspīrs un radošā komanda, kas nāk ar saviem piedāvājumiem un redzējumiem par teātri, to visu tomēr reducēt tādā mākslas faktā. Tomēr arī, kā jau es kaut kur minēju, tagad jau visur ļoti aktīvi ir tie TikToki un vlogi, kad cilvēki sākuši vairāk arī mākslā reflektēt nevis par pasauli sev apkārt, bet par sevi pasaulē. Tas arī ir šis gadījums, kad būtībā uz skatuves ir vairāk tāds kā vlogs, bet teātrī.
Turklāt es uzreiz gribētu pateikt, ka vairāk pat gribētos, lai tas beigās tā izveidojas, ka tā izrāde ir vairāk par teātri un teātra brīnumu, un teātra rašanās brīnumu, nekā par mani – bet tikai caur mani, caur manu ķermeni, caur manu balsi.
Caur to tas viss ir par teātri, jā.
Šis ir tas gadījums, kad arī man vakar bija iespēja ielūkoties pat ne ģenerālmēģinājumā, bet atvērtajā mēģinājumā, kurš pat tika mazliet pārtraukts, apturēts un patīts drusciņ atpakaļ. Es tur biju, bet kur – vispār būtu jāievērš skaidrība. Es zinu adresi – Hanzas iela 22, to es pēc "Google Maps" skatījos, bet kas ir šī telpa? Viena zāle, bet apkārt es tiešām nezinu to kontekstu.
Jā, daudzi vaicā, nu tad "Hanzas peronā"? Es saku – nē, nē, pretī "Hanzas peronam". Tad, kad tā ideja tapa par "Goodbye, February!", es gribēju ļoti, ļoti atrast kādu vecu, pamestu skatuvi Rīgā, un es veltīju tam vairākus mēnešus, ķemmējot cauri pusi Rīgas. Es ticēju, ka kaut kas tāds atradīsies, bet mums grūti gāja, un ļoti daudz brīnišķīgu vietu ir Sarkandaugavā un Āgenskalnā, bet tas ir ļoti tālu. Man bija bail, ka skatītājs vēl grūtāk noorientēsies, ja jau tā Hanzas iela 22 ir jautājums, vai ne, kā izrādās. Kāds man teica, ka tajā pamestajā mājā, kas ir uz Hanzas ielas un Pulkveža Brieža ielas krustojuma, ir bijusi skola. Es domāju – tā, tātad tur ir jābūt aktu zālei. Mēs tur tikām, ieraudzījām to brīnišķīgo pamesto zāli, un tā māja tagad būs laikmetīgā mākslas centra "Kim?" pārvaldībā, un viņi mūs tur draudzīgi ielaida iekšā. Nu, jā, mēs tur cīnāmies, jo tur nebija kanalizācijas, nav apkures, un tur paši elektrību labojām un tā tālāk, lai tur tiešām varētu notikt teātris.
Kaut kāds tāds zināmā mērā drusku underground, bet man šķiet, ka visur citur Eiropā tā jau ir norma, ka visādos pagrabos un pamestās mājās notiek teātris. Šķūņos.
Bet kā tas ir? Šobrīd ir ieplānotas piecas izrādes no 8. aprīļa, un tad tas posms noslēgsies, un jūs atkal meklēsiet citas telpas? Vai vispār var teikt, ka šobrīd tu esi nodibinājis jaunu teātri?
Nē, jaunu teātri nodibinājis es neesmu. Varbūt tas ir iedīglis nākotnei, tomēr, lai dibinātu teātri, tam ir nepieciešams krietni lielāks laiks un lielāka sagatavošanās. Es domāju, ka pat vairāki gadi, lai tas tiešām izveidotos pamatīgi, lai tas nebūtu tā ļoti trausli. Nē, mēs esam izveidojuši neatkarīgu izrādes projektu, tā teikt, un, jā, tas būs ar pirmizrādi tikai sešas reizes, jo, lai to darītu vēl un vēl, ir nepieciešami ļoti lieli līdzekļi. Diemžēl visdārgākā un sarežģītākā lieta ir lietas – krēsli, tehnika, paklāji un tā tālāk, un tas viss tiešām ir pārāk sarežģīti, lai to darītu ilgāku posmu. Bet varbūt. Varbūt, ja kādam būs vēl interese, ja izrāde izdosies, un cilvēki patiešām vēl gribēs to redzēt, tad kaut kur vienu reizīti vienā vietā vai otrā vietā [to varēs atkārtot]. Man pat šķiet, ka būtu interesanti doties pa Latviju, nevis palikt Rīgā.
Ar visām tām lietām kopā?
Jā.
Šis ir jauns sākums. Tu, Gerd, nolēmi aiziet no komforta savā ziņā, nu vismaz mums, skatītājiem, tā liekas, – no jauna, nupat atjaunota teātra, no brīnišķīgām telpām, un, es pieņemu, ka arī no stabilas algas un kaut kādiem plāniem, kas tevi varbūt ierobežo un kaut kādā ziņā arī atbrīvo.
Absolūti, jā.
Kāpēc mesties tādā izaicinājumā un spēlēt tagad, lūk, tādā telpā, kur nav pat kanalizācijas?
Jau ir! Vakar vēl nebija, šodien jau ir.
Gerd, es saprotu, ka mēs vienā sarunā un pāris teikumos to neatbildēsim, bet tomēr – kāpēc?
Nē, nu, tas ir ļoti labs jautājums, es to turpinu risināt izrādē.
Tas kaut kādā ziņā ir paradokss, ka es patiesībā ne tikai no komforta aizeju, es aizeju no teātra. Ne tikai no Jaunā Rīgas teātra, bet teātra tā vispār, bet taisu to izrādi un metos nākamajā teātrī.
Jā, tas ir ļoti sarežģīti. Tad, kad es visu to dramaturģisko materiālu uzrakstīju kaut kādā tādā ātrvilcienā, pēkšņi mēģinot es ieraudzīju, ā, es no turienes esmu aizmucis, no turienes esmu aizmucis dzīves laikā, un arī no tā Jaunā Rīgas teātra es aizmuku. Jā, tur sanāca mums visādas arī domstarpības un tā tālāk, bet saknē, tagad par to visu domājot, es vienmēr par to teātri esmu domājis, un kaut kā tā dzīve ir vedusi uz to teātri, bet es nekad neesmu apzināti domājis par aktiera profesiju. Tas arī ir dīvaini, ka kaut kādā ziņā no pašas, pašas bērnības viss, ko tu atceries, ir tas teātris, tā kaut kāda apmātība, kaislība, un tas vienā brīdī notiek. Kaut kāda tā realizācija ir notikusi, tu tur esi nokļuvis, bet par tālāko tu neesi sapņojis. Tas tā kā izrādes beigās ir tas mīts par Ikaru – viņš lido, lido, lido līdz tai saulei, spārni izkūst un viss. Viņš sasniedz to sauli, uzlido un viss. Tā ir ļoti dīvaina, interesanta sajūta, ka tā realizācija kaut kādā ziņā ir notikusi, bet..
Bet tev jau pat bija iespēja kā režisoram Jaunajā Rīgas teātrī realizēties tavā izrādē "Pelēka vasara, saulaina ziema".
Taisnība, par to es esmu ļoti pateicīgs Alvim [Hermanim] un teātrim, bet mans pamata darbs ir kā aktierim, un tomēr es kaut kādā ziņā nevaru vai negribu un joprojām nevaru saprast un meklēju to aktiera eksistences formu.
Jā, es laikam nevaru slēpties aiz citu mākslas darbiem un kalpot citu mākslas darbiem, un tos apkalpot. Mani kaut kas tur vienkārši fiziski nospiež.
Vai tu ar citu mākslas darbiem domā citu autoru lugas un citu režisoru lugas?
Izrādes. Citu režisoru izrādes, jā.
Arī citus aktierus sev līdzās tu negribi?
Citus aktierus es gribu līdzās, jo kompāniju vajag, un tas ir jautri, un vismaz šajā izrādē man viņus ir izdevies iedabūt iekšā caur video projekcijām.
Jā, un cik es saprotu, mēs to laikam neatklāsim, kuri aktieri tur parādās?
Varam pateikt, ka mums tur ir Matīss Ozols un Guna Zariņa, un Baiba Broka, un Sabīne Tīkmane.
Tātad tavi bijušie kolēģi.
Jā, bijušie kolēģi, kas ar lielu prieku iesaistījās un piedalījās, un vismaz viņi ir uz skatuves, viņi ir līdzās, jā.
Gerd, vai tas nozīmē, ka tu tiešām nākotnē, vismaz tuvākajā, neplāno sadarboties ar citiem režisoriem?
Varbūt kādā izņēmuma kārtā, bet es, godīgi sakot, tiešām neplānoju iet uz kādu citu teātri vai iet uz kādu neatkarīgu teātri vai vēl kaut kādu. Man šķiet, ka būtu tā kā laiks, tā teikt, kādu brīdi paskatīties, kāda ir tā īstā pasaule un padarīt kādu kārtīgu darbu.
Jo tomēr tā bija tāda ļoti smieklīga, izsmejama arī, manuprāt, sajūta, ka tu izej no tā komforta un no tā teātra un saproti, ka esi visu laiku četrās sienās dzīvojis.
Tevi neņem tur darbā, un tevi neņem tur darbā, jo tev nav tā un nav tā, un tev nav nekādas citas pieredzes, bet tas ir nenormāli aizraujoši. Izrāde jau arī kaut kādā ziņā ir par to – par to vētru, un būt vai nebūt, un ko tev tālāk dzīvē darīt? Kā tev dzīvē iet? Anna Klišāne, režisore, brīnišķīgi noformulēja, kad es viņai prasīju, kad uznāk mēģinājumos tie bēdīgie brīži, kad tu vairs nesaproti, kāpēc tu to visu dari. Viņa saka – pa, pa pa, šis stāsts ir īpašs ar to, ka ar neko nav īpašs. Es prasu – kādā ziņā? Viņa saka – nu kā, visi to piedzīvo, visiem ir tādas sajūtas, visi to ir piedzīvojuši, un ar to tas ir īpašs, ka mēs visi tomēr jūtam līdzīgi. Ir vērts bieži vien to sev atgādināt, ka mēs visi esam cilvēki un visi piedzīvojam visādus priekus un bēdas, un tomēr arī šī apziņa var radīt kopības sajūtu vienam ar otru. Tas ir arī tas, ko dara teātris, ka tajā vakarā tomēr satiekas kopā vienā telpā cilvēki un ir kopā, un jūtas vienādi kopā. Man šķiet, ka tas ir ārkārtīgi skaisti.
Tu šobrīd esi spēlējis tikai uz Jaunā Rīgas teātra skatuves, precīzāk sakot, uz "Tabakas fabrikas" skatuvēm, un šī ir otrā skatuve vispār tev, kas šobrīd Hanzas 22 tevi sagaida. Vēl gan tu neesi sapratis un sajutis tos skatītājus, jo vakar bija burtiski tikai daži izredzētie zālē. Kā tu prognozē, vai tās būs kaut kādas pilnīgi citādas teātra sajūtas? Jo es iedomājos, varbūt tāpēc, ka šeit tā visa atbildība, protams, tev ir milzīgs draugu un domubiedru loks apkārt, bet tomēr tā atbildība ir tikai uz tevi šoreiz.
Jā, ja kas, linča tiesa būs man.
Tomātus metīs tev.
Es ļoti gribu cerēt un paredzēt, ka, ņemot vērā, ka tas tiešām ir draugu un domubiedru projekts, un ir daudz palīgu, arī skatītāji, kas ir pirkuši biļetes, tomēr kaut kādā ziņā ir draugi. Nenāk jau tie, kas mani nezina vai nepazīst – nāk tas mazais, jaukais cilvēku pulciņš, kas mani ir redzējuši, zina un grib kaut ko dzirdēt vai redzēt. Domāju, ka tas katru vakaru tiešām arī būs draugu notikums. Es arī plānoju pirms izrādes ar katru skatītāju, kurš nāk, iepazīties un sasveicināties, un ieaicināt zālē. Jā, es gribu, lai šajās dažās izrādēs un "Uz redzi, februāri!" projektā beigu beigās visi kļūst par draugiem, vismaz sajūtās, ka mēs tiešām jūtamies, kā pie viena ugunskura sanākuši. Nezinu, kā tas izdosies, tas arī katru vakaru no apstākļiem atkarīgs un tā tālāk, bet mēs katrā ziņā uz to virzīsimies, vismaz tieksimies.
Es domāju, ka, protams, viena daļa cilvēku tomēr nāks paskatīties uz to "trako Gerdu" (Gerds smejas), jo Jaunais Rīgas teātris nav tas teātris, no kura tā vienkārši iet prom – tur, man liekas, visi tiecas būt, tā ir tā sapņu vieta aktieriem, un droši vien arī tev tā kādu laiku tāda bija.
Jā, noteikti. Kaut kādā ziņā joprojām ir. Es jau šausmīgi mīlu to vietu un kolēģus, un ilgi arī mīlēšu, bet es laikam esmu dīvains putns (smejas), šitādu ārprātu uzmeistarot, bet tomēr… Ja man ir savas intereses mākslā vai teātrī, vai procesā, un tās kaut kādā ziņā iet pretrunā ar to, kam es kalpoju, ar tā interesēm, tad man laikam nav nekādu tiesību to pieprasīt vai par to strīdēties, bet pašam lēnītēm jāmēģina uz to iet un tiekties. Tas noteikti būs ļoti aizraujoši. Tas ir fakts.
Ja palieku teātrī, es varu to dzīvi lielās līnijās aptuveni iztēloties. Tagad es tiešām nezinu, kas notiks tālāk, man vispār nav ne jausmas, un tas ir aizraujoši. Biedējoši, bet aizraujoši, un nekā slikta tajā nav.
Tas arī ir tas, ko izrādē gribu kaut kādā ziņā uzsvērt – mums visiem ir tiesības, un mēs visi drīkstam kļūdīties, sadusmoties, izdarīt nepareizi, kādā brīdī nebūt "normāli". Galvenais no tā izkārpīties, nepalikt kaut kādā apcerē, bet mēs visi drīkstam nebūt visu laiku pieklājīgi, pazemīgi un tā tālāk. Mums visiem ir tiesības būt mums.
Šajā izrādē tu nāc no bērnības, kurā, izrādās, esi arī spēlējis trompeti. Kādreiz vēl paņem rokās lai paspēlētu?
Diemžēl nē, lai gan "Carnival Youth" kungi mani pierunāja – viņiem kaut kad sen biju ieteicis Imanta Kalniņa "Balādi par balto kuģi". Edgars Kaupers, tagad arī režisora kārtā, nofilmēja brīnišķīgu filmu, un viņi mani pierunāja spēlēt trompeti. Tur biju uztrenējies, un bija pat sakarīgi. Bet manas attiecības ar instrumentu un mūziku joprojām ir sarežģītas. Tam gan būtu katru dienu jāvelta daudz laika un šausmīgi daudz jāstrādā. Es apbrīnoju mūziķus, ļoti apbrīnoju.
Bet šajā izrādē skan mūzika, un tā ir Elīzas Dombrovskas, īpaši šai izrādei radīta.
Jā, mēs sadraudzējāmies un sastrādājāmies jau pirms diviem gadiem, kad Valmieras vasaras teātra festivālā veidojām izrādi, kurai paši kopā komponējām mūziku. Tagad Elīzas mūzika skanēs arī JRT izrādē – Jēkaba Nīmaņa "Bilžu vakars ar Sprīdīti". Viņai veidojas savs stils, un man ļoti gribējās, lai viņa ir komponiste arī šai izrādei. Manuprāt, tā ļoti skaisti papildina – tāds kā grieķu koris drusciņ, tāda sajūta.
Kāpēc tieši februārim tu saki uz redzi?
Tāpēc, ka februāris bija šausmīgi auksts, un gribas aizmirst to vēso laiku, bet tas sevī ietver arī to, ka bija mana pēdējā izrāde kā aktierim februārī uz valsts teātra skatuves, mana pēdējā izrāde manai pirmajai režisētajai izrādei, un draugi, tuvi, mīļi, ģimenes locekļi ir aizbraukuši uz ārzemēm, un vēl visādas tādas atvadu atvadas – februārī bija ļoti daudz atvadu. Vēl arī tas, ka kaut kādā ziņā es atvados no tā teātra, no tām atmiņām, no tiem varoņiem, kas mani ir pavadījuši. Es drusciņ kaut kādu aplīti izeju un to visu atstāju, jo izrādes beigās arī viss paliek aiz... neteikšu aiz kā, lai tas ir pārsteigums, bet viss paliek aiz, un es nāku pie skatītājiem.
Es nāku kopā ar skatītājiem un, jā, man vispār visu laiku patīk jaukt to robežu – aktieris un skatītājs –, ka vairāk mēs esam kopā un piedzīvojam kopā, un kopā radām to teātra brīnumu. Jo bez skatītāja jau viņš nerastos vienkārši.
Vai tu esi jau bijis skatītājs Lāčplēša ielā 25?
Neesmu paguvis, biju ļoti aizņemts ar šo izrādi, bet noteikti došos kaut kad, kad noķeršu biļetes.
Sirds nesaplīsīs mazos gabaliņos?
Es nezinu. Gan jau, ka saplīsīs, lai gan – nē, es nezinu. Es ar tādu mīlestību skatos uz visu, kas notiek Lāčplēša ielā un uz kolēģiem, un mēs viens otram turpinām sūtīt veiksmes. Es viņiem sūtu, viņi man sūta, viņiem arī drīz ir pirmizrāde, 10. aprīlī, un turamies visi, turamies.
