"Ja vēlies iemācīties dejot, iemācies skatīties acīs" – raidījuma "Kultūrdeva" ievadā teic Dagmāra Bārbale.
Henrieta Verhoustinska: Sveicinu studijā horeogrāfi un deju pedagoģi Dagmāru Bārbali. Par to skatienu un skatīšanos acīs – tas ir svarīgi dejā?
Dagmāra Bārbale: Deja – tā nav tikai kustība. Ja dejotājs tikai kustas, tad tā drīzāk dēvējama par vingrošanu. Ja gribi, lai dejo tava dvēsele un tu pacelies spārnos, tev jāiekustina kaut kas sevī iekšā esošs. Vienkāršākais veids, kā to izdarīt, ir skatoties otram acīs. Pa īstam skatoties. Nevis aci vien uzmetot, bet ieskatoties.
Vai tas nozīmētu, ka tās attiecības, kas rodas dejotāju starpā, piedzimst no šī skatiena?
Dagmāra Bārbale: Protams. No skatiena. Nākamais jau ir pieskāriens. Ja ir īsts skatiens, ko papildina pieskāriens – un tas skatiens vēl nepazūd! – tad veidojas tā maģija, ko pamana arī skatītājs.
Tu sāki dejot divu gadu vecumā Smiltenē un drīz pēc vidusskolas jau nonāci "Dzirnās", kur kļuvi par deju pedagoģi. Tomēr vienlaikus darbam "Dzirnās" tu arī studēji tiesības un diplomātiju – vispirms ieguvi bakalaura grādu, tad Rīgas Stradiņa universitātē ieguvi maģistra grādu programmā "Stratēģiskā un sabiedrisko attiecību vadība". Ko šie diplomi tev ir devuši un kāpēc tev tie bija nepieciešami, ja tu zināji, ka dejosi?
Dagmāra Bārbale: Man bija stingra apņemšanās pēc vidusskolas beigām braukt mācīties uz Rīgu. Mācīties kaut ko svarīgu, nopietnu, tādu, ar ko var nopelnīt naudu, lai dzīvē būtu stabilitāte. Biju arī apņēmusies neturpināt deju skolotājas gaitas, nemaz nerunājot par horeogrāfiju. Tomēr nokļūšana "Dzirnās" – sākumā viņi paņem tavu mazo pirkstiņu… Kad Agris mani aicināja strādāt, noruna bija par divām vai trijām mazo bērnu grupiņām, pa stundiņai divām divreiz nedēļā, bet mazpamazām tas viss apauga ar jauniem projektiem, horeogrāfiju veidošanu, iesaistīšanos lieluzvedumu sagatavošanas procesos.
Tu tik ļoti tajā visā sāc dzīvot, dzīvot ar sirdi, un tās visas mācības – nu, tu saproti, ka tas nav tavs īstais aicinājums.
Vai tu joprojām dejo?
Dagmāra Bārbale: Nē.
Nē!? (smejas)
Dagmāra Bārbale: Man šo tik daudzi cilvēki vaicā, un viņi nesaprot – kāpēc ne? Es pati tā īsti līdz galam nemāku paskaidrot, bet pienāk tāds brīdis, kad jāizvēlas pozīcija – vai esi cilvēks, kas no malas vēro un māca, iesaka un atbild par to, kas uzkāps uz skatuves, vai arī esi tas, kurš kāpj uz skatuves.
Vai tu esi režisors – vai aktieris.
Dagmāra Bārbale: Jā. Man šķiet, ka tā robeža ir svarīga. Vismaz man tā ir svarīga. No saviem dejotājiem es prasu pietiekami kvalitatīvu un precīzu izpildījumu, un, kad es ielieku sevi viņu ādā un iedomājos, ka man kāds tagad drīpelētu ar līnijām un precīzu rakursu ievērošanu…nu nē. (smejas) Tas nav man domāts. Esmu prasīga, bet pati es laikam…
…negribētu pakļauties šādām prasībām.
Dagmāra Bārbale: (smejas) Jā.
Vai tu atzīmēji pavasara saulgriežus?
Dagmāra Bārbale: Godīgi sakot, es dzīvoju pavasarī jau no pērnā gada rudens, kad sākām gatavoties savam deju uzvedumam "Aiz ko garš pavasaris", kas ir tieši par šo tēmu. Tā nu es tajās pavasara sajūtās, pavasara gaidīšanā un reizēm arī pavasara atlikšanā – lai būtu vairāk laika sagatavoties šim uzvedumam – esmu jau ilgi. Tā īsti es šos pavasara saulgriežus atzīmējusi neesmu. Es visu laiku esmu pavasarī.
Vai saulgriežu tradīcijas tiks iepītas arī tevis minētajā deju uzvedumā?
Dagmāra Bārbale: Jā. Sākotnēji gan tā nebija plānots. Bijām izveidojuši koncerta programmu, kurā Lieldienas nebija ietvertas. Režisors Reinis Suhanovs izgāja tam visam cauri un teica: "Dagmāra, klausies – nu kā var būt pavasara uzvedums bez Lieldienām?" Es turējos vēl pretī, jo man gribējās, lai tas uzvedums ir par dabas norisēm, ne cilvēku tradīcijām. Bet laikam tomēr tās cilvēku tradīcijas iet roku rokā ar to, kas notiek dabā, tāpēc uzvedumā tika iekļauts arī Lieldienu stāsts ar visām tradīcijām. Tas piešķir tam visam pilnīgi jaunu dimensiju – jautru, gaišu, latvisku.
Es domāju gan. Uzvedums, tātad, būs skatāms 12. aprīlī…
Dagmāra Bārbale: …Ķīpsalas izstāžu hallē. Astoņos vakarā.
Cik lielā mērā šajā uzvedumā ienāk aprakstā minētie "Straumēni", Edvarta Virzas slavenā poēma prozā, kas iziet cauri gadalaikiem?
Dagmāra Bārbale: Jāsaka godīgi – daudz. Muzikālo materiālu mēs esam balstījuši latviešu tautasdziesmās.
Komponists ir Mārtiņš Miļevskis?
Dagmāra Bārbale: Jā. Teksti, savukārt, ir tautasdziesmu teksti. Likās, ka tas darbiņš veidojas pilnīgs pats par sevi ar šīm tautasdziesmām, ar Mārtiņa Miļevska mūziku, ar manām horeogrāfijām. Bet tad Reinis Suhanovs uz šo visu paskatījās mazliet dziļāk un plašāk, un viņš tajā visā ieraudzīja poēmas "Straumēni" klātbūtni. Viņš tik feini ir apdarinājis visu, ko esam ietērpuši mūzikā un dejās, pievienojot ainas, kas attēlo gan pavasara darbus, gan norises dabā – kā putnu atgriešanās. Viņi taču cilvēkiem dāvā tik daudz prieka! Šie pavasara darbi un tas, cik labdabīgā simbiozē cilvēks agrāk sadzīvoja ar dabu – bija pakļauts salam, pakļauts bargai ziemai, pakļauts plūdiem siltākos pavasaros.
Cik dejotāji ir aizņemti šajā uzvedumā?
Dagmāra Bārbale: Aptuveni simtu četrdesmit. Dejo divas "Vektora" paaudzes, A grupa un B grupa, un vienā dejā mums pievienojas deju skolas "Dzirnas" jaunieši. Viņi kopā ar mums izpilda deju "Čimar Čamar", kas paņemta no Skolu Jaunatnes Dziesmu un Deju svētku lielkoncerta "Saule vij zelta rotu".
Tā deja ir priecīgs apliecinājums par pavasari, par to brīdi, kad tu pirmo reizi ver vaļā vārtus un laid lopiņus laukā zaļās ganībās – cik ļoti šis brīdis ir bijis sengaidīts.
Iepriekšējo reizi mēs tikāmies, kad tapa tava digitālā koncertizrāde "Latvju zīmēs rotāties", kas kinoteātru repertuāros noturējās divus mēnešus, kas ne vienmēr izdodas pat latviešu filmām. Vai šobrīd ir iespēja kaut kur noskatīties šo unikālo, tiešām unikālo darbu?
Dagmāra Bārbale: Jā! To aizvien ir iespējams noskatīties Replay.lv. Turklāt ne tikai šo darbu, bet arī dokumentālo filmu par šī darba tapšanu. Šobrīd, strādājot ar dejotājiem, mēdz piemirsties kā tas bija, kad nedrīkstēja dejot, kad nodarbības noritēja videoformātā. Tagad jau tas ir pagaisis no prāta, kaut tas nemaz nebija tik sen – pirms diviem gadiem.
Tā arī bija pēdējā reize, kad tu pati dejoji.
Dagmāra Bārbale: Jā. Tieši tā. Ar to es arī iepauzēju savu dejošanas karjeru, jo citādi nevarēja. Tu nevari caur "Zoom" likt dejotājam dejot, pats nekustoties.
"Vektors" svin savu jubileju ar diviem koncertiem. 12. aprīlī ir jau minētais lieluzvedums "Aiz ko garš pavasaris", bet 13. aprīlī ir tāds mega koncerts, kurā piedalās 500 vairāk nekā dejotāju no "Ačkupa", no "Danča", no "Daiļrades", no "Gatves" un vēl… Arī pats jubilārs, "Vektors", piedalīsies šajā uzvedumā. Tā būs tāda tautas deju dejotāju ballīte, kurā saaicināti visi? (smejas) Kāpēc tieši pustūkstotis dejotāju?
Dagmāra Bārbale: Es teiktu, ka tā būs tāda dzimšanas dienas svinēšana deju svētku noskaņā. Domājot par šo jubilejas svinēšanu kopumā – jā, mums ļoti gribējās radīt kaut ko jaunu, kaut ko, ko vēl neesam darījuši. Tāpēc tapa šis uzvedums, kurā, starp citu, spēlēs arī Mārtiņa Miļevska orķestris kopā ar bungu un dūdu grupu "Auļi". Tas būs kolosāls pasākums!
Plānojot šo "Vektora" jubileju mēs domājām – nu kā bez tām ierasti redzētajām dejām? Kā tad bez "Gatves dejas", bez "Kurzemes", un, galu galā, kā bez "Vāverpolkas"? Mēs prātojām, kā varētu šīs divas lietas apvienot, un sapratām, ka īsti nevar. Jātaisa otrs pasākums.
Šajā lielkoncertā mēs izpildīsim dejas, kuras ir tapušas "Vektorā" daudzu gadu garumā un kuras šobrīd izpilda mūsu draugi ansambļi. Piemēram, kopā ar tautas deju ansambli "Dancis" mēs izpildīsim Ulda Šteina "Dancis pa trim", kopā ar "Ačkupu" – "Dievzemīti Tēvzemīti", kopā ar "Teiksmu" – "Skaista mana Tēvuzeme"...
Vai būs arī kāda liela deja, kurā vienosies visi piecsimts dejotāji?
Dagmāra Bārbale: Jā. Tas būs trešajā pasākuma daļā, ballītē. Uz skatuves gan ir telpisks ierobežojums, tur vienlaicīgi var atrasties divi ansambļi.
Kas vēl ir interesanti – kad mēs strādājām pie šī lielkoncerta idejas, mūsu pamatdoma bija tāda, ka dejosim tās dejas, kas ir veidojušās "Vektorā" un kuras dejo šie mūsu draugi ansambļi. Tomēr, liekot kopā programmu, mēs sapratām, ka īstenībā tikpat daudz, cik citi dejo mūsu mīļās dejas, arī mēs izpildām mūsu draugu dejas. Tamdēļ mēs koncertu papildinājām arī ar dejām, kas radušās citos ansambļos. Tā mēs, piemēram,
ar "Teiksmu" izpildīsim "Es izjāju prūšu zemi", ko gaida ne tikai dejotāji, bet, manuprāt, arī skatītāji.
Runājot vēl par "Latvju zīmēs rotāties", šajā lielkoncertā ir iekļauta arī viena deja, kas sākotnēji tika veidota šim multimediālajam formātam, bet nu pārveidota par skatuves deju, ko izpildīs "Līgo" kopā ar "Ačkupu".
Cik gadu tev bija, kad tevi nolūkoja Uldis Šteins?
Dagmāra Bārbale: Ai, es jau vairs gadus neskaitu. (smejas) Šķiet, kādi divdesmit. Atceros, ka biju "Dzirnās" pastrādājusi kādus divus vai trīs gadus, kad man zvanīja no Tehniskās universitātes un aicināja uz sarunām. Pāris gadus es strādāju kopā ar Uldi kā repetītore un 2014. gadā viņš man Nacionālajā teātrī nodeva šo te stafetes kociņu. Kopš tā laika es esmu mākslinieciskā vadītāja.
Vai nebija tā, ka sākumā tu biji jaunāka par dažu labu dejotāju?
Dagmāra Bārbale: Biju… (smejas) Ne tikai sākumā, bet vēl pāris gadus. Kad atnācu uz "Vektoru", lielākā daļa A grupas dejotāju bija tuvāk trīsdesmit nekā divdesmit. Sākuma posms bija visai izaicinošs. Tajā laikā diezgan strauji notika paaudžu maiņa, parādījās daudz jauno dejotāju, ilgāk dejojušie kaut kādā brīdī pārtrauca dejot, bet(!) – šobrīd viņi visi dejo vidējā paaudzē. Tāpēc domāju, ka es viņus neaizbaidīju no tās A grupas.
Cik lielu dzīves daļu tev šobrīd aizņem "Vektors"?
Dagmāra Bārbale: Ļoti ļoti lielu. Pirms diviem gadiem es sapratu, ka mazpamazām "Vektors" kļuvis par manu galveno prioritāti.
Kas ir galvenais, strādājot ar dejotājiem? Kāda ir tā cietā garoziņa – kādi ir tie saldie augļi?
Dagmāra Bārbale: Par garoziņām mēs varētu runāt daudz un ilgi, jo darbs ar dejotājiem ir sarežģīts. Ne tikai tāpēc, ka ir sarežģīti iemācīt dejas un kustības, samenedžēt mēģinājumu procesu un koncertdarbību, bet arī tāpēc, ka būtībā tas ir darbs ar amatiermākslas pārstāvjiem. Tie ir ārsti, inženieri, arhitekti, kuriem dejošana ir tikai hobijs. Kā mākslinieciskajam vadītājam tev ir uzdevums noturēt dejotāju interesi, ievērojot to, ka viņiem ārpus dejām ir studijas, darbs, ģimene un viss pārējais. Brīžiem tas var būt ārkārtīgi izaicinoši.
Bet tie īstie augļi man ir tad, kad es, strādājot ar kādu uzvedumu vai koncertu, saprotu, ka tas sāk izdoties. Ne vienmēr tā gandarījuma sajūta parādās koncertos, dažkārt tā parādās tieši saistībā ar individuāliem izaicinājumiem. Šāda sajūta piemeklēja, gatavojoties Dziesmu un deju svētku konkursam, kurā es biju iecerējusi izpildīt deju "Man bij’ kaltis kumeliņis" pie "Auļu" mūzikas, un dejotājiem bija šausmīgi grūti, viņi netika galā, pārdzīvoja, zaudēja ticību saviem spēkiem. Bet to mēs pārvarējām un brīdī, kad es liku viņiem dejot "Vāverpolku" Ulda Šteina horeogrāfijā, viņi man teica: "Zini? Tā tava deja nemaz nav grūta" (smejas). Tas deva lielu gandarījuma sajūtu.
Noslēgumā – tu jau minēji, ka grupa "Auļi" piedalās "Vektora" jubilejas lielkoncertā, bet vai jums ar grupu, kurā muzicē tavs vīrs, ir paredzēti vēl kādi kopīgi projekti?
Dagmāra Bārbale: Šķiet, ka uz šo brīdi nav. "Auļi" šajā uzvedumā ne tikai piedalās, bet ir to arī līdzveidojuši. Tāpēc šis lielkoncerts ir mūsu galvenais fokuss šobrīd.
