Dzīvošanas pamācības
Ir atkal augusta pirmā nedēļas nogale un Valmieras vasaras teātra festivāls kā tāds nu jau astoņgadīgs otrklasnieks, izkaisījis brillītes pa pilsētu, soļo atkal Valmieras ielās, pagalmos, skvēros un ienāk arī skolās. Skola, raugoties gan otrklasnieka, gan izlaidumnieka acīm, ir milzīgs visums, kurā līdzās pirmajām amora bultām ir arī savi melnie caurumi, bet līdzās tāfeļu krītiem – arī emociju meteorīti. Kā izdzīvot šai izplatījumā?
Izrāde "Vairs nevienu" (14+) piedāvā skatītājiem ģenerālmēģinājumu no skolas dzīves izplēstai situācijai, kurā kāds pūcīgs pusaudzis pašgribēti teju pazūd melnajā caurumā.
Izrāde nevaicā – kāpēc –, bet tā vietā te un tagad lomu spēlēs apmāca pirmās psiholoģiskās palīdzības sniegšanā skatītāju.
Ar mazu ironijas nodevu kompetenču izglītībai, izrāde "Skolotājas" (6+) izskan vienlaikus gan kā elegants godinājums Skolotājiem, kuri sirdsdarbam ar bērniem veltījuši visu sirmo mūžu un kurus savā atmiņā rakstām ar lielo burtu, gan kā maza sociālpolitiska skabarga izglītības nozarei par nespēju parūpēties par profesionālo ataudzi skolās.
Savukārt izrāde "Es arī te, kas man ir jādara" (13+) paver priekškaru uz vidusskolēnu rīvēšanos un raizēm, portretējot tos tipāžu ziņā dažādus, bet pašos pamatos tik cilvēciski vienādus. Izslāpušus pēc tā viena glāsta, kas allaž kādam kaut kur pietrūks.
Terapeitisks teātris vai teātra terapija – sauciet, kā gribat, bet ik pa brīdim katra no izrādēm trāpa kādā jutīgā punktā un dažbrīd tematiski uzkāpj pa kādai sociālai varžacij.
Parādīt avārijas izeju
"Kur te var pakārties?" Tā, pasniedzot salijušo plēves ancuku Karīnas Tatarinovas raižu māktajai skolotājai, ienākusi skolas pirmajā "lokā" – vestibilā – jautā tās kādreizējā absolvente, bet nu jau kādas bērnu uzraudzības institūcijas sūtīta psiholoģe Liepājas teātra aktrises Kintijas Stūres teatrālajā uznācienā. Jautājums, lai arī apzināti valodnieciski klibs, ir skarbi tiešs. Tāpat kā izvēlētā izrādes tēma. Pašnāvība.
Atsaucoties praktizējoša pusaudžu psihoterapeita un arī izrādes dramaturga Nila Saksa Konstantinova rosinājumam runāt ar pusaudžiem par pašnāvības tēmu teātra valodā,
režisors Dmitrijs Petrenko ar izrādi "Vairs nevienu" konfrontē skatītājus ar neērto pusaudzi komplektā ar viņa uzšņāpto, anonīmo pašnāvības vēstuli.
Valmieras Valsts ģimnāzijas gaitenī skatītāji sasēžas palielas vidusskolas klases krēslos puslokā ap skolas kāpnēm. Kādā no vietām, distancējies no pārējiem savā kapucē, sarežģītā zvirbulēna skatienu acīs sēž Liepājas teātra aktieris Valts Skuja. Atšķirībā no izrādes par ilgām "Yen" Henčas lomas, šoreiz aktiera psihofiziskajā eksistencē dzīves sūrumu nomainījis dzīves jēgas pazaudējušā aizkaitinājums. Kā tāds aizsvilties gatavs sērkociņš pusaudzis šķietami izvairās no saskarsmes.
Kurš ir tas brīdis, kad pusaudzībā aizmaldāmies pieaugšanas labirintā, izlaižot no rokām vecāku gādāto sarkano dzīparu? Paturēt rokās šo pavedienu, kas var izvest no tumšo domu apcirkņiem, režisors aicina arī skatītājus. Kā? Kā pamanīt laikus? Un kā ne tikai pamanīt, bet arī aizklauvēties līdz otram, kurš noslēdzies savā skafandrā? Kā iemācīties palīdzēt? Kā runāt?
Kā iemācīties runāt pusaudža valodā, nekļūstot patētiski frāžainam? Kā laikus pamanīt avārijas izejas zīmīti un nesajaukt virzienu, kas norādīts uz tās?
Aktieriem ielecot lomās un izlecot no tām, ielecinot lomās arī nejauši vai jauši izvēlētus skatītājus, radošā komanda mudina skatītājiem pašiem rast individuālu tuvošanās ceļu pie spurainā pusaudža. Ja ne skaļi izspēlētās etīdēs, tad vismaz katram savās domās. Turklāt nepalikt strupa saukļa iegrožotiem, bet atvērtiem sarunai vai kopīgai klusēšanai.
Režisors ar šīs izrādes pieeju trenē mūsu visu kopējās līdzatbildības muskuli, dodot līdzi arī praktisku "darba lapu", ko par jēdzīgu nodēvē arī psihoterapeits, kurš izrādē izspēlē pats savu psihoterapeita lomu un uzsver, ka svarīga ir ne tikai fiziskā, bet arī mentālā veselība. Un tā ir lielākā vērtība šim festivāla jauniestudējumam – ne tikai palīdzēt ieraudzīt un atpazīt citos melno caurumu vilkmi, bet arī nepalikt vienaldzīgam un iesaistīties. Ja kādam grūta ir ne tikai skolas soma, bet arī dzīve.
Oda skolotāju priekam
Par mūžīgajām skolotājām un skolotāja itin ne vieglo mūžu rosina domāt Latvijas Leļļu teātra režisora Edgara Kaufelda labestīgi ampelīgā, bet vienlaikus sociālpolitiski ironiskā izrāde "Skolotājas". Pieteikta kā savdabīga mācību stunda svaigā gaisā, kas norisinās skolas teritorijā starp Valmieras sākumskolu un Valmieras Valsts ģimnāziju, skolēnu lomās tā liek iejusties kā maziem, tā lieliem. Jo liels iepretim mākslinieka Kristapa Kramiņa reālistiski darinātajām teju trīsmetrīgajām skolotājām un viņu milzīgajai profesionālajai pieredzei nevar justies neviens (iespējams, pat jaunievēlētais Valsts prezidents Valmieras vasaras teātra festivāla atklāšanā ne).
Latvijas Radio 2 vietā no skolotāju līdzpaņemtās magnetolas kā tāds nepārejošs fona troksnis skan trauksmainās vecāku un arī skolēnu balsis, kur vienam jāzina, vai bērns jāmodina, ja desmitos vakarā vecāku sociālajā tīklā jeb e-klasē iekrīt mājasdarbs, bet bērniņš jau guļ, bet kāds skolēns grib zināt, vai plastilīnu vēl šogad vajadzēs? Ja pagrozītu uztvērēju un uzregulētu Latvijas Radio 1, iespējams, itin drīz varētu sadzirdēt kādu ziņu par kārtējo skolotāju dumpi vai uzzināt satraucošo "fun fact", ka Latvijā 51% skolotāju ir vecāki par 50 gadiem un ka nākamajā desmitgadē būs jānomaina katrs otrais skolotājs no pašlaik pieejamā skolotāju pulka. Un tad nav brīnums, ka abām izrādes skolotājam kopā varētu būt vismaz tikpat gadu, cik Valmieras skolotāju semināram, kura vēsturiskā mājvieta ir tieši izrādes norises vietā un kur tolaik skolojās vīrieši.
Lai arī gribētos pakašķēties, kāpēc gan vienas skolotājas vietā nevarētu būt skolotājs, tomēr statistika šo iebildumu pieklusina – Latvijā sieviešu īpatsvars vēl aizvien profesijā tuvojas teju 90%.
Lelles, nostrādātas līdz smalkākajai smaida krunciņai un kaprona kapzeķītei, – sporta skolotāju Artu un vācu valodas skolotāju Inesi – to iespējamajā simtgadībā gādīgi apdzīvo Latvijas Leļļu teātra aktieri Artūrs Putniņš un Matīss Millers. Atturīgā elegancē, nepārspīlējot ar kariķējumu, viegli pieturot plisēto bruncīti trīssolītī iepretim basketbola grozam. Trāpīgi manevri vecāku virzienā, drusciņ izkustēšanās basketbola laukumā, drusciņ uzdrīkstēšanās putnu balsu minēšanā (izrādās, bērnam pietiek vienreiz dzirdēt pupuķi, lai to tūdaļ atpazītu šķietami grūtajā uzdevumā ornitoloģijas stundā), drusciņ drāmas par izglītības mainību un skolotāju mūžīgumu un vēl izskaņā arī kopdziedāšana.
Vienā laivā
"Kam tu tici?" Viens otram jautā jaunieši, kuri sapulcējušies stundu pirms kopīgā koncerta Valmieras 2. vidusskolas aktu zālē. Kāds tic dabai, cits nodarbinātībai, bet vēl kāds tam, ka pasaulē ir vismaz viens vienradzis. Katram sava reliģija. Tik tiešām, izrāde "Es arī te, kas man ir jādara" skar bez aplinkiem reliģiju, seksualitāti, mentālās veselības problēmas, izirušu vai neesošu ģimeņu attiecības, atkarības.
Par apjukuma pilno koncertizrādi jauniešiem nodēvēto jauniestudējumu "Es arī te, kas man ir jādara" radošā komanda režisores Endīnes Bērziņas pārraudzībā velta sāpīgās pieaugšanas tēmai, kad mātes dāvātais zābaciņš nepanesami spiež un kad labākā draudzene nevilšus ir kļuvusi neiroze. Izrāde parāda pusaudžus, kuri aizsargājas uzbrūkot, bet tikai tāpēc, ka pašam spiež pakrūtē akla sāpe. Šķiet, ka izrāde stāsta, ka melnbaltā pusaudzība ir tas laiks, kad atkal kādam ir jāpietur jaunā cilvēka pasaules plašuma izbiedētās rokas, kad tās vairs nejūt krastus. Līdzīgi tam, kā zīdaiņa miers atgriežas tad, kad tas iegulst apskāvienā, sajuzdams drošo telpu sev apkārt.
Šie pusaudži pasauli ierāmē nošu līnijās, akordos un mantrveidīgos piedziedājumos.
Pievilcīgas savā poētiski naivajā tiešumā un eksistenciālajās dzīlēs ir izrādes jauniešu grupas "Jūraszvaigznes" dziesmas, kuras uz aktu zāles skatuves pašrocīgi taustiņinstrumentos, ģitāras stīgās un bungu vālītēs un pašbalsīgi dažādos reģistros izpilda Sabīne Alise Ozoliņa, Endīne Bērziņa, Hugo Puriņš, Kārlis Elvis Artejevs un Inese Pudža. Cauri ikdienības asfaltam no dziesmu tekstiem spītīgi spraucas ne vien rabarberi, bet arī mūzikas valodā konvertēti jauniešu SOS signāli. Tie aizvien vairāk saviļņo plašo pasaules okeānu, kurā katrs kustina rokas un kustina kājas kā nu prot. Viss viens – viens okeāns, viena laiva, viena dzīve. Un tik svarīgi tajā visā šai bangojošajā vecumposmā nepalikt vienam.
