Ko vajag (mazajam) cilvēkam?
Cilvēkam vajag ne tikai suni, bet arī īstu draugu. Par to varēja pārliecināties Valmieras vasaras teātra festivāla divās izrādēs – gan sētas bērnu ļaunuma sagūstīšanas misijā "Briesmīgi priecīgas lietas", gan lielo dzīves jautājumu fantāzijas arēnā "Manas domas grib ar mani parunāt".
Ja pirmajā draudzība ik pa brīdim radīja bīstamus slazdus pati sev un pavadā tipināja iezaļgans sunītis (ar visu korķuzpurni), tad otrajā tika radīts konfekšslazds, lai notvertu tajā vismaz vienu īstu draugu un, to gaidot, bužinātu iedomu suni. Un īstu draugu, ja kas, var atpazīt pēc tā, ka viņš aizies pasaukt tavu mammu, ja tu būsi uzkāpis kokā tā, ka pats vairs nevari nokāpt no tā.
Līdzās lielai draugu būšanai un četrkājaino radību mīlestībai, taisnības labad jāpiebilst, ka arī abās šajās izrādēs netiek izlaista arī vecumposmam tik būtiskā kaku tēma. Jautājums, kas atskan laukumiņa izrādē, "vai jums patīk kakas", pieļauju, nodibina zināmu uzticību mērķauditorijā. Sak, šis ir mūsējais. Paskatīsimies, kādas lietas te notiek šajā jaukā dienā.
Laukumiņš atdzīvojas
Izspēlējis Liepājas teātrī pieaugušo izlaušanās spēli savā debijas izrādē "Dziesmu svētki", režisors Matīss Budovskis Valmieras 5. vidusskolas (šķiet, vēl no padomju laika mantotā) laukumiņā izrādē "Briesmīgi priecīgas lietas" (6+) pievēršas neērtajai tēmai. Tai, kas eksistējusi jau kopš Cibiņa un Buņģa laikiem un kurā vēl aizvien Latvijā esam līdera cienīgās pozīcijās uz pjedestāla.
Šīs vasaras spridzīgā izrāde, kurā mijas aktierspēle ar objektu teātra paņēmieniem un skatītāju gavilēm, cieši sasaucas ar režisora Toma Treiņa 2019. gada vasaras garāžas izmēra izrādi bērniem "Pagalms atdzīvojas". Šovasar pagalma vietā atdzīvojas laukumiņš, kļūstot par iniciācijas vietu jaunajiem cilvēkiem, kuri pašaizsardzības nolūkā ar saviem ežkažociņiem dursta savus vienaudžus.
Toreiz aktieru vidū bija arī Matīss Budovskis un Emīls Krūmiņš. Tagad Emīla Krūmiņa stāstu par laukumiņa dzīvi atdevīgi ilustrē Elizabete Skrastiņa, Agris Krapivņickis un Igors Šelegovskis. Viņi piespēlē savu enerģijas bumbu skatītāju rindām un saņem pretī divtik, trīstik vai ciktik. Azartiskos aktierus māksliniece Marta Treine ietērpusi smilškrāsas paletē, kas kalpo gan kā laukumiņa "iezemiešu" kamuflāža (kā zināms, gribas būt īpašam, bet arī vienlaikus tomēr pārlieku neizcelties, ka tik neapceļ), gan arī sasaucas ar smilšu kūku lipināšanu jeb personību rakstura formēšanos. Katram no šiem izdomātajiem sētas bērniem ir kas sirdij tuvs – kādam tas ir pudeļformas šķirnes sunītis Spraits, citam norvēģu kriminālromāns "Atriebes dieviete" (vai tik ne eleganta piespēle kādai teātra kritiķei), vēl kādam ortopēdiskie "krokši", bet vēl citam – datorspēles. Zaudēt te nevienam negribas. Ne izaicinājumos, ne arī savas lietas.
Parasti jau laukumiņš ir vieta, kurā būtu jāmājo bērnu priekam, nevis cilvēku nevīžībai un paviršībai. Tomēr izrādās, atkritumu salā mīt arī uzreiz nepamanāms rezidents. Nelietas, kas apaugušas atkritumu čupai visriņķī, spēj izveidot savu asemblāžas koalīciju un nostāties iepretim cilvēcībai. Nekas, ka uz kokainām grīdasslotu kājām, ietērptām vegānādas biksēs, ekspresīvi žestikulējot ar bārbijrozā rudens lapu grābjamgrābekļiem, galvā vandoties augusta caurvējam.
Tekstus šim iestudējumam asinājuši "kvadrifronieši" Klāvs Mellis un Ance Strazda, ieslēpjot šai meistarīgajā dramaturģijas maisā ne tikai sāpītes, bet izberot no tā arī smieklus, smiekliņus. To, ka no maisa var uzpūst arī briesmoni, redzam mēs visi. Režisors vēl aizņemas pa kādam paņēmienam no šausmu filmām, lai atainotu to, kā no šķietami nevainīgas zobgalības akta izšķiļas ļaunums un meklē sev vairošanās iespējas. Pavilkt uz zoba – cik tālu tas var būt nesāpīgi un līdz kuram brīdim vēl var atkāpties atpakaļ?
Arī ļaunumam apetīte rodas ēdot. Iedod tik mazo pirkstiņu. Nē, labāk nedod. Labāk pasniedz roku draugam, kurš kokā uzkāpis, bet lejā pats vairs netiek.
Vai arī pasauc kādu mammu (vai sarežģītākā situācijā – Kaufelda un Kramiņa mūžīgās-rūpīgās skolotājas).
Izrāde apliecina, ka runāt par svarīgo var arī caur smieklu asarām acīs, turklāt kustinot dažkārt plakanajos ekrānos dusošo bērnu iztēli ar objektu teātra līdzekļiem. Izrāde "Briesmīgi priecīgas lietas" māca mazajiem skatītājiem spēlēties – ar lietām un ar vienaudžiem –, reizē neaizmirstot lieku reizi atgādināt arī par spēles noteikumiem.
Parole – draudzība
"Visvairāk man nepatika tad, kad viņam pārplīsa pušu sirds." Saka aptuveni metru un dažus centimetrus garš puika, stāvot blakus savam tētim pie Valmieras teātra Apaļās zāles mirkli pēc igauņu režisores un dramaturģes Kersti Heinlo (Kersti Heinloo) izrādes "Manas domas grib ar mani parunāt" (5-11 gadi), kas pieteikts kā draugu meklējums vienā daļā. Izrāde vēsta par puisēnu, kura vecāki ir šķīrušies, radot šo sūrstošo pušumu zēnā un liekot tam gandrīz vai izraudāt acis no pieres. Turklāt puika ir zaudējis arī savu labāko draugu – omīti, kuru Betmenam līdzīgs cilvēks iestādījis zemē, lai viņa pāraugtu augusta naktī krītošā zvaigznē. Tagad puika meklē jaunāku īstu draugu, izlikdams slazdu no "Trifelēm".
Igaunietes Heinlo gandrīz vai antropoloģiski radītā dramaturģija runā ar bērna muti, mazajiem skatītājiem empātiski pietuvinot sižetu, bet igauņu horeogrāfes Olgas Privis (Olga Privis) kustību frāzes aktieru izpildījumā vietumis runā vēl godīgāk par vārdiem. Turklāt izrādes mākslinieka igauņa Kristjana Suita (Kristjan Suits), viņa asistentes Ilze Vītoliņas un gaismu mākslinieka Rene Līvamagi (Rene Liivamägi) izveidotā sirreālā telpa ieved mazos skatītājus fantāzijas pasaulē pie dvīņu māsām Līksmes un Skumjas, kur rozes smejas zīdaiņu prieka balsīs un kur samilzušo lietus mākoni var pabīdīt nostāk ar roku.
Diānas Kristas Stafeckas Līksme, ietīta maigi rozā tilla kārtu kārtās un izpušķota bantu bantēm, lentu lentēm, virpuļo kā no mūzikas lādītes izkāpusi uzvelkamā lelle, šķindot stikla pērlīšu smiekliem. Unas Eglītes Skumja, ietērpta melnās mežģīnēs un mirdzot asaru lāsīšu auskariem, ar savu klātbūtni vien telpā, kurā šķiet varētu ienākt arī Tima Bērtona filmu tēli, ienes skumju miglu.
Iedomu zeme ir vieta, kur Aigara Apiņa pašpuika patveras no savas vientulības līdz mirklim, kad sastop kādu apkārt kartona kastē ceļojošas pils iemītnieci, kura kroni galvā liek tikai pa naktīm, jo dienā tai uz galvas ir tēta sataisītās peļastītes, nostiprinātas ar vienmēr un visur noderīgajiem savilcējiem, kas katram īstam tētim noteikti ir kabatā. Valmieras teātra jaunās aktrises Gerdas Embures izpildījumā meitene kā mazs nomads klīst, meklēdama savu vietu, jo tūdaļ pasaulē viņas ģimenē ieradīsies vēl viena tāda pati jauka meitene kā viņa. Tā nu arī šī kartona pils saimniece pārvācas uz savu iztēles telpu, kur var būt, kas vien vēlas.
Prātvēderīgu atziņu pārpilnā dramaturģija iztulko sarežģītos esības jautājumus bērnu valodā, piedāvājot arī atbilžu variantus visām kāpēcībām, kas vien uzrodas.
Tie, savukārt, atstāj bez vārdiem vecākus – brīžiem no atjautības, brīžiem no aizkustinājuma. (Starp citu, arī pašu izrādi "Manas domas grib ar mani parunāt" pēc festivāla izskanēšanas atstāj Valmieras teātra repertuārā.)
Tā arī Valmiera savā ziņā ik augusta sākumu pārtop par iedomu zemi, kur saulainākos un krēslainākos nostūros sazaļo jauniestudējumi, kuros var atrast atbildes uz grūti panesamiem jautājumiem. Vasaras vieglumā teātra ļaudis piķē mazos un lielos skatītājos jaunus emociju asnus, saudzīgi palaistot ar līdzpārdzīvojuma asarām. Prieka vai skumju – tas jau paliek katra paša (dār)ziņā.
