Attiecību nogriežņi vismazākajiem
Ņemot vērā Valmieras vasaras teātra festivāla iesoļošanu skolas vecumā, šogad ir sarūpēta izrāde pašiem mazākajiem skatītājiem, lai arī tiem ir ko nest savā pieredzes mugursomā. Režisores Lienas Šmukstes kustīgā un lustīgā izrāde "Figūras" (2-5 gadi) ir izgriezta ar Cēsu Mazā teātra palīdzību un ielīmēta Valmiermuižas parkā. Tur divi visuma atklājēji – Sandija Dovgāne un Artis Jančevskis – būvē pasauli no trim pamatfigūrām.
Kā no komiksa izkāpušie aktieri, kurus Berta Vilipsone ietērpusi zilos skafandru kombinezonos, uzmanīgi kustina mazo skatītāju iztēli ar dažāda izmēra kartona figūrām, piešķirot tām aizvien jaunas lomas. Vai aplis, trīsstūris un kvadrāts var būt saule, kleita un māja? Kas vienam aplis, tas citam saule. Kas vienam krelles, tas citam tārps. Turklāt aktieri šo brīvdabas ģeometrijas stundu iesācējiem papildina ar lipīgām dziesmiņām, ko melodijās iesaiņojis Mikus Frišfelds.
Lai arī izrāde ir savā ziņā maziņo mācībstunda pasaules ģeometrijā, tomēr vairāk par matemātiskām zināšanām tā šiem pavisam mazajiem māca savstarpējo attiecību anatomiju. Tā klusām klusītiņām iemāca ne tikai pārvarēt kāri uz vienīgo konfekti, bet arī to, ka divatā var stāvēt plecu pie pleca, skatīties vienā virzienā, bet ieraudzīt atšķirīgas lietas. Un kopīgi par to brīnīties, nevis cīnīties. Pieņemt otru.
Svētki mūsu ielā
Nē, tie nav pilsētas svētki. Nē, arī cirks nav atbraucis uz Valmieru. Taču Beātes ielas pagalms uz Valmieras vasaras teātra festivāla laiku pārtapa par skatuvi režisores Kristīnes Brīniņas kustību izrādei "Visi skaitās" (5+). Ja daļa festivāla izrāžu ideju piedzimst Bērnu un jauniešu teātra institūtā, Brīniņai iedvesmas avots izrādes tapšanai nācis no norvēģu autores Kristinas Rūšiftes lielformāta bilžu grāmatas "Visi skaitās" ("Liels un mazs", 2020). Tās izteiksmes veidā, lasot to savai mazajai meitai, režisore saskatījusi kustīgu dzīves dramaturģiju, ko vēlējusies iedzīvināt arī ārpus grāmatas lappusēm.
Gan jau vismaz reizi dzīvē katrs no mums ir piedomājis klāt dzīvokļu logiem to iemītnieku dzīvesstāstus, garāmgājējam – viņu iespējamo maršrutu vai blakussēdētājam vilcienā viņa sociāldemogrāfisko un emocionālo portretu. Līdzīgi trāpīgi rotaļīgā veidā rīkojusies arī režisore, kopīgi ar dramaturgu Klāvu Melli būvējot izrādes dramaturģiju, kuru artistiski izspēlē performanti Melānija Linda Muskare, Arturs Muskars, Oskars Moore, Klinta Reinholde, kā arī divi dvīņu pāri Marta un Krista Gobzemes un Katrīna un Kristiāna Kuzminas. Izvēle iesaistīt izrādes tapšanā un arī pašā izrādē vietējo kopienu – daudzdzīvokļu nama iemītniekus, Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības orķestri, līnijdeju kolektīvu "Wild Roses" un kamerkora "Kaķi" dalībniekus – ir atvērta un saudzīga režisores attieksme, kas ļauj pilsētniekiem izrādē saskatīt svētkus pašu ielā, nevis pukstēt par "svešķermeņiem", kuri sēž uz pašu iecienītākā soliņa visu nedēļas nogali. Jo mēs taču protam sadzīvot.
Izrāde pilsētvidē pārtop par vēl lielāka formāta kustīgo bilžu grāmatu, ko iekustina Kristīne Brīniņa un ekspresīvi izkrāso māksliniece Līga Zepa. Bilžu grāmatai skaņu pogas no visa, kas sastumts kaut kur balkona stūrī vai pagrabā, sameistaro Maksims Šenteļevs. Te skan ne tikai ūdens bunduļu timpāni, bet pat santehnikas caurulīšu marimba (vai varbūt vienkārši čībskanis?), kuru "darbina" divas pludmales čības. Jo viss taču skan, ja ieklausās.
Skatītāji, kuri ieņēmuši vietas vairākstāvu koka tribīnēs, uzņemas detektīvdarbu – pamanīt visā pagalma mudžeklī ilustrāciju, kurai raksturojumu atskaņo teicēji. Visi skatās un meklē, kur šī situācija notiek. Ja izrādes sākumā fragmentārā daba un neparedzamība tam, kurā vietā sāksies nākamā aina, mazliet rada apjukumu, tad, pieņemot spēles noteikumus, tas kļūst jau aizraujoši. Tā radošā komanda panāk dzīvē grāmatas efektu, bet norise pilsētvidē papildina to ar negaidītiem efektiem. Jo viens pļauj zāli ar pļaujmašīnu, divi sveicina sanākušos uz izrādi no augšējā stāva, bet divi lavās uz savu kāpņu telpu, nezinot, ka paši kļūst par izrādes izpildītājiem.
Lai arī sēdēšana tribīnēs iedod vienu noteiktu skatupunktu uz notiekošo, darbība ik pa brīdim ieklīst arī starp skatītājiem. Piemēram, tribīnes ir attapīgi izmantotas, uz mirkli tās pārvēršot pat par goda pjedestālu un ainas izspēlē iesaistot arī skatītājus. Un izrādes izskaņā skatītāji sapulcējas visapkārt pagalma smilšukastei, lai ieraudzītu viens otru. Jo visi taču ne tikai skatās, bet arī skaitās.
Mācīties saskaitīt, mācīties pieņemt
Paraugoties uz festivālā pieredzēto, ar izbrīnu jāsecina, ka izrāžu izvietojuma ģeogrāfija pavisam neviļus manu izrāžu skatīšanās pieredzi bija sakārtojusi pavisam tematiski. Pirmajā dienā izrādes rosināja domāt par skolas dzīves aizkulisēm, otrajā dienā – atgādināja, ka cilvēkam vajag ne tikai suni, bet arī draugu, bet pēdējā festivāla cēlienā – lika piedzīvot daudzveidīgas brīvdabas stundas matemātikā.
Ļoti ticams, ka daļai skatītāju "Figūras" būs bijusi pirmā teātra izrāde mazā cilvēka mūžā, atverot durvis uz jaunām pasaules izziņas pieredzēm un mācoties arī teātra valodu. Bet vēl kāda daļa skatītāju par šī gada festivāla kopsummas izrādi, visticamāk, sauc kustību izrādi "Visi skaitās", jo tajā rokrokā ar pilsētu un tās iedzīvotājiem dzīvi svin sprēgājošais Valmieras vasaras teātra festivāla gars, šķiet, gandrīz vai no lidmašīnu astēm izlocīdams sarežģīto atslēgas vārdu. Pieņemšana.
Rēķinot izrāžu atstāto emocionālo pēdu uz skatītāju rindām, priecē tas, ka festivāla rīkotāji šogad īpaši domājuši par to, lai daļa festivāla izrāžu turpinātu satikties ar skatītājiem – bērnudārzos, skolās vai teātros. Lai taču visi skatās.
