Dienā, kad pirms 86 gadiem tika iznīcināts vesels teātris, Mihaila Čehova teātrī Rīgā pirmizrādi piedzīvoja iestudējums ""Skatuve" ugunī", pēc izrādes ar klusuma brīdi pieminot nevainīgos upurus. Iestudējuma komanda uzsver, cik būtiski mūsdienās runāt par ļaunuma varu, netaisnību un nepadošanos.
"Pagājušā gada pavasarī bija izrāde "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos", kur bija runa par deportāciju, kur cilvēki ar varu tiek izrauti no savas ikdienišķās vides un aizvesti kaut kur, un iemesti tur," stāstīja režisore Laura Groza. "Šie cilvēki, kas piedalās šajā izrādē un šo stāstu stāsta šeit, ir cilvēki, kas ir labprātīgi aizbraukuši un dzinuši savas saknes ar vēlmi saliedēt to kultūrvidi, to diasporu, kas runā par latviešiem svarīgām lietām, un uzturēt to, un arī tajā svešajā vidē pastāstīt vairāk par to. Un viņi arī tiek iznīcināti – respektīvi, abos gadījumos slikts ir fināls. [..] Man bija atkal mana brīnišķīgā komanda, mēs koncentrējāmies tikai uz to, ka mēs stāstām stāstu par to, kāpēc mēs šobrīd tik daudz redzam ļoti neglītas lietas? Tāpēc, ka tie cilvēki, kas radīja skaistumu, viņi tika izraidīti iznīcināti, pamesti, aprakti, nošauti, un nav jau tā turpinājuma tam stāstam."
"Mans galvenais mērķis bija atrisināt savu iekšējo jautājumu, vai māksliniekam vispār ir kaut kādi ieroči cīņā pret šķietami it kā pilnīgi neapturamu ļaunumu?" skaidroja dramaturgs Artūrs Dīcis.
1937. gada nogalē un 1938. gada sākumā PSRS Lielā terora laikā tika organizētas tā dēvētās "nacionālās operācijas", arestējot un iznīcinot latviešus, lietuviešus, igauņus un citu tautību cilvēkus. Vairāk nekā 22 000 arestēto latviešu vidū bija visi Maskavas latviešu teātra "Skatuve" darbinieki, sākot ar teātra direktoru, līdz skatuves strādniekiem, tostarp pasaulslavenā skatuves zvaigzne – Marija Leiko. Viņas lomā – Inese Kučinska.
"Viena mākslinieka izvēles spēks – šodien bija tāda ļoti satraucoša izrāde, jo ir visu to cilvēku [bojāejas] gadadiena, un mēs visi tā īpaši jutāmies. Bet man bija salīdzinoši vienkārši, jo Dīcis bija tik atvēlējis no biogrāfijas, izņemot pašu traģiskāko notikumu, tā ka visa darbība bija virzīta uz finālu," atzīmēja aktrise. "Ļoti daudz sirreālu momentu, kur varēju kā aktrise, bet biogrāfiskie brīži – es biju apzagta ar tiem. Lai gan traģisks liktenis… man bija tā iespēja pieskarties dižai māksliniecei. Laiks šobrīd ir tāds ļoti tramīgs, un, man liekas, mākslinieka uzdevums ir meklēt ieročus, kādā veidā mēs varam stāvēt pretī, cīnīties tādam prāta un ļaunuma nesamēram."
Iznīcinošā ļaunuma divkosīgais tēls uzticēts Šamilam Hamatovam, kurš no Krievijas pārcēlies uz Latviju: "Ja runā par manu varoni… man pats galvenais ir liekulība, kad cilvēks saka vienu, bet dara pilnīgi citu. Es pats pazīstu cilvēkus, kuri strādā struktūrās, tas ir briesmīgi, jo ārēji tie vienmēr ir joki un jautrība, bet saprotot, ka cilvēks strādā tur, tev drebuļi pārskrien pār muguru. Man ļoti gribējās ar savu tēlu parādīt cilvēku, kurš pret visu attiecas viegli, bet tikpat viegli var arī iznīcināt otru. Un, skatoties uz mūsdienu notikumiem, var teikt to pašu. Es neredzu nekādus sirdsapziņas pārmetumus vai runu, ka cilvēki būtu kļūdījušies un izdarījuši nepareizi, es redzu ļoti vienkāršu attieksmi pret visu notiekošo – mirst cilvēki, nu labi. Šo sajūtu nodot tālāk man bija vissvarīgākais – ka cilvēka dzīve neko nenozīmē."
Izrādi novērtēt paspējuši pirmie skatītāji.
"Viena lieta ir izlasīt, un otra lieta ir parādīt, kā cilvēki jūtas tajā laikā, un, manuprāt, ļoti labi akcenti, ka praktiski tādam režīmam vajag melus, tātad viņi nemaz negrib patiesību. Un piespiest cilvēku brīvprātīgi melot, tas ir diemžēl atkal aktuāli," komentēja pirmizrādes skatītājs, teātra apskatnieks Armands Kalniņš. "Forma bija interesanta, un saliktas kopā diezgan grūti savietojamas lietas – pirmais cēliens teātra ikdiena ar pārpratumiem, un otrā daļa tā pratināšana, tā galvenā, tas ir pamatīgs lūzums pārejā no viena teātra uz pavisam citu teātri."
"Parasti jau saka, ka vēsture neatkārtojas, bet tās vēsturiskās shēmas, tās situācijas, nelietības un meli un kaislības, tas atkārtojas," iespaidos dalījās pirmizrādes skatītājs, Latvijas Valsts prezidents (2007–2011) Valdis Zatlers. "Mēs skatāmies uz laika periodu krietni atpakaļ, bet sajūtam šodienu. Nekad nekas nav zudis – labais un ļaunais, mīlestība un nāve ir tepat blakus, bet šī izrāde ir labi uztaisīta. Luga ir sarežģīta, bet labi uzrakstīta. No tā bilingvālā pielietojuma sarežģītība ir vēl lielāka, un, protams, emocionālais ir panākts, un tas ir pats galvenais."
Izrāde vienlaikus notiek latviešu un krievu valodā ar subtitriem.
