Cimds, kas valkājams no abām pusēm, viena puse valkājama ikdienā ejot, otra – baznīcā, svētkos. Tā savulaik šos dūraiņus raksturoja pati to adītāja Rasma Āboltiņa. Lai arī meistares vairs nav mūsu vidū, arhīvs glabā viņas stāstīto pirms pieciem gadiem, kad iznāca grāmata par viņas dubultcimdu adīšanas prasmēm.
"Šitos es adīju, uz meistariem ejot. Tas jau vēl bija sākumā, un dzija arī, lūk, smalka. Mēnesi funktierēju, kamēr dabūju gatavu. Viegli tas neiet," tā pirms pieciem gadiem stāstīja adītāja Rasma Āboltiņa.
To, ka dubultcimdu adīšana ir visai sarežģīta un nav tas pats, kas ar adīkli rokās sēdēt pie televizora, atzina mazsalaciete Evija Nagle, kura ir Rasmas Āboltiņas skolniece un apguvusi šo tehniku.
"Man īpaši patika, ka viņai bija ar tādām skaistām rozītēm, kādu nevienam citam nav. Tad es saņēmos. Vienu gadu bija Mazsalacā rokdarbnieku nometne, un tur Rasma Āboltiņa arī mācīja šos cimdus adīt. Nu tas sākums bija briesmīgs. Nedēļas laikā to nevar iemācīties, ļoti grūti tas bija. Bet tad, kad tas āķis ir lūpā, tad es adīju, adīju diezgan daudz un dažādus šos cimdiņus," teica Evija Nagle.
Kas tad ir šī dubultcimdu adīšanas tehnika? "Uz četrām adatām, tāpat kā parastos cimdus, kad ada, uzmet dubultā valdziņus un ar tādu īpašu tehniku, ka izada vienu valdziņu labiski, kas ir priekšpusē, un otru uzmet kreilisko valdziņu, lai tas aiziet tā kā iekšpusē, lai būtu tāds pats pretī," klāstīja Evija Nagle.
Šie rakstainie, no abām pusēm valkājamie cimdi visvairāk pārsteidzot ārzemniekus, un par to ne reizi vien nācies pārliecināties Brīvdabas muzeja tirdziņā.
"Mēs ar Rasmu braucām uz tiem tirgiem Brīvdabas muzejā, un tur bija [apmeklētāji] no Ķīnas, kas gadiem nāca pie Rasmas, jo Rasma Āboltiņa pati krāsoja tās dzijas. Mūsu tautas māksla ir tas, ar ko mēs varam izpelnīties pasaules uzmanību," uzskata Evija Nagle.
Nagle tagad par savu uzdevumu uzskata šīs apgūtās prasmes dubultcimdu adīšanā nodot arī citām adītājām.
"Es ne gluži kā misiju to uztveru, bet es esmu ļoti pateicīga Rasmai, jo viņa bija ar tik plašu sirdi. Viņa arī dāvināja savus cimdus, un viņa vienmēr dalījās, un tad es mēģinu darīt tāpat. Man tāda sadarbība izveidojās ar Vaives amatu māju, es redzu "Facebook", ka tur jau viena, kurai es mācīju adīt, viņa jau māca atkal tālāk, bet šī nav tāda plaša tautas kustība par dubultcimdu adīšanas mācīšanu. Mums ir tik siltas ziemas, ka tādus īstus biezos dubultcimdus jau vairs nevajag, bet tā ir tāda kā vērtība," sacīja Evija Nagle.
Lai saglabātu un izceltu šo savam novadam raksturīgo cimdu adīšanas tehniku, tautas lietišķās mākslas studijas "Mazsalaca" dalībnieces un novada kultūras centra direktore Dace Jurka šogad nolēma, ka šīs prasmes būtu jāpiesaka iekļaušanai Nacionālajam nemateriālās kultūras mantojuma sarakstam.
"Mēs jau sen runājām, ka mēs ļoti, ļoti būtu gribējuši, ka tieši Mazsalacas tautas mākslas lietišķās studijas "Mazsalaca" meistaru veiktais un tieši Rasmas Āboltiņas un prasmju pārmantotāji būtu cienīgi šajā sarakstā iekļūt," atzina Jurka.
Gatavot pieteikumu nemateriālās kultūras mantojuma sarakstam, kā stāstīja Jurka, nav bijis viegls darbs, jo prasa ļoti padziļinātu pamatojumu. Bet tas ir bijis tā vērts, jo šis darbs ir paliekošs.
"Nav mazsvarīgi, lai saglabātos šīs tradīcijas – adīt, aust, pirmkārt, saprast, kā tas top. Tā praktisko prasmju saglabāšana ir tāda kā goda lieta, nu mums tā būtu goda lieta," klāstīja Jurka.
Šogad Nacionālais nemateriālā mantojuma saraksts bez Mazsalacas dubultcimdiem papildināts arī ar Maija dziedājumiem pie ciemu krustiem Ziemeļlatgalē, dūru cītaras būvēšanas un spēles tradīciju, aušanas prasmēm Pētera Viļumsona pusautomātiskajās stellēs un stikla pūšanu Līvānos.
