PārMijas

Ilze Lejiņa-Ormēna par ģimenes ansambļa "Viņš un Viņa" koncertiem un situāciju Francijā

PārMijas

Vijolniece Magdalēna Geka Parīzē: Ar piecām valodām nepietiek, labāk iemācīties arī sesto

Vecais stāsts par mīlestību. Saruna ar komponistu Kristu Auznieku Ņujorkā

Vecais stāsts par mīlestību. Saruna ar komponistu Kristu Auznieku

Komponists Krists Auznieks uzskata, ka ir urķējamie darbi, kuru rakstīšanai nepieciešama pātaga, un ir domājamie darbi, kuru sacerēšana ir kā balva. Pandēmijas laiku viņš izdzīvo Covid-19 plosītās Amerikas lielpilsētā Ņujorkā, taču jūtas lieliski, jo ir ļoti daudz darāmā – gan kā pasniedzējam, gan kā skaņradim, un arī ārpus darba ir daudz jauku un radošu lietu. Turklāt Auzniekam laika pietiek visam! "Ar laiku kā ar labu draugu sarunājos, un mēs izlemjam kopā, kā tā dzīve turpinās," saka komponists.

Krists Auznieks: Esmu viens no tiem retajiem cilvēkiem, vismaz Ņujorkā, kas gandrīz vai priecājas par tādu dzīvesveidu –

varbūt tas latvieša viensētas gēns man izlīdis ārā, jo ir tik patīkami atrasties vienā vietā ilglaicīgi.

Nedēļā ietaupu divpadsmit, četrpadsmit stundu, sabiedriskajā transportā nebraucot uz visām universitātēm, kurās pasniedzu. Arī tikšanās ir efektīvākas interneta veidā, lai gan galīgi neesmu priecīgs par visu šo bezpersoniskumu. Nav tā, ka es cerētu – šī būs nākotne. Nepavisam nē. Bet tajā pašā laikā

ir atsvaidzinoši būt sevis paša teritorijā un netikt iztraucētam lielākā laika plūsmā. Tur ir kaut kāds skaistums.

Man šķiet, ka daudziem cilvēkiem, kuri man apkārt Ņujorkā un kuri ir tik ļoti atkarīgi no aktivitātes, tāda patīkama vai nepatīkama drudža, ir vērtīga tāda pašattīrīšanās – šobrīd cilvēki piespiesti sēdēt mājās un uzdot sev lielākus jautājumus, nekā viņiem pieticis laika uzdot pēdējos gadus. Protams, man paveicies ar to, ka itin visos darbības laukos man viss ir kārtībā, bet zinu, ka ļoti, ļoti daudziem māksliniekiem tā nav.

Tādā ziņā ir grūti vienam sēdēt mājās un svinēt, kamēr apkārt ir tik daudz skumju.

Tā ka morālais prieks par lielo jautājumu uzdošanu vienlaicīgi ir aizēnots ar praktiskajām lietām – cilvēkiem jācīnās ar iztikšanu, un esmu ļoti pateicīgs, ka esmu tādā vietā, kur vismaz par pamatlietām man nav jāuztraucas.

Signe Lagzdiņa: Kāds ir vispārējais noskaņojums Ņujorkā? Ziņās lasām šokējošos skaitļus, un liekas, ka ārā iziet noteikti nevajadzētu...

Kā jau parasti, ziņas un skaitļi nav cilvēki. Realitātē uz savas ādas tas izjūtams daudz mazāk. Aizvakar abi ar draugu bijām aizgājuši pastaigā uz Centrālparku – bija saulaina diena. Protams, visiem ir jāvalkā maskas un jāietur distance, bet Centrālparks bija pārbāzts, jo cilvēki ir izsalkuši pēc saredzēšanās, lai arī visi drošības pasākumi tiek ievēroti. Bet tajā pārbāztajā parkā bija gandrīz vai svinīgs noskaņojums, jo tā vienkāršā saulainā diena pēkšņi bija pārvērtusies par gandrīz vai Dziesmu svētkiem... Ja ikdienā tas būtu kaut kas ļoti parasts, šajā situācijā tā kļuva par svētkiem.

Vai Ņujorkā svinējāt arī 4. maiju?

Jā, svinēju kopā ar Kristu un Reini Dzudzilo tieši šādā pašā satikšanās veidā – tīmeklī. Mums visiem bija balti krekli mugurā. Runājām gan par latviskumu, gan par amerikāniskumu, par projektiem un sevi, turklāt runājām latviešu valodā, un tā jau pati par sevi ir svētku svinēšana.

Jums ar Kristu un Reini top projekts, kas būs visai jaudīgs.

Tas ir projekts, par ko esam domājuši jau ilgāku laiku. Jākonsultējas ar producentiem, cik daudz par to drīkstu runāt, bet, ja Covid-19 atļaus, tas notiks nākamā gada aprīlī. Tas ir liels projekts, kas sākās ar darbu "Uguns un Roze", ko uzrakstīju orķestrim "Sinfonietta Rīga". Tā ir daļa no topošā lielā darba. Tiek vēl rakstīta mūzika klāt un plānota ļoti iespaidīga scenogrāfija, piesaistīti citi mākslinieki.

Daudzi mūziķi šajā laikā rīko koncertus tīmeklī  vai arī tu tiem seko līdzi, piedalies un atbalsti?

Jāsaka godīgi –

pasniedzu kontrapunktu Montklēras Universitātē tiešsaistē un pavadu tik daudz laika šajā virtuālajā teritorijā, ka, tiklīdz esmu visu izdarījis darba jomā, pēdējā lieta, ko vēlos, ir sēdēt vēl ilgāk pie datora.

Zinot vēl to, ka arī lielāko daļu komponēšanas procesa pavadu pie datora... Arī koncertu skatīšanās internetā man nesagādā baudu skaņas kvalitātes dēļ. (..) Labāk uzlieku ierakstu, par kuru zinu – būs skaisti. Tad jau daudz labprātāk ar savējiem spēlēju galda spēles – tas man sagādā daudz lielāku baudu nekā klausīties interneta meldijās.

Urķējamie darbi un balvas 

Tev ir daudzi projekti, pie kuriem tu šobrīd strādā. Kā tu organizē savu laiku?

Es laiku ļoti mīlu – kā ideju, arī kā pieredzi, tāpēc man ar laiku nekad nav bijušas problēmas. Ar laiku kā ar labu draugu sarunājos, un mēs izlemjam kopā, kā tā dzīve turpinās.

Tas noslēpums ir tāds – domāt par visu gana laicīgi un ieklausīties sevī, jo tu jau pazīsti sevi, tu zini, cik daudz tev laika vajag. (..) Bet beigu beigās tas ir vecais un vienkāršais stāsts par mīlestību – priecājos, ka varu būt laimīgs tajā, ko daru. Un tas nav darbs no deviņiem līdz pieciem. Man ir arī mana brīvība pateikt, ka šodien nerakstīšu, bet, piemēram lasīšu. Tā ir šī brīnišķīgā darba specifika.

Tu vairākus darbus raksti paralēli?

Man ir dabiska tieksme pēc vienotuma, vienības, vienuma – tas nozīmē, ka man nepatīk rakstīt daudzus darbus vienlaicīgi. Tikai tāpēc, ka šobrīd ir tik daudz dažādu projektu, varu sadalīt savu darbu dažādos uzdevumos. Ļoti liela daļa no komponēšanas ir... nekomponēšana. Piemēram, tu domā par kaut ko ļoti ilgu laiku, un esi sapratis visus pamatprincipus – tas ir grūts darbs: tev jāizdzīvo materiāls, un šī daļa vis nav rakstīšana, drīzāk reflektēšana un pārdomāšana. Tur ir daudz dažādu slāņu, un katrs no tiem prasa laiku. Kaut kādā brīdī tie saslēdzas kopā, un tad gan apsēdies un uzraksti. Savukārt citi skaņdarbi prasa nemitīgu urķēšanu. Tad vari saglabāt svaigumu, rakstot dažādos veidos. Tā nu iznāk, ka to ‘urķējamo’ skaņdarbu, kas jāraksta ar pātagu, un to, kas ir domājamais skaņdarbs, kuram rezultāts atnāk nerakstot – tādus varu rakstīt reizē.

Kuri ir tie skaņdarbi, kurus tu šobrīd ‘urķē’?

"Vispletnējamākais" un nerātnākais skaņdarbs pēdējos mēnešus man bijis Oktets, kuru pasūtīja Losandželosas "Kaleidoscope Chamber Orchestra" – tas jāurķē, jāizmet, jāurķē atkal un atkal jāizmet. Esmu tādā mētāšanās stadijā. Bet šie skaņdarbi jau ir tā īstā mācībstunda. Un tad ir tādi skaņdarbi kā "Uguns un Roze" – lielais skatuviskais darbs, ko veidoju kopā ar maniem mīļākajiem māksliniekiem Kristu un Reini Dzudzilo.

Tādu darbu rakstīšana ir kā balva – sēdi, un iedvesma nāk no debesīm un Visuma, jo tā ir atsauce uz jau eksistējošu mākslas darbu, kas ir kā bezgalīga aka.

No tādiem darbiem nāk tik bezgalīgi daudz, ka vienīgā tava loma ir tiesneša – visu mest un bīdīt projām, kamēr atnāk kaut kas, kas ir spēcīgāks par visu pārējo. Tas ir neurķējamais skaņdarbs, tas nāk kā okeāns – tu vienkārši guli tajā, un tevi aijā un žūžo. Skaņdarbs Latvijas Radio korim šobrīd ir vēl tādā domāšanas stadijā. Marimbas koncerts virtuozei Jisu Jung ir darīšanas stadijā – tur nav pat jāurķē, tur vienkārši jādara. Ģitārkoncerts vēl nav atskaņots – cerams, ka februārī "vīrusa dieviete" ļaus to atskaņot. Ir arī darbs diviem koriem un perkusijām, ko pasūtīja Ziemeļaijovas universitāte, dziesmu cikls kanādiešu soprānam Meganai Lindsejai, un ir arī ļoti daudz mazāka mēroga skaņdarbu, kurus rakstu – piemēram, klavierkaņdarbs, ko tikko pasūtīja Amerikas Komponistu orķestris – visas vasaras garumā tas "saslēdz" vienu mūziķi ar vienu komponistu, un tad viņi kopā strādā un reizi nedēļā atskaņo vienu jaundarbu. Ļoti skaista, jauka iniciatīva, kā viņi atbalsta māksliniekus šajā krīzes laikā.

Un vēl janvārī tavu kompozīciju pirmatskaņoja Atlantas simfoniskais orķestris, kas 2021. gada sezonas noslēgumam pasūtījis tev vēl vienu skaņdarbu.

Jā, Atlanta man kļuvusi par ļoti mīļu pilsētu, un mana darba "Crossing" pirmtskaņojums janvārī bija fantastiska pieredze, manā karjerā noteikti nepieredzēta. Darbs šobrīd klausāms viņu mājaslapā uz virtuālās skatuves. Viņi arī pasūtījuši jaunu darbu nākamās sezonas noslēgumam, kas ir viņu ilggadējā diriģenta Roberta Spano noslēguma sezona.

"Napoleons" latviešu valodā

Veselīgs un labs periods tavā komponista dzīvē! Tikko minēji par latviešu valodu un cik labi tajā runāt. Tavs draugs Roberts arī esot sācis mācīties latviešu valodu?

Jā, tā ir taisnība, lai gan tas iet ļoti lēnām, jo latviešu valoda nepavisam nav vienkārša. Kā izskaidrot viņam, kā uzbūvēt teikumu latviešu valodā, kādi ir izņēmumi un kāpēc tie eksistē, un vēl mūsu bezgalīgās deklinācijas, visi nominatīvi, ģenitīvi, akuzatīvi – domāju, ka drīz jau es pats varētu sākt pasniegt latviešu gramatiku... Roberts arī reizi nedēļā mācās kopā internetā ar Berlīnē dzīvojošo latvieti, tāpat katru reizi, kad ejam pastaigāties, daļu laika runājam latviski.

Kaut kas tajā ir ļoti skaists – atļaut kādam citam ienākt tavā valodā un pasaules kontekstā kaut kādā ziņā dalīties ar pavisam nepraktisku valodu:

ja iemācies franču valodu, vari aizbraukt uz daudzām valstīm, kur tā noderēs pavisam praktiskā līmenī, bet latviešu valoda ir tāpat kā māksla – šķietami tik nepraktiska, ka tev pašam jābūt kā māksliniekam, lai novērtētu tādas netipiskas valodas skaistumu un vērtību.

Jūs izmēģinot arī vēl neizmēģinātas receptes. Varbūt vari kādu atklāt arī "Klasikas" klausītājiem?

Roberts pagājušonedēļ uzcepa manu mīļāko kūku – “Napoleonu”, darot to pēc receptes latviešu valodā, ko bija atradis interneta vietnē "Garšīgā Latvija". Bet recepšu rakstīšanas stils dažādās valstīs ir ļoti atšķirīgs – ne jau tikai valodas ziņā, bet arī detaļās.

Ja latviešu receptes rakstītas tā, it kā tu jau visu zini, un recepte ir tikai tāds atskaites punkts, tad amerikāņu receptes ir kā IKEA mēbeļu salikšanas instrukcija, kurā katrs mērs ir līdz galam izrēķināts.

Pats nemīlu gatavot pēc receptēm – ja nu vienīgi saprast, kādas ir sastāvdaļas, bet, ja man kāds norāda, kā mizot kartupeli, es to recepti noteikti nelasu. Savukārt amerikāņu recepšu grāmatas ir pavisam citādas – tur cilvēki tiešām grib, lai viņiem izstāsta no sākuma līdz galam, un

bija interesanti redzēt, kas sanāca un kas nesanāca, Robertam cepot “Napoleonu”, jo viņa skatījumā instrukcijas receptē bija nepietiekamas.

Nākamnedēļ gaidāms vēl kāds brīnišķīgs notikums. Matīss Čudars, Ivars Arutanjans un Kārlis Auziņš dosies studijā un ierakstīs tavu četrdaļīgo opusu “Sirds katedrāle”, ko dzirdēja tie laimīgie, kuri devās uz festivālu “Arēna”. Vai attālināti atbalstīsi mūziķus un sekosi līdzi ieraksta procesam?

Cik vien tas būs iespējams, es, protams, atbalstīšu, bet mēs esam jau daudz par to runājuši, īpaši ar Matīsu. Es viņiem kā mūziķiem tik ļoti uzticos un zinu, ka viņi šo darbu ir tik ļoti mīlējuši no visiem sirds dziļumiem, ka viņi par to pat zina vairāk nekā es – viņi šo mūziku ir tik dziļi ieelpojuši, ka nopelnījuši tiesības nepieciešamības gadījumā to pat izmainīt... (..) Es pat ceru, ka viņi uzdrošināsies šo kompozīciju aizvest kādā man nezināmā virzienā.

Sekosim līdzi, gaidīsim no tevis skaistu, jaunu mūziku un ceram uz pirmatskaņojumiem, kuros varēsim satikties arī klātienē. Lai tev radošs, darbīgs laiks!

Paldies tev, Signe, par rosinošajiem jautājumiem! Lai visiem laba veselība un lai izdodas rast sirdsmieru pa vidu šim sastrēgumam, jo arī sastrēgumi kādu dienu beidzas!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti