Sadaļas Sadaļas

Diena sākusies

Klāt Rīgas Vēsturiskās mūzikas un dejas festivāls! Studijā Laura Šarova un Ēriks Bosgrāfs

Diena sākusies

Tuvojas Imanta un Gido Kokaru simtgades svinības! Sarunas ar svētku rīkotājiem

Pasaulslavenais blokflautists Ēriks Bosgrāfs: Mākslas vārdā esmu "nozadzis" visu

Pasaulslavenais blokflautists Ēriks Bosgrāfs: Esmu kā pirāts – mākslas vārdā esmu «nozadzis» visu

"Man vienkārši patīk būt Latvijā. Ir taču tā, ka dažas lietas vienkārši nevar izskaidrot! Kāpēc ir kāds klikšķis starp ansambli un mani? Vai Latviju un mani? Es nezinu, kāpēc. Vienkārši ir jauki šeit būt. Piemēram, jūsu pludmale ir nebeidzama! Labākais ir tas, ko es saucu par desertu: pēc skriešanas ir pelde jūrā un vissvarīgākais pēc tam – aukstā biešu zupa," intervijā LR3 "Klasika" atklāj Ēriks Bosgrāfs (Erik Bosgraaf), kurš pasaulē atzīts kā virtuozākais blokflautists. 1. augustā pulksten 19 Mazajā ģildē viņš kopā ar baroka orķestri "Collegium Musicum Riga" ieskandinās Rīgas Vēsturiskās mūzikas un dejas festivālu.

1980. gadā Nīderlandē dzimušais, bet šobrīd Ķelnē mītošais Bosgrāfs savu spilgto muzikālo karjeru sācis kā rokgrupas dalībnieks un obojists. Viņš ir pārliecināts, ka labai mūzikai žanrs nav būtisks, un jūtas vienlīdz brīvi gan agrīnajā, gan modernajā mūzikā, kā arī komponējot jaunus darbus, tai skaitā dažus koncertus pēc pasūtījuma, kuros izmantoti modernie multimediji. Starp citu, viņš ieguvis arī maģistra grādu muzikoloģijā Utrehtas Universitātē.

Viņš patiešām ir visai biežs viesis Latvijā, un iepriekšējo reizi viņu dzirdējām nupat notikušajā senās mūzikas festivālā "Vivat Curlandia"!

Signe Lagzdiņa: Kā pagāja laiks Bauskā un kā šobrīd klājas Rīgā?

Ēriks Bosgrāfs: Pavadītais laiks Bauskā bija lielisks... Tā ir viena no privilēģijām senās mūzikas izpildītājiem – mums bieži ir koncerti vēsturiski nozīmīgās vietās. Koncerta nosaukums Bauskā bija “Anahronismi”, jo no vienas puses seno mūziku spēlēt tagad ir mazliet dīvaini, un kāds varētu teikt, ka visa atskaņotā mūzika ir jauna, jo mēs to piedāvājam tagad. Ar šādu ideju mēs veidojām improvizāciju ar elektroniku. Mērķis bija radīt mūziku, kas rada sajūtu par stāvokli, kas ir īsi pirms aizmigšanas. To var saukt par snaušanu, iesnaušanos, kad īsti neesi ne nomodā, ne pilnībā aizmidzis. Šajā stāvoklī var notikt visa veida maģija. Varat iedomāties – Bauskas pils, tumsa, lāpu gaismas – maģiska atmosfēra... Manuprāt, ar šo noskaņu var iedomāties, kāda nozīme dzīvajai mūzikai bija arī viduslaikos – bez ierakstiem, televīzijas… Dzīvā mūzika noteikti viņiem bija spēcīgs iespaids.

Rīgā mēs uzstāsimies Mazajā ģildē, un varētu teikt, ka šajā programmā esmu kā pirāts, jo neviens no šiem skaņdarbiem, ko spēlēsim, nav oriģināli rakstīts blokflautai – mākslas vārdā esmu nozadzis visu. (smejas)

Lai kā, arī šis ir nedaudz anahronisms, jo tajā laikā mūziku par katru cenu nerakstīja tikai vienam konkrētam instrumentam. Ir baumas, ka Vivaldi “Gadalaikus” baroka laikā spēlēja arī soloflauta, bez pilnā orķestra. Arī Karla Filipa Emanuēla Baha dzīves laikā bijušas vismaz trīs dažādas versijas laminora koncertam – čellam, klavesīnam, flautai.

Spēlējot mūziku, kas it kā paredzēta citam instrumentam, rodas iespēja pārkomponēt šo darbu, un tas šo procesu padara ļoti radošu. Piemēram, ja es spēlētu Vivaldi Blokflautas koncertu, es nemainītu nevienu noti – pat ja tas ir neērti, man tā tas ir jāspēlē. Savukārt ja skaņdarbs paredzēts vijolei, nevaru realizēt dažas tehniskas lietas – dubultnotis vai kādus lēcienus, kas praktiski uz blokflautas nav iespējami. Tāpēc man ir jāpieņem radoši lēmumi. Protams, jāpārliecinās, lai mana versija neskan sliktāk, bet vienkārši citādāk nekā oriģinālversija.

Un – man vienkārši patīk būt Latvijā. Ir tā, ka dažas lietas vienkārši nevar izskaidrot. Kāpēc ir kāds klikšķis starp ansambli un mani? Vai Latviju un mani? Es nezinu, kāpēc. Vienkārši ir jauki šeit būt.

Esam sākuši mēģinājumu procesu un nevaram sagaidīt, kad piedāvāsim klausītājiem šo programmu.

Vai varu lūgt, ka jūs pastāstiet arī klausītājiem, ko, nākot uz ierakstu studiju, jau man izstāstījāt - par to, kā pavadījāt šo rītu…

Jā, vēl viena lieta, kas man patīk Latvijā, ir tā, ka šī ir paradīze skriešanai ar basām kājām! Esmu baskāju skrējējs.

Ikdienā dzīvoju Ķelnē, kas ir diezgan smakojoša Vācijas pilsēta. Protams, būsim godīgi, arī Rīgā ne jau visur ir svaigs gaiss, taču vismaz jūras krastā tāds ir. Atceros, kad pagājušajā gadā veicām šeit ierakstu, neatkarīgi no tā, cik grūts vai garš bija mēģinājums, katru rītu iekāpu vilcienā un devos uz Jūrmalu.

Un jūsu pludmale ir nebeidzama! Labākais ir tas, ko es saucu par desertu: pēc skriešanas ir pelde jūrā un – vissvarīgākais pēc tam – aukstā biešu zupa.

Atgriežamies pie koncerta. Varētu teikt, ka jūs atskaņosiet īstus klasiskās mūzikas hitus. Kāds ir jūsu redzējums, atskaņojot tik populāru mūziku?

Pirms desmit gadiem, kad ierakstīju blokflautas koncertu, man orķestris jautāja, lai spēlējam “Gadalaikus”. Es teicu – nē, nē, tas ir pārāk paredzami. Tad es tomēr pamēģināju un – jā, tā vienkārši ir ļoti, ļoti laba mūzika, kaut atskaņota bieži – bet arī “Hamlets” un cita klasika tiek tikpat bieži spēlēta [teātrī]! Un tam jau arī ir iemesls. Sāku strādāt pie tā, izbaudīt to un, manuprāt, ir vairāki iemesli, kāpēc blokflautas versija “Gadalaikiem” ir pat labāka kā oriģināls vijolei... Partitūrā ir tikai dažas taktis, kas uz blokflautas ir neiespējamas. Šī versija dod jaunu skatu uz šo partitūru, tas ir kā citāds skats uz kaut ko populāru. Piemēram, kā pasta bolognese latviešu gaumē.

Vietnē "Youtube" atrodams ieraksts, kurā jūs atskaņojat Vivaldi “Gadalaikus” ar orķestri un dīdžeju. Ko jūs ar to vēlējāties pateikt?

Jā, atskaņojām versiju ar dīdžeju, esmu piedalījies dažādās versijās, arī ar tikko komponētiem “Gadalaikiem” starp daļām.

Dīdžejs toreiz uz divpadsmit dažādiem skaņu celiņiem, arī no platēm, atskaņoja putnu balsis, un tad mēs kādu mirkli skatījāmies uz publiku caur binokļiem. Varat iedomāties, cik dīvainu atmosfēru tas radīja? (smejas)

Un vēl – vasarā vinila platē ierakstījām pirmo daļu “Gadalaikiem”, un koncertā to nemaz nespēlējām – tas radīja hiperrealitātes izjūtu. Tā ir spēle starp to, kas ir īsts un kas nav. Man ļoti patīk šādas iespējas mūzikā. Atceros, ka veicu tajā reizē arī kādas improvizētas intermēdijas.

Manuprāt, ar to, kas ir ļoti pazīstams, dažkārt tu vari atļauties būt diezgan traks. Šāda prakse vienmēr bijusi arī senajā mūzikā ar variācijām: jo vienkāršāka tēma, jo trakākas ir tās variācijas, bet, ja galvenā tēma jau ir pietiekami sarežģīta, tad variācijas tādas nebūs.

Par to runājām arī mēģinājumā – es to saucu par vienas smadzeņu šūnas Vivaldi tēmu. (nodzied) Par tādām Stravinskis teiktu – cik briesmīgs komponists! (smejas) Tā ir ekstrēma vienkāršība, tāpēc ģeniāla. Bet tad solo epizodēs viņš kļūst ekstrēms… Vienmēr ir šis spēcīgais kontrasts starp vienkāršiem tutti un izstrādātiem solo posmiem.

Kā ar Karla Filipa Emanuēla Baha Flautas koncertu laminorā? Zinu, ka sākumā ir skaista Fantāzija, koncertā ir brīnišķīgi dialogi starp solistu un orķestri… Ko jūs publikai teiktu par šo koncertu?

Tas ir ļoti atšķirīgs stils. Karls Filips ir kā tilts no baroka uz Mocartu. Viņš bija Tēlemaņa krustdēls. Pat vārdi kopīgi – Filips Georgs, Karls Filips. Šeit var pamanīt Tēlemaņa ietekmes, bet arī Tēlemanim īpaši negāja pie sirds itāļu vienkāršotie tutti. Tā kā Karls Filips daudz rakstījis klavesīnam, viņa orķestra mūzikā tutti posmi ir gana skaļi, taču solo – tīri, skaidri, gandrīz kamermūzika. Tādā veidā viņš spēj radīt ļoti intīmu atmosfēru. Šeit nebūs tādi mačo izsaucieni kā “skatieties uz mani, es spēlēju skaļi vai ļoti ātri”! (smejas) Drīzāk te ir fokuss uz cilvēka individuālajām emocijām. Mazāk efektu.

Vai zināt, kāpēc šo koncertu Karls Filips izvēlējās rakstīt flautai, nevis blokflautai?

Nebija vairs tik daudz labu blokflautistu. Viņš uzrakstījis tikai dažus darbus blokflautai – slaveno trio, piemēram. Varam pamanīt, ka līdz 1730. gadam “flauta” vienmēr domāta kā blokflauta, bet vēlāk to pamazām nomaina šķērsflauta. Manuprāt, ir vairāki iemesli, kāpēc blokflauta pamazām izzuda. Tomēr blokflauta vienmēr ir klātesoša, arī romantismā, taču vairāk kā nišas instruments. Iespējams, tā bija parāk maiga, klusa, vai arī nebija vairs pietiekami daudz mūziķu, kas to spēlētu augstā līmenī. Tā ir arī mistērija. Bet tagad varētu teikt, ka ir notikusi blokflautas atdzimšana.

Zinu, ka blokflautistiem parasti ir daudzi instrumenti. Kādā intervijā jūs teicāt, ka uz koncertiem blokflautas ņemat līdzi, cik daudz vien iespējams, jo mēdzat arī pēdējā sekundē pirms uzstāšanās izvēlēties īsto, kuru spēlēsiet. Vai varat to apstiprināt vai esmu ko pārpratusi?

Jūs esat labi sagatavojusies!

Tā ir māksla, cik daudz blokflautu var ietilpt manā rokas bagāžā. (smejas) Atkarīgs no izmēra, bet apmēram desmit var ietilpināt.

Tas ir pietiekami. Jāatzīst, man ir daudz, daudz instrumentu un es jau mēģinu no dažiem tikt vaļā…

Kāpēc tik daudz?

Tā ir apsēstība... Pat viens jau būtu pietiekami. Bet ir tik jauki, ka ir daudz instrumentu. Man tā ir. Dažreiz tas atkarīgs arī no koncertzāles – man patīk izmēģināt, kā instrumenti skan zālē, vai orķestris spēlē skaļi vai maigi, kādi virstoņi veidojas, vai tas ir ieraksts vai dzīvais koncerts – tas viss ietekmē instrumenta izvēli.

Bet man šķiet, ka tomēr esmu kļuvis mazliet ekstrēms – nevienam nevajag tik daudz instrumentu...

Protams, ir arī atšķirīgi skaņojumi. Mums ir pieejami četri dažādi skaņojumi. Turklāt man vēl ir arī visi iespējamie starpizmēru instrumenti. Parasti ir alta (Fa) un soprāna (Do) instrumenti, bet man ir arī La vai Sol un Labemol vai Re instrumenti.

Vai koncertā jūs arī viena skaņdarba laikā mainīsiet instrumentus? Un vai to, kurus instrumentus spēlēsiet, izlemsiet tieši konkrētajā brīdī?

Ticamākais, ka ģenerālmēģinājumā. Bet dažreiz gala lēmumu pieņemu koncerta laikā, jā.

Starp citu, kad iznāks jūsu kopīgais albums ar Collegium Musicum Riga?

Ak, jā! Pagājušā gada augustā ierakstījām Baha koncertus un citus skaņdarbus, ko izdos nākamā gada rudenī. Šogad mana izdevniecība vēlas izdot albumu “Labākais no Ērika Bosgrāfa”, lielu ierakstu kolekciju un triosonātes. Tāpēc līdz kopīgajam veikumam mums diemžēl vēl jāpagaida...

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt