Oskars Bokanovs savulaik teicis, ka kontrabasisti ir ģimeniski, ar veselīgu attieksmi pret darbu, pozitīvi, gaiši un asprātīgi. "Es tiešām nepazīstu nevienu īgnu kontrabasistu! Viņiem visiem raksturīgs liels cilvēciskums, bet reizē arī ļoti liela atbildība pret darbu," prāto Rihards Plešanovs.
Abi mūziķi iepazinušies jau sen – vēl mācoties Dārziņskolā, taču sadarbību sākuši, satiekoties grupā "Arcandela". "Tālāk pavediens arī turpinājās un aizveda līdz Čehijai, līdz pat manam maģistra koncerta eksāmena atskaņojumam, un jāsaka milzīgs paldies Rihardam, ka viņš piekrita izpalīdzēt, un tā nu mēs esam nokļuvuši līdz 4. aprīlim," stāsta Oskars Bokanovs.
Programmā iekļauti vairāki pārlikumi šādam duetam: Johana Sebastiāna Baha Sonāte Remažorā BWV 1028, Olivjē Mesiāna "Le baiser de l'Enfant-Jésus" no cikla "Vingt Regards sur l’Enfant Jésus" un Sezāra Franka Sonāte vijolei un klavierēm paša Oskara Bokanova pārlikumā kontrabasam, kā arī Pētera Vaska "Bass Trip" kontrabasam solo.
Puiši ar šo programmu uzstājušies jau Lūznavas muižā, "Baltajā flīģelī" Siguldā un Ventspils Pārventas bibliotēkā, kā arī Lizuma vidusskolā. Programma tikusi pielāgota īpaši katrai vietai.
Grupas "Arcandela" repertuārā akadēmiskā mūzika savijas ar džezu un etnomūziku. "Principā mums ir vairāki virzieni," skaidro Plešanovs. "Darbību sākām pirms gadiem pieciem, kad etnomuzikoloģe Aiga Sprindža mācījās Ungārijā un bija apguvusi tango deju soļus – tā ka vispirms mums bija tango programma ar dejojamo tango mūziku. Tad no akordeonista Rolanda Zelča nāca ideja par franču senajām dejām – burē, mazurkām. Tā ir viena no mūsu programmām. Bet otra ir radikāli citāda – Gundega Šmite mums uzrakstīja opusu, īstu laikmetīgās mūzikas un latviešu folkloras simbiozi. Pirmatskaņojums notika 25. martā "Gorā"."
Izkāpt ārā no orķestra
Šķiet, kontrabass ir tas, kuram ir visvieglāk no akadēmiskās mūzikas pārkāpt uz kādu starpžanru vai uz džezu, taču Oskars Bokanovs jūtas citādi: "Īsti nejūtos brīvi džeza vai citā žanrā, jo ļoti, ļoti pierasts ir tieši akadēmiskais virziens. Bet tieši tur arī slēpjas izaicinājums nedaudz paeksperimentēt un skatīties, kas no tā sanāk. Orķestra mūziķim ir ārkārtīgi veselīgi novilkt to lielo partitūru nost un atstāt tikai savu solo balsi. Man kā mūziķim tas burtiski ir nepieciešams – izkāpt ārā no orķestra un paspēlēt gan kameransambļos, gan kamerorķestrī, jo lielajā orķestrī ir ļoti grūti sadzirdēt kontrabasa skaņas kvalitāti, ar kādu tu spēlē, vai pārējās nianses. Tāpēc solo žanrs ir ļoti veselīgs. Tā ir arī tāda motivācija – turpināt strādāt, iestudēt jaunas programmas, kas pašam patīk. Kā nekā skola ir pabeigta, un var veidot pats savu muzikālo programmu. Un tas man ļoti patīk!"
Vaicāts, kā ir muzicēt duetā ar kontrabasu, Rihards Plešanovs neslēpj: "Tas ir diezgan pagrūts uzdevums, jo jāsaglabā enerģija, bet reizē ar tādu kā minimalizētu decibelu skaitu. Bet šajā gadījumā, muzicējot kopā ar Oskaru, absolūti nejūtu to, ka tas ir cits instruments - sajūta ir tāda pati, kā spēlējot kopā ar vijoli, flautu, čellu."
"Man ļoti patīk ar klavierēm strādāt, un Rihards ir brīnišķīgs pianists. Paldies viņam, ka viņš piekrita pieveikt arī manu Čehijas eksāmenu – tā bija liela avantūra... Paldies viņam arī par to, ka sadarbība turpinājusies līdz šai koncerta programmai un, cerams, turpināsies arī tālāk," teic Oskars Bokanovs, kurš mūziķa ceļu sācis kā čellists.
Ja jau talants, var nemācīties...
"Vēsture ir diezgan komiska…Kā jau normālu puiku bērnībā mani pie tā čella nu galīgi nevilka, un es nekādi nevarēju saprast, kādēļ man vasaras vidū jāsēž telpā un stundu jāvingrinās, ja visi pārējie draugi aicina braukt ar riteņiem vai spēlēt basketbolu, futbolu…
Bet viss sākās ar to, ka skolotāja man savulaik teica, ka man esot talants. Un tas viennozīmīgi ir tas, ko nekad neteikšu saviem studentiem – jo manī tas iesēja pilnīgi pretējas domas. Man likās – ja jau ir talants, tad var nemācīties, tad jau var sanākt tāpat...
Šī taktika nebija veiksmīga. Dārziņskolā uz čella specialitāti bija liels konkurss... Tāpēc pēc eksāmena pienāca mans čella pedagogs un teica – ja tā turpināsies, man nav izredžu tikt tālāk. Lai gan tobrīd man bija doma mēģināt pabeigt 9. klasi ar divām specialitātēm – čellu un kontrabasu. Pateicoties pirmajām stundām pie harismātiskā, enerģiskā skolotāja Aināra Upatnieka, sapratu, ka
kontrabass nav nekāds "kiosks", kā mani mēģināja toreiz iebaidīt ar nolūku, lai turpinu mācīties čellu…
Bet lielākā atklāsme nāca tad, kad pirmoreiz aizbraucu uz meistarklasēm Čehijā - ja nemaldos, 2009. gadā. Instruments paver plašas iespējas. Pēdējā laika tendences, paldies Dievam, rāda arī to, ka komponisti arvien vairāk pievēršas šim instrumentam. Taču romantisma laika oriģinālmūzikas apjoms atpaliek no tā, kas rakstīts gan vijolei un čellam, gan pārējiem instrumentiem.”
