“Katra diriģenta grūtākais uzdevums ir uzbūvēt Brāmsa simfoniju vareno celtni mēģinājumā, bet koncertā priecāties par skanējumu,” savas emocijas par komponista mūziku atklāj LNSO mākslinieciskais vadītājs diriģents Andris Poga.
Johannesa Brāmsa Trešā simfonija, ko mēdz saukt par “Heroisko”, tapusi komponista briedumgadu augstākajā punktā – 50 gadu vecumā. Šo sauc par vienu no personiskākajiem Brāmsa darbiem, turklāt tas ir viens no retajiem, kur var atsaukties uz paša komponista dotu programmatisku norādi, un tā ir muzikālā monogramma F-A-F jeb fa-la-fa, kuras atšifrējums ir "frei, aber froh" (brīvs, bet līksms) kā atbilde uz Brāmsa tuva kolēģa Jožefa Joahima savulaik piedāvāto F-A-E jeb fa-la-mi, kas nozīmē "frei, aber einsam" (brīvs, bet vientuļš).
"Brāmss īstenībā ir ļoti prasīgs komponists pret orķestri. Varbūt ne tik daudz individuālās virtuozitātes ziņā, bet tieši klausīšanās ziņā," Latvijas Televīzijas raidījumam "Rīta Panorāma" skaidro Andris Poga. Brāmsa Trešā simfonija Latvijā nav skanējusi vairāk nekā 15 gadus.
LNSO koncertmeistars un vijolnieks Georgijs Sarkisjans, raksturojot Trešo simfoniju, norāda, ka Brāmsa mūzikai ir īpaša, ļoti atšķirīga smeldze - tāds lirikas variants, kāds nepiemīt nevienam citam komponistam.
Koncertā skanēs arī Brāmsa vokāli simfoniskais šedevrs “Vācu rekviēma”, kura atskaņojumā kopā ar LNSO un Andri Pogu piedalīsies koris “Latvija”, kas šo darbu daudzas desmitgades dziedājis pasaules labākajās koncertzālēs, un divi solisti, kas Latvijā viesosies pirmoreiz, taču Eiropā un ASV ieguvuši labu slavu, - soprāns Džeklina Vāgnere un baritons Markuss Briks.
Johannesa Brāmsa “Vācu rekviēms” ir viens no visu laiku skaistākajiem vokālinstrumentālajiem darbiem. Tā tapšanu mēdz saistīt ar Brāmsa tuva drauga Roberta Šūmaņa nāvi (1856) un vēlāk arī komponista mātes aiziešanu viņsaulē (1865). 1866. gada Ziemassvētkos Klāra Šūmane ir pirmā, kas “izlasa” sešas tapušās rekviēma daļas un raksta Brāmsam: “Tavs Rekviēms mani piepildījis līdz malām, tas ir grandiozs darbs, un tā dziļais pamatīgums savienojumā ar dzejas maģiskumu rada izcilu iespaidu, kas ir vienlaikus satricinošs un mierinošs.”
Vācu mūzikas vēsturnieks, Brāmsa speciālists Valters Zīgmunds-Šulce saka: ““Vācu rekviēms” padarīja Brāmsa vārdu pazīstamu visā pasaulē, turklāt vēl arī spēcīgi reprezentējot viņa paša personību. Mūsu priekšā ir klasiska humānisma simbolika, kas pēctecīga tam, kas lieliski manifestēts “Burvju flautā”. Šis ir darbs, kas dzimis no elēģijas un spēcīgas rezignācijas, kaut tajā ieskanas arī prieka izvirdumi.”
