Inga Žilinska: 5. decembrī tu viesojies pie Oslo Filharmonijas simfoniskā orķestra – turklāt šis datums zīmīgi sakrita ar Marisa Jansona pavadīšanu pēdējā gaitā Sanktpēterburgā. Kādas tev bija sajūtas, viesojoties pie šī kolektīva, kuru Mariss Jansons faktiski izveidoja un ilgus gadus arī vadīja?
Andris Poga: Svētdienas rīts – 1. decembris – nāca ar skumjo ziņu, un jau nākamajā dienā man bija jādodas uz Oslo, kur jau no rīta sākās mēģinājumi. Protams, sajūta bija diezgan duāla. Šī nebija pirmā reize, kad viesojos pie Oslo orķestra, tāpēc zināju, kurp es braucu un kāds ir šis kolektīvs. No otras puses – viņiem diriģenta istabiņā ir visu galveno diriģentu portreti ar datumiem, no kura līdz kuram gadam katrs ir šo kolektīvu vadījis. Visiem šie periodi ir atšķirīgi – trīs gadi, pieci, astoņi. Mariss ir vienīgais, kurš šo orķestri vadījis 23 gadus.
Arī orķestra mūziķiem, no kuriem liela daļa viņu ļoti labi atceras, jo savas profesionālās gaitas Oslo viņš pārtrauca tikai 2000. gadu sākumā, tā bija ļoti emocionāla nedēļa, kas iesākās ar orķestra direktores uzrunu kolektīvam norvēģu valodā. Tā bija emocionāla un izvērsta – par Marisu Jansonu, viņa darbību Oslo.
Visa nedēļa aizritēja, cienot tradīcijas, kuras Mariss Jansons savulaik šeit ieviesis – vēl jo vairāk tāpēc, ka mūzika, kuru mēs atskaņojām, bija lielā mērā saistīta ar repertuāru, ko viņš savā laikā diriģēja koncertos Oslo: tā bija svīta no Prokofjeva baleta "Romeo un Džuljeta", ko savulaik Mariss tika ierakstījis ar Oslo orķestri – iedvesmai to arī noklausījos pirms mēģinājuma sākuma. Protams, sajūta, ka tu diriģē koncertu, bet vienā skatuves flangā ir liela Marisa Jansona bilde, uz kuru neviļus pamet acis, jo tu komunicē ar orķestri... Tajā brīdī pārņēma sajūta, ka šajā komunikācijā ir vēl kāds iesaistītais, kurš nav klātesošs, bet kurš ir virs mums. Orķestris ar milzīgu atsaucību uzņēma manu ierosinājumam Marisa piemiņai veltīt Jāzepa Mediņa "Ārijas" atskaņojumu. Zibenīgā ātrumā tika sadabūtas notis – personīgs paldies Līgai Pētersonei, kura pameta savus ikdienas darbus un skrēja uz orķestra ofisu, ieskenēja visas orķestra balsis un stundas laikā atsūtīja pa e-pastu. Bibliotēkas personāls Oslo tās ļoti operatīvi sagatavoja, un jau nākamā rīta mēģinājumā mēs izmēģinājām šo skaņdarbu. Mediņa "Ārija", kā jau lielākā daļa latviešu simfoniskās mūzikas paraugu, ir rokrakstā.
Liels bija mans pārsteigums un respekts, ka Oslo mūziķi pēc šīm rokraksta notīm, pēc kurām 21. gadsimtā gandrīz vairs neviens orķestris nespēlē, absolūti bez kļūdām šo skaņdarbu nospēlēja – un ne tikai notis, bet nāca klajā ar savu skaņas un frāzējuma piedāvājumu – tas bija neizsakāmi aizkustinošs brīdis.
Kāds ir šī orķestra skanējums?
Orķestris ir ļoti elastīgs atkarībā no tā, ko viņi spēlē. Atceros, iepriekšējā reizē pie viņiem viesojos ar Brāmsa un Šostakoviča mūziku. Atkarībā no tā, ko viņi spēlē, viņi atrod jaunas krāsas skaņas veidošanā, ļoti labi pārzina stilistiku, strādā uzmanīgi un ansambliski. No daudzajiem orķestriem, ar kuriem man izdevies sastapties uz skatuves, Oslo orķestris ir viens no tiem retajiem, kurš koncertā spēj spēlēt ar 250% atdevi. Saku to bez pārspīlēšanas, jo tādu atdevi no ikviena mūziķa – no katra stīdzinieka, kaut viņš sēž pie pirmās vai pēdējās pults, no katra pūtēja, solista – no pilnīgi visiem mūziķiem – to negadās bieži piedzīvot, un tas ir tiešām brīnišķīgi. Šis orķestris tik tiešām ir pērle.
Varu tikai kārtējo reizi atkārtot to pašu, ko Mariss Jansons atkārtoja ilgus gadus – ka šādas klases orķestris pelnījis adekvātu koncertzāli, kas Oslo diemžēl joprojām ir problēma. Manā viesošanās nedēļā bija saruna ar orķestra vadību, kas atzina – jauna koncertzāle esot plānā, bet tā netiks finansēta no valsts vai no pilsētas, bet tā būs privātā iniciatīva, un šobrīd ir sarunas par to, ka tas varētu notikt pēc gadiem pieciem, sešiem. Bet tās nebūs orķestra mājas jeb rezidences vieta.
Arī mums Rīgā jau gadu desmitiem samilzusi šī problēma. Skumji, bet – mēs neesam vienīgie.
No aiznākamā gada būsi Stavangeras orķestra galvenais mākslinieciskais vadītājs. Kā būs ar mūsu orķestri? Līdz tam jūs strādāsiet kopā, bet vai pēc tam mēs redzēsim tevi Rīgā tikpat bieži?
Šis jautājums vēl nav atbildams šodien. Uz to varēšu atbildēt, bet pēc kāda brīža.
Protams, laika vēl gana. Bet šī gada noslēgumu Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris aizvadīs tavā vadībā, turklāt tev būs iespēja tikties ar diviem solistiem – vispirms tā būs tikšanās Dzintaru Mazajā zālē, pēc tam – Lielajā ģildē, turklāt Dzintaros saspēle būs ar pavisam jauno vijolnieku Daniilu Bulajevu. Vai esat iepriekš tikušies, un kāda būs kopīgi veidotā programma?
Abas programmas savā ziņā tapa sazobē. Trīs koncerti gada noslēgumā – tā ir orķestra tradīcija daudzu gadu garumā, lai gan pēdējā reize, kad pats diriģēju Vecgada koncertus, bija, ja nemaldos, 2014. gadā, tātad pirms pieciem gadiem. Katru gadu mēģināšanas periods pirms Vecgada koncertiem ir drusku problemātisks – pa vidu ir Ziemassvētku brīvdienas, kuras, protams, mūziķiem mēs negribam atņemt – viņi tās absolūti pelnījuši un viņiem tās jāizmanto.
Bijuši gadījumi, kad pirmais koncerts ir 28. decembrī, bet pirmais mēģinājums – tikai dienu iepriekš, un tas diemžēl nekad nav beidzies ar izcilu rezultātu. Līdz ar to man vienmēr gribējies mēģinājumu plānu veidot tā, lai pietiktu laika darbam un būtu arī brīvdienas mūziķiem.
Kad domājām jau par repertuāru šiem Vecgada koncertiem un mēģinājumu plānu, nāca piedāvājums no Dzintaru koncertzāles – vēl nekad pats neesmu uzstājies Dzintaru Mazajā zālē, toties orķestris tur spēlējis vairākkārt. Šoreiz mums būs vislielākais sastāvs, kāds tur bijis, un plānojot bija skaidrs, ka vismaz daļai no programmas jāsakrīt.
Viss sākās ar to, ka 2018. gada jūnijā pirmo reizi biju uz koncertu Elbas filharmonijā – tā bija jauka sakritība, ka šajā koncertā kopā ar "NDR Elbphilharmonie Orchestra" kā soliste uzstājās akordeoniste Ksenija Sidorova, atskaņojot Astora Pjacollas koncertu akordeonam ar orķestri. Līdz tam nebiju šo mūziku padziļināti pētījis, man tā bija atklājums. Iedomājos – 2019. gada izskaņā manā pārziņā būs LNSO Vecgada koncerti, un nospriedu, ka šis nu būtu tas skaņdarbs un soliste, ko ļoti vēlētos redzēt šajos koncertos. Uzreiz pēc koncerta Hamburgā sazinājos ar Kseniju, viņa bija ļoti atsaucīga un ar entuziasmu piekrita piedalīties.
Tad sāku domāt – odziņa šim koncertam atrasta, bet kā veidot pārējo programmu?
Pirmā instinktīvā vēlme bija iekļaut tikai Latīņamerikas komponistus, taču likās, ka savā ziņā tā būtu pārāk liela vienveidība. Negribu to saukt par konkurenci, bet ir skaidrs, ka klausītājiem parasti jāizvēlas, jo Operā notiek Vecgada galā koncerti, un Vecgada koncerti notiek arī Lielajā ģildē. Tāpēc diezgan apzināti cenšamies iet citu ceļu un veidot cita veida repertuārpolitiku un kā galveno personāžu tomēr cenšamies rādīt orķestri. Ienāca prātā Moriss Ravels – viņam ir arī skaņdarbi, kas retāk skanējuši. Piemēram, Spāņu rapsodija nav ikdienas repertuārs. Arī "Čigāniete" ar orķestri netiek bieži spēlēta. Pakāpeniski salikās koncerta kopējā aina, un rezultātā būs krāšņa programma ar diviem komponistiem – Astoru Pjacollu un Morisu Ravelu. Kad sākās sarunas par koncertu Dzintaros Ziemassvētku festivāla ietvaros, man likās – ko varam no šīs programmas pārnest uz Dzintariem, kur nevar izvietot lielo orķestri, jo šī zāle nav piemērota lielai orķestra skaņas masai. Tāpēc Dzintaros no Pjacollas spēlēsim "Četrus gadalaikus Buenosairesā" lielajam orķestrim – šis Pjacollas skaņdarbs ir daudz delikātāk instrumentēts nekā Akordeonkoncerts, arī Ravela "Čigāniete" rakstīta vijolei un kamerorķestra sastāvam. Domājot tālāk, kā šo koncertu pilnveidot, ienāca prātā ideja par Vāgnera "Zigfrīda idilli", kura Ziemassvētkos savulaik pirmatskaņota – tā ir mana asociācija ar mierīgu Ziemassvētku laiku.
Bet koncerta iesākumā kā tilts uz Pjacollu skanēs "Ziema" no Vivaldi "Gadalaikiem", kurā solists būs Daniils Bulajevs. Uz koncerta skatuves tiksimies pirmoreiz. Kad Daniils man pavēstīja, ka viņš "Gadalaikus" spēlējis kopā ar "Kremerata Baltica", mans ierosinājums bija, ka mēs to varētu veikt bez diriģenta.
Izskatās, ka tas būs jauks koncerta ievads.
Kas mainīsies Rīgas koncertu programmā?
Rīgā nespēlēsim Vivaldi un arī Vāgnera "Zigfrīda idilli". Rīgas koncertos būs Ravela "Spāņu rapsodija", Pjacollas Akordeonkoncerts un Ravela "Jokdara rīta serenāde", ar ko mēs atklāsim koncertus.
Laiks ap Ziemassvētkiem parasti jebkurā specialitātē ir saspringts. Kādi tev ir šie svētki, kā tu tos pavadi, sajūti, un cik sarežģīts vai brīvs šis laiks parasti ir?
Iepriekšējos gados Ziemassvētki bija aizņemti ar koncertiem. Šogad būs piecas brīvas dienas – tāpat kā orķestrim. Esmu ļoti priecīgs par šo iespēju! Janvāris iesāksies tepat Rīgā, 11. janvārī – liels prieks un pagodinājums, ka tiku aicināts veidot Latvijas Mūzikas akadēmijas simtgades galveno koncertprogrammu un daļu no tās arī diriģēt. Pāris dienu pēc koncerta došos uz Vāciju, kur man ir koncerti ar diviem vācu orķestriem: viens būs Darmštatē kopā ar turienes orķestri, bet nedēļu vēlāk – Hamburgā, kopā ar Hamburgas simfonisko orķestri. Tad būšu atpakaļ Rīgā, lai diriģētu mūsu pirmo kopīgo 2020. gada programmu, kurā skanēs Bēthovena "Heroiskā simfonija" un dziesmas no Mālera cikla "Zēna brīnumrags", kuras dziedās baritons Johanness Helds, kurš pirms diviem gadiem ar mums atskaņoja Forē Rekviēmu.
Tālākie mēneši būs tikpat intensīvi – katru nedēļu būšu kādā citā pasaules malā, līdz ar to šīs piecas brīvdienas Ziemassvētkos ir tiešām ļoti noderīgas.
LNSO Vecgada koncerti
21. decembrī Dzintaru Mazajā zālē – koncerts "LNSO, Vivaldi un Pjacolla".
Programmā: Antonio Vivaldi "Ziema" no koncertu cikla „Gadalaiki”, Astora Pjacollas "Četri gadalaiki Buenosairesā", Riharda Vāgnera "Zigfrīda idille" un Morisa Ravela "Čigāniete". Solists – Daniils Bulajevs (vijole).
28., 29. un 30. decembrī Lielajā ģildē – "LNSO Vecgada koncerts ar Kseniju Sidorovu" (visi koncerti izpārdoti).
Programmā: Morisa Ravela “Jokdara rīta serenāde”, “Čigāniete” un “Spāņu rapsodija”, Astora Pjacollas Akordeonkoncerts un “Četri gadalaiki Buenosairesā”. Solisti – Ksenija Sidorova (akordeons) un Daniils Bulajevs (vijole).
