Kultūrdeva

“Kultūrdevā” viesojas laikmetīgās mākslas pārstāves – Ance Vilnīte un Ieva Kraule-Kūna

Kultūrdeva

“Kultūrdeva” viesojas teātra izrādē “Vīrs, kas zināja čūsku vārdus”

“Kultūrdevas ābecē” komponists Jānis Ivanovs

Kādas simfonijas rakstīja Jānis Ivanovs?

Komponists Jānis Ivanovs piedzima 1906. gadā Latgalē, Babru sādžā (mūsdienās – Riebiņu novadā), vecticībnieku ģimenē. Pirmajā pasaules karā viņš ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vitebsku un Smoļensku, kur arī sāka pievērsties mūzikai – skatījās mūzikas izrādes un dziedāja korī.

Kultūras ABC

LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.

Ivanova tēvs strādāja par dzelzceļa elektrotehniķi, tāpēc viņam bija iespēja arī apgūt klavierspēli vietējā dzelzceļnieku mūzikas klubā. Pēc brīvības cīņām ģimene atgriezās Latvijā.

Palīdzot ģimenei saimniecības darbos, Ivanovs nokavēja iestājeksāmenus Latvijas Konservatorijā, bet pasniedzējs Jāzeps Vītols tomēr bija žēlsirdīgs un ļāva jaunietim uzsākt studijas.

Ivanovu ļoti interesēja arī māksla – viņš bieži apmeklēja izstādes un apguva glezniecību pie mākslinieka Vilhelma Purvīša. Komponists ļoti aizrāvās ar visu jauno, tostarp arī daiļliteratūru un filozofiju – Knuta Hamsuna, Frīdriha Nīčes un Platona darbiem. 

Ivanova agrīnie skaņdarbi ir melodiski, rakstīti vēlīnā romantisma un impresionisma tradīcijās, tomēr tajos jau ievibrējas arī psiholoģisku konfliktu zemstrāvas. Vēlāk ārējie notikumi arvien vairāk ietekmēja Ivanova mūziku – neilgi pēc Otrā pasaules kara sākuma viņš uzrakstīja savu ļoti grandiozi iecerēto, bet pieticīgāk īstenoto 4. simfoniju – “Atlantīdu” – mītisku stāstu par civilizācijas bojāeju.

Ivanova 5. simfonija jau bija ekspresionistiski drūma, pilna šausmu un sāpju, varoņi tajā viens otru pārtrauc pusvārdā, jo katram jāpavēsta kaut kas vēl neatliekamāks – skaņdarbu mēdz salīdzināt ar Sergeja Prokofjeva un Dmitrija Šostakoviča pirmskara un karalaika simfonijām. Padomju varai šādi eksperimenti gan negāja pie sirds – bija jāraksta vienkāršāka, melodiskāka mūzika, kas patīk plašām tautas masām. Ivanovs tika apvainots formālismā, un abas viņa pēdējās simfonijas – aizliegtas. Viņš bija spiests piekāpties, un Ivanova 6. simfonija ir lirisks un melodisks veltījums viņa dzimtajai vietai – Latgalei. Lai vara būtu pavisam apmierināta, himnai tika sacerēts izteikti optimistisks fināls un rakstiska simfonijas programma apliecināja, ka skaņdarbā tiek nošu valodā runāts par kapitālisma jūgu, šķiru cīņām un tautiskumu. Neapzināti Ivanovs kļuva par Latgales vēstnesi pasaulē, simfoniju atskaņojot Padomju Savienības pilsētās, kā arī Prāgā, Budapeštā, Bukarestē, Sofijā, Varšavā un citur. 

Padomju okupācijas gados Ivanovs ļoti reti rakstīja vokālo mūziku ar tekstu – iespējams, lai izvairītos no ideoloģiskās cenzūras. Vēlākajos gados Ivanova mūziķa rokraksts kļuva lakoniskāks, grafiskāks, filozofiskāks, pietuvojoties neoklasicisma stilistikai, bet pēc Staļina nāves viņa komponētajos skaņdarbos atkal atgriezās psiholoģisks dziļums. Pēdējo – 21. simfoniju trīs daļās – Ivanova vietā pabeidza viņa kompozīcijas klases absolvents Juris Karlsons. Ivanovs bija arī Latvijas Konservatorijas profesors un gandrīz 20 gadu strādāja par Latvijas Radioraidījumu un televīzijas komitejas māksliniecisko vadītāju. Radiofonā jeb Latvija Radio viņam bija iespēja fonotēkā iepazīties ar agrāk nedzirdētiem Ravēla, Debisī, Stravinska un citiem Rietumu komponistu skaņdarbiem. Ivanovs ir autors ne tikai 21. simfonijai, bet arī trim instrumentālajiem koncertiem, virknei opusu, trīs stīgu kvartetiem un ap 30 solo dziesmu.

Viņš ir sarakstījis mākslīgās – ido valodas – himnu jauktajam korim, kas tika izdota esperanto mācību grāmatā un pat apbalvota starptautiskā konkursā Vīnē.

Ivanovs ir mūzikas autors kinofilmām “Salna pavasarī” un “Zvejnieka dēls”, viņa darbus interpretējuši diriģenti Leonīds Vīgners, Jānis Mediņš, Imants Resnis, Kurts Zanderlings, Pauls Megi, Normunds Šnē un citi. Ivanova komponētā mūzika  ir hronoloģiski precīza 20. gadsimta vēstures refleksija – romantiskā 1930. gadu Latvija, Otrā pasaules kara radītā katastrofa un pēc tam sekojošā stagnācija.

Jāņa Ivanova vārdā nosaukta Rēzeknes vidusskola, bet Preiļu novada Babros uzstādīts viņam veltīts piemiņas akmens. Četrus gadus Rēzeknē un Preiļu novadā notiek Ivanova mūzikas dienas. Pagājušajā gadā kompānija “Skani” izdeva Jāņa Ivanova mūzikas albumu, kuru ieskaņojis Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” diriģenta Normunda Šnē vadībā. Albumā dzirdami trīs komponista darbi – “Sinfonieta”, 14.simfonija (“Sinfonia da camera”) un “Poema Luttuoso” – sāpju poēma, kas veltīta Salaspils upuru piemiņai.

Kultūras ABC

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt