Grupa «Dagamba»: Klasiskā mūzika ir pelnījusi skanēt arēnā!

Savā astotajā pastāvēšanas gadā grupas “Dagamba” aicina klausītājus uz piektā albuma "Dagamba feat Tchaikovsky”  lielo koncertu 12. aprīlī “Arēnā Rīga”, laužot stereotipus par to, ka klasiskā mūzika ir kā senlietu muzejs.

Sarunā ar grupas dalībniekiem čellistu Valteru Pūci un pianistu Daini Teni pārspriežam to, kādus principus grupa ievēro programmas veidošanā, sakrustojos dažādos laikos tapušu mūziku. Jaunajā albumā grupa atdod cieņu komponistam Pēterim Čaikovskim, aicinot sajust to, cik vēl joprojām dzīva ir komponista radītā mūzika.  Jaunā albuma atvēršana tiks atzīmēta ar mazu koncertu jau 28. martā t/c ''Spice'', kur albums “Dagamba feat Tchaikovsky”  tiks nospēlēts no sākuma līdz beigām.

Grupu "Dagamba" varētu uzskatīt par vieniem no "crossover" stilistikas pamatlicējiem. Jūs neesat pirmie, kas šādi pieiet mūzikai, bet iepriekš neviens šīs starpžanru iespējas nav izmantojis tik mērķtiecīgi un pamanāmi, kā to dariet jūs.

Valters Pūce: Muzikāli? Jā, es piekrītu. Iepriekš, nevienam nav noslēpums, ir tāda grupa "Melo-M", kurā arī es piedalījos. Grupas fokusā bija čells, uz kura tika spēlēta populāra mūzika. Tāds vairāk instrumentu “crossover”, jo pamatā uz čellu spēlē klasisko mūziku. “Dagambā” mēs spēlējam dažādus instrumentus un mūsu gadījumā “crossover” notiek mūzikā.

Dainis Tenis: Šo “crossover” terminu var skaidrot ļoti vienkārši. Ir kaverversijas un ir aranžējumi. Ja populāru mūziku spēlē uz klasiskiem instrumentiem, tad tās ir instrumentālas kaverversijas. Bet “crossover” sevī iekļauj aranžēšanu, skaņdarba pārveidošanu vai papildināšanu. Tas ir daudz izaicinošāk.

Valters Pūce: Nav runa par sarežģītību, bet gan par to, ko vēlies pateikt. Man svarīgi ir izstāstīt stāstu mūzikā. Nekas nav vienkāršs un nav sarežģīts – to grūti tā izvērtēt. Mums patīk savienot šķietami nesavienojamas lietas. Pierādīt to, ka Vivaldi ir pirmais rokstārs – pierādīt nevis ar vārdiem, bet ar mūziku. Nav svarīgi, vai mūziķis ir 200 gadus vecs, vai dzīvo mūsdienās. Varbūt mūziķi ir līdzīgi, neskatoties uz šo gadu atstatumu? Bēthovens – balts, grupa "Rammstein" – melna, bet varbūt ir otrādi? Kā nākamo mēs vēlamies piedāvāt sadarbību ar Pēteri Čaikovski!

Tēlaini runājot, Čailovskis joprojām ir dzīvs – viņa mūzika joprojām skan. Mēs gribējām paskatīties, kā būtu tad, ja Čaikovskis savu mūziku būtu radījis mūsdienās. Tāpēc izmantojam vārdu "feat", ar kuru populārajā mūzikā tiek apzīmēta sadarbība, šādi parādot, ka sadarbība notiek mūsdienīgi.

Stāsts ir pats galvenais, jo īpaši, ja esi instrumentāla grupa. Tas, ka smuki skan, – ar to jau ir par maz. Mums ir svarīgi, lai pašiem ir interesanti. Un tādēļ varam n-tās reizes skaņdarbus pārtaisīt. Un katram albumam ir jābūt nedaudz labākam, skaistākam, vērienīgākam par iepriekšējo, lai mums pašiem katru reizi ir izaicinājums. Apetīte aug ar katru gadu!

Spēlējot šādu dižgaru kā Bēthovens un Čaikovskis mūziku, kā sadzīvojat ar savu māksliniecisko ego, kurš varbūt vēlētos radīt pats savu unikālo pasauli?

Dainis Tenis: Man šķiet, ka ļoti zināmu melodiju aranžēt pašam savā veidā ir daudz interesantāk, nekā komponēt oriģinālmūziku. Komponists pieraksta savas ieceres un tās realizē, kamēr mums vēl ir jāizdomā, kā mūsu idejas iederas komponista darbā.

Valters Pūce: Es esmu vienmēr bijis blakus šiem dižgariem. Vienmēr esmu spēlējis Čaikovska un Bēthovena darbus tā, kā tie ir sarakstīti. Tagad ir pienācis laiks uz šiem darbiem paskatīties mūsdienīgākām acīm. Mācoties akadēmijā, mums ir uzdevums – mēs izpildām visu, kas notīs ir rakstīts, neko nemainot. Arī akadēmiskajā mūzikā notiek virzība. Piemēram, mūsu skolotāji nekad šādi nerīkotos, viņiem būtu savas lietas. Katrai paaudzei ir cita spēlēšanas maniere un pasniegšanas maniere.

Mēs ar cieņu izturamies pret dižgariem un nekādā ziņā nevēlamies starp mums un Čaikovski nolikt vienlīdzības zīmi.

Tas nekad tā nav bijis domāts! Ja akadēmiskajā mūzikā cilvēki dodas uz koncertiem, lai noklausītos darbu konkrēta mākslinieka interpretācijā, tad mēs ejam tālāk – tā vairs nav interpretācijas. Tā ir aranžējums, varbūt jaundarbs, kurš ir veltīts Čaikovskim. Mēs paskatāmies – kāds ir Čaikovskis, kādi esam mēs, kas notiek tad, ja mēs tiekam samainīti vietām? Spēlēties ar šo tēmu ir ļoti interesanti!

Dainis Tenis: Runājot par mūsu orģinālmūziku, jaunajā albumā būs ietverti divi mūsu oriģinālskaņdarbi – kā mūsu veltījums Čaikovskim. Tā jau nav, ka nerakstām savu mūziku.

Valters Pūce: Mēs veidojam jaunu tradīciju? Varbūt pēc 100 gadiem kāds skatīsies un mēģinās turpināt šo tradīciju – es nezinu, varbūt arī ne.

Dainis Tenis: Tās tradīcijas ļoti mainās. Piemēram, renesansē partitūrās bija ļoti maz nošu un izpildītājmākslinieks spēlēja, ļoti daudz improvizējot, vienlaikus ar tām dažām notīm, kas bija uzrakstītas. Tad barokā un kasicismā komponisti izdomāja, ka māksliniekam jāspēlē tieši pēc partitūras. Piemēram, Mocarts uz partitūras bija izrakstījis visu, ko varēja iedomāties.

Mēs savā ziņā atgriežamies pie saknēm – paņemam tēmas un tās aranžējam, un, kā jau Valters saka, varbūt iedibinām jaunu tradīciju. Īstenībā ļoti interesants ir process, kādā mums notiek kompozīcija. Mēs tēmu izjaucam un pēc tam atkal liekam kopā kā puzli.

Valters Pūce: Mēs esam kā lieli bērni, tikai mūsu rotaļlietas ir notis. Mēs šīs notis izmētājam pa grīdu un tālāk no tām veidojam mājas un veselas pilsētas. Jā, tas ir tieši tik pat interesanti, kā bērns spēlējas.

Bet ko jums nozīmē muzikālā tradīcija?

Valters Pūce: Tā ir bāze. Tradīcija ir mūsu mājas pamats. Ja nebūtu šī pamata, nekā nebūtu – mēs nākam no klasiskās tradīcijas un akadēmiskās skolas. Tikai mēs piedāvājam savu skatījumu uz to, kas ir klasiskā mūzika šodien.

Klasiskā mūzika ir ļoti interesanta, un tā ir pelnījusi būt arēnā.

Bieži cilvēkiem šķiet, ka klasiskā mūzika ir kā muzejs, uz kuru tu aizej, lai apskatītos uz vecmeistaru gleznām. Klasiskā mūzika var nebūt muzejs. Klasiskā mūzika var skanēt arī festivālā, kāpēc gan ne?

Tas ir tas, ko mēs mēģinām darīt. Es ceru, ka mums izdosies. Ja ne šoreiz, tad nākamajā reizē. Jo ir pārliecība, ka mēs neko sliktu tradīcijai nenodarām.

Dainis Tenis: Izklausās smieklīgi, bet tā dažiem - vislielākajiem konservatīvismiem liekas. Bet patiesībā mēs paši esam cītīgi tradīcijas sekotāji un kopēji.

Valters Pūce: Goda vārds, es gribu uztaisīt klasisko koncertu!

Dainis Tenis: Tradīcija mums ir mācīta jau kopš bērnības, un varbūt tas ir iemesls, kāpēc mēs esam tādi, kādi mēs esam – gribējās nedaudz vairāk brīvības, un tas mūsu aizveda līdz arēnai.

Kādi ir jūsu klausītāji?

Valters Pūce: Man visu laiku šķita, ka tās ir sievietes ap 50, bet, ja paskatās “Facebook” statistikā…

Dainis Tenis: Tad tie ir vīrieši ap 50?

Valters Pūce: Nē, "Dagambu" visvairāk klausās no 25 līdz 34 gadus veci klausītāji. Čaļi klausās nedaudz vairāk par meitenēm. Mūsu klausītāji ir mūsu vecumā, un es drīz būšu ārā no šī vecuma.

Sanāk, ka reprezentējat savu paaudzi.

Valters Pūce: Tieši tā! Tas nozīmē, ka viss ir kārtībā – mēs esam turpat, kur ir arī mūsu klausītājs. Manuprāt, mūzika ir dialogs ar klausītāju. Mēs nospēlējam, un cilvēki reaģē ar emocijām – aplaudējot. Notiek emociju apmaiņa – tieši tāpēc jau arī koncertējam!

Man mūzika nav egoistiska māksla. Manuprāt, svarīgi ir tas, ko mēs visi domājam.

Tāpēc daudz kas tiek radīts piedomājot, ka to spēlēsim cilvēkiem.

Dainis Tenis: Domājam par publikas reakciju. Domājam, kā būtu interesantāk.

Valters Pūce: Mēs publikā ieklausāmies.

Dainis Tenis: Mūsu darbā ļoti svarīgi ir ne vien ierakstīt, bet arī pašiem klausīties, ko esam izdarījuši – iejūtamies klausītāju ādā. Tā kā ne reizi pats neesmu bijis uz "Dagambu", es nezinu, kā tas no malas izklausās. Man liekas, es gribētu aiziet uz "Dagamba" koncertu.

Valters Pūce: Tieši tā! Ir jāspēlē, lai pats gribētu atnākt uz savu koncertu.              

Cik es pati esmu dzirdējusi "Dagamba" koncertus, tie ātri ir izskanējuši.

Valters Pūce: Ātri? Parasti mūsu koncertu garums ir virs divām stundām.

Jā, bet koncertā laiks āri skrien!

Valters Pūce: Tas laikam ir labi.

Dainis Tenis: Tas rada vēlēšanos vēlreiz atnākt.

Valters Pūce: Mums Dzintaros bija ļoti garš koncerts.

Dainis Tenis: Ne tikai Dzintaros. Mēs ar Valteru bijām aizbraukuši uz "Guns'N'Roses" koncertu Tallinā. Viņu koncerts bija 3,5 stundu garš, kas bija nedaudz pa garu. Mums, gariem cilvēkiem, mugura sāka sāpēt!

Valters Pūce: Man liekas, viņi nospēlēja visu, kas viņiem ir repertuārā.

Dainis Tenis: Ne tikai! Un vēl bonusā kaverversijas.

Valters Pūce: Neliekot vienādības zīmi ar "Guns'N'Roses", mēs parēķinājām, ka arī mēs savos septiņos pastāvēšanas gados esam izveidojuši repertuāru, garāku par sešām stundām. Man liekas, ka cilvēki nevēlētos, lai mēs visus skaņdarbus viņiem vienā reizē nospēlētu. Diez vai mēs paši to gribētu.

Dainis Tenis: Mūzika jau nav pierādīšana.

Valters Pūce: Ar koncertu ir līdzīgi kā ar albumu – tas ir konkrēts stāsts, koncepts. Manuprāt, tas nav pareizi, spēlēt visu, kas tev par 30 darbības gadiem ir sakrājies.

Dainis Tenis: Lūk, šādi izpaužas mūziķa egoisms –  ja reiz esat sanākuši, tad klausieties visu pēc kārtas. Tomēr jābūt pietātei pret publiku.

Valters Pūce: Nevajag nogurdināt publiku!

Kā jūs izvēlaties tos skaņdarbus, kurus spēlējat uz "bis"?

Valters Pūce: Tas atkal ir saistīts ar stāstu, kā tu vēlies cilvēku iedvesmot mājupceļam.

Dainis Tenis: Mums ir pieci darbi, kas pārsvarā tiek spēlēti uz "bis".

Valters Pūce: Manuprāt, ļoti svarīga koncerta sastāvdaļa ir pārsteigums. Šajā koncertā pārsteigumu būs pietiekami daudz.

Dainis Tenis: Ja “LudwigVanRammstein” taisījām kā tādu mūsdienīgu simfoniju, tad  "Dagamba feat Tchaikovsky" Čaikovska zināmākie darbi tiek izdzīvoti dažādos žanros – ne vien pop, bet arī disko, smagajā mūzikā un repā - tas viss būs albumā.

Galu galā, klasiskās mūzikas šedevri ir daļa no mūsdienu populārās mūzikas, kuru klausāmies, piemēram, kādas “Spotify” tematiskās izlases ietvaros.

Valters Pūce: Statistika rāda, ka klasisko mūziku klausās 3 procenti. Ja būtu 4 procenti, tad visi akadēmiskie mūziķi visā pasaulē būtu glābti – viņiem visiem būtu darbs, bet tā nu gluži nav. Orķestri tiek slēgti. Mēs ar savu darbību akadēmiskajiem mūziķiem parādam, ka ir dažādi ceļi, kurus tu vari iet. Nav tikai riņķis: akadēmijas mācību spēks, orķestra muzikants vai skolotājs. Var paiet pa labi, pa kreisi.

Kad es mācījos ''Dārziņos'' (Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā) mēs nodibinājām grupu.  Mums bija tikai viens mēģinājums. Nekas dižs tur nesanāca un paldies Dievam! Mums bija priekšstats, ka ar akadēmiskiem instrumentiem nevar izveidot rokgrupu. Ar čellu, oboju, arfu var izveidot viskārtīgāko rokgrupu, ne sliktāku par ierastajām rokgrupām, kas spēlē ģitārmūziku.

Domāšana ir tā, kas rada šķēršļus. Atceros, arī es pats nevarēju iedomāties, ka var kaut ko tādu darīt, līdz uz skatuves parādījās “Apocalyptica”. Kad viņi parādījās, sapratu, cik kruts instruments ir čells. Kad biju tīnis, es par čellu nebiju sajūsmā. Es nedaudz par to kaunējos savu draugu priekšā, paralēli mūzikas skolai es mācījos arī normālā parastā skolā, kur manu draugu vidū čells vai vijole nebija cieņā.

Man ļoti daudzi teica – kad tu beidzot sāksi spēlēt normālu instrumentu? Cik var spēlēt to sienāzīti. Tā tas bija līdz brīdim, kad parādījās “Apocalyptica”. Tad arī draugi novērtēja, cik labs instruments ir čells.

Dainis Tenis: Man bija identisks stāsts! Bērnībā ar ko klavieres asociējas? Ar vietējo "um-pa-pā", ko spēlē skolas ballēs. Bet klavieres var skanēt plaši, vērienīgi un mūsdienīgi! Nav jau problēma instrumentā, bet attieksmē!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti