Sadaļas Sadaļas

Atspere

Mūžzaļi sarkanais konteiners un digitālā māksla

Atspere

Dānijas Nacionālā SO kontrabasists Einārs Everss: Esmu diezgan daudz iemācījies

Būt godīgam pret to, ko dari. Saruna ar diriģentu Andri Pogu pirms došanās uz Stavangeri

Būt godīgam pret to, ko dari. Saruna ar diriģentu Andri Pogu

"Nekad to neesmu verbāli formulējis, bet laikam pirmais, ko varētu likt priekšplānā un ko no visas sirds cenšos īstenot – būt godīgam pret to, ko daru. Būt godīgam pret to, ko izpildu un nekādā ziņā neizlikties mūzikā," – tā, vaicāts par savu mūziķa kredo, prāto diriģents Andris Poga, kurš Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja amatā 14. maija vakarā aizvadīja savu pēdējo koncertu. Priekšā – jauns darba cēliens un jauni pienākumi: no nākamās sezonas Poga būs Stavangeres simfoniskā orķestra šefs. Sarunā ar LR3 "Klasika" direktori Gundu Vaivodi – par saknēm, astoņiem gadiem LNSO, jaunajiem laikiem Stavangerē un arī par šodienu.

Gunda Vaivode: Šodien ir Starptautiskā ģimenes diena. Vai esi pētījis savus senčus? Vai piedomā pie ģimenes nozīmes?

Andris Poga: Ar saknēm diezgan dziļi esmu sakņojies Kurzemes pusē. Kaut patiesībā esmu dzimis rīdzinieks, vecāki, vecvecāki un arī tālākā paaudze no tēva puses nāk no Kurzemes – Dundagas un Ventspils. Tomēr tas ir diezgan paradoksāli: diezgan bieži braucot uz Kurzemi – gan Ventspili, gan Liepāju, nekad neesmu juties tā, ka atgrieztos vietā, kas man būtu ļoti pazīstama. Laikam vēl jāmācās uztvert tā vibrācija, kas ir Kurzemē. Tā ka

nevarētu teikt, ka dvēselē esmu kurzemnieks – noteikti nē.

Bet, ja runājam par ciltsrakstu pētīšanu, manam vecamtēvam tiešām bija uzzīmēts dzimtas koks ar visiem vārdiem un uzvārdiem visos virzienos, cik nu vien tālu viņš bija spējis atrast. Tās bija kādas piecas paaudzes apmēram.

Un kas tad ir bijuši tavi senči?

Kā jau īstenam kurzemniekam – tur bijuši jūrasbraucēji, kokrūpnieki un zvejnieki, kā jau tas Latvijas reģionam vienmēr bijis raksturīgi.

Pēdējā laikā var teikt, ka tava ģimene bijis Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar tev ļoti tuviem kolēģiem, ar direktori Indru Lūkinu, ar kuru kopā esat visus astoņus gadus roku rokā arī strādājuši. Kad stājies šajā amatā, tev noteikti bija savi izvirzītie sapņi un mērķi. Kas ir tas, ko tev izdevies piepildīt un ko tu noteikti gribētu arī sev kādu reizi atgādināt – sak’, jā, tas bija labi izdarīts?

Tas ir ārkārtīgi plašs jautājums...

Ļoti labi atceros to brīdi 2013. gada augustā, kad Indra Lūkina man piezvanīja.

Tobrīd atrados Tenglvudā, jo tolaik biju asistentdiriģents Bostonas simfoniskajā orķestrī. Indra teica – zini, es nupat saņēmu uzaicinājumu kandidēt konkursā uz orķestra direktora amatu, bet man ir viens nosacījums, pirms vispār eju – gribu iet kopā ar vīziju par nākamo galveno diriģentu. Saruna no manas puses sākumā bija piesardzīga, jo domāju – viena lieta ir tā, ko vēlos es, bet jautājums, ko vēlas otra puse. Jo orķestrim jau arī vienmēr ir savas ekspektācijas – viņi visi ir profesionāli, pieredzējuši mūziķi: cits orķestrī spēlējis piecus, desmit, cits – varbūt divdesmit, trīsdesmit un pat četrdesmit gadus.

Un tikko bija beidzies arī Karela Marka Šišona laiks...

Jā, tieši tā, un tas vēl bija ļoti spilgtā atmiņā. Protams, jebkurā pasaules orķestrī mūziķiem tādos brīžos, kad beidzas viens periods, ir tā, ka...

Varbūt izklausīsies mazliet banāli, bet ir tāda mazliet vērtību pārvērtēšana un jautājums, kur iesim tālāk un kāda tipa vadītāju mēs gribētu kā nākamo. Nešaubos, ka arī šobrīd mūsu orķestra vadošajiem mūziķiem ir šādas izjūtas.

Jo fināla fāzē, lai jebkurš galvenais diriģents tiktu apstiprināts, jābūt visu mūziķu balsojumam – tas ir absolūti pierasts starptautisks standarts.

Tas nenozīmē, ka jābūt simtprocentīgam atbalstam?

Domāju, ka sešdesmit procenti ir minimums, bet vēlams, protams, vairāk. Bet atgriežoties pie mūsu sarunas... Tajā brīdī, kad ar Indru runājām, man bija tāda drusku piesardzīga pozīcija: neslēpsim, tobrīd Andrejs Žagars mani bija jau uzrunājis spert kāju tolaik man pilnīgi nepazīstamā lauciņā – tā bija opera. Saskarsme ar Andreju man bijusi diezgan fragmentāra, bet katru reizi bijis tā, ka... Atceros – kad viņš aizgāja, bija daudzu cilvēku atmiņas par Andreju, un es varu pievienoties tiem, kuri teica – kad to vismazāk gaidi, viņš pēkšņi iebrāžas tavā informācijas laukā un saka – tā, tagad mēs darīsim to un tu, un tu tagad nāksi diriģēt Operā to, to un to... Un tu būsi galvenais diriģents! Domāju – oho, tas ir kas TĀDS... Tai brīdī salīdzinoši biju vēl māceklis – protams, biju asistenta statusā Bostonā, Parīzē, man bija 33 gadi. Ir jau, protams, galvenie diriģenti, kas kļūst par diriģentiem arī 24, 25 gadu vecumā, bet tas acīmredzot ir ļoti individuāli.

Droši vien, ka vecums nav izšķirošais faktors. Izšķirošais faktors ir tas, vai tu sevī jūti vilkmi to darīt, un vai citi redz, ka tev tas izdodas. Tāpēc 2013. gada augustā Indrai teicu – bet vai tu zini, ka mani ir uzrunājis arī Andrejs Žagars? "Jā, jā, to es visu zinu, bet man šķiet, ka tev labāk piestāvētu orķestris," atbildēja Indra.

Es viņai saku – bet esmu devis jāvārdu, un tad sanāks tāda solījuma nepildīšana, un to es noteikti negribu. Mēs esam maza sabiedrība, Latvijā viens otru pazīstam. Un tad sakrita tā, ka arī Operā bija ļoti lielas pārmaiņas – burtiski pēc mēneša Andrejs tika atbrīvots no amata, un arī mana komunikācija ar operas menedžmentu bija fragmentāra un neskaidra. Un Indra teica – labi, tas tev jāpadomā un pašam jāizlemj, bet mana doma ir tāda: kaut arī mēs nezinām, vai orķestrim šīs attiecības būs vajadzīgas, noderīgas, jēgpilnas, vai arī varbūt būs kāda opozīcija un pēkšņas problēmas – varbūt kaut kas neizdosies, tu sadursies ar izaicinājumiem, kas būs nepārvarami – bet tu vienmēr varēsi teikt, ka vismaz esi mēģinājis darīt to, kam tiki uzrunāts. Bet es laikam aizmodulēju no tava jautājuma...

Bet tas ir ļoti interesanti, jo, atklāti sakot, arī man tas ir pārsteigums, ka biji uzrunāts Operā par galveno diriģentu... Tomēr atgriežoties pie sapņiem. Skaidrs, ka ikvienam jaunam diriģentam ir sava saprašana par to, kas būtu jādara orķestrī. Kāda bija tavējā?

Es laikam sākšu ar to, ka mācekļa jeb tapšanas periodā vērtīgi bija trīs gadi, kurus pavadīju kā galvenais diriģents pūtēju orķestrī "Rīga". Jo tā bija pirmā profesionālā mākslas organizācija, kurā sapratu, kā vispār notiek lietas un kā orķestris funkcionē. Labi, tas ir cits formāts un cits repertuārs, bet visi mūziķi ir profesionāli izglītoti un ar tieši tāda paša veida ekspektācijām, kā tas ir citos kolektīvos. Domāju, ka diriģentam pieredze tomēr ir viens no noteicošajiem faktoriem.

Protams, katram mācekļa gadi ir savādāki. Manā gadījumā tā bija uzvara starptautiskajā diriģentu konkursā, kas pavēra iespējas diriģēt orķestrus. Tobrīd biju saistīts ar divām pasaules līmeņa organizācijām, kurās varēju vērot procesu –

kā tiek plānots repertuārs, kā notiek orķestra darba plānu sabalansēšana, cik daudz ir koncertu, cik daudz turneju, cik daudz ierakstu, cik daudz laika tiek veltīts kamermūzikai, kas ir izšķiroši svarīga. Jo tad, kad sāku strādāt Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kamermūzika šeit bija – daļa no ansambļiem, kas šobrīd jau ļoti tālu attīstījušies, tolaik bija sākuši spēlēt kopā. Tas varbūt ir viens no maziem gandarījumiem, ka mēs mērķtiecīgi esam attīstījuši šo līniju, jo sākotnēji tās bija epizodiskas aktivitātes. Tas nebija viegls un ātrs process – skaidrs, ka mūziķi paši bijuši spiesti pārliecināt klausītāju par sava snieguma kvalitāti! Konkurence kamermūzikas jomā Latvijā ir ļoti, ļoti liela, bet nu jau kādus trīs četrus gadus tas tiešām strādā kā labi eļļots mehānisms: reizi gadā mums ir atlases iesniegtajiem projektiem, pretendentu skaits aug ar katru gadu. Kāpēc es to minu kā būtisku aspektu? Jo varētu likties – kamermūzika ir tāda marginalitāte orķestrim, sevišķi lielam orķestrim. Bet bija divi motīvi, kurus es sadzirdēju – ka mūziķiem pietrūkst muzicēšanas mazākos sastāvos, un viņi vēlas šo muzicēšanas intimitāti, kaut kādā ziņā arī asumu un precizitāti, un arī gandarījumu no tā, ka tieši viņu izpildītā līnija nepazūd kopējā orķestra masā, bet ir dzirdama un nolasāma.

Un ļauj sajusties mazliet kā solistam.

Tieši tā. Pavisam nesen mums bija viena stīgu kamerorķestra programma, turklāt bez diriģenta, un viens no mūsu mūziķiem pēc koncertā iznāca ārā un sacīja – tas ir kā elpot svaigu gaisu. Domāju, tā jūtas ne mazums lielu orķestra mūziķu. Otrs motīvs, ko sadzirdēju – ka orķestrim muzikālās higiēnas vārdā vairāk jāspēlē Vīnes klasiķi: Mocarts, Haidns. Tieši viņus abus gan šajos gados esam maz aiztikuši, jo mums ir ļoti spēcīga konkurence – Sinfonietta Rīga... Taču Bēthovenu spēlējam arvien vairāk un vairāk, un domāju, ka šis motīvs nekur nav zudis – ka īstam, labā nozīmē konservatīvam simfoniskajam orķestrim jāspēlē Bēthovens, Brāmss, Čaikovskis, šis zelta standarta repertuārs, jo tas ļoti lielā mērā ceļ orķestri. Un ne tikai tāpēc, ka tā ir pazīstama mūzika, kas visiem ir asinīs – un mainās tikai diriģents, koncepcija, skats, tempi, krāsas –, bet tāpēc, ka tas ir pamatdarbs, kurā mūziķi saskata jēgu.

Esmu diezgan bieži saskāries ar situāciju, ka jāspēlē kaut kas jauns – aranžējums vai jaundarbs, un pēkšņi jūtu, ka kaut kas buksē. Un nevis tāpēc, ka mūziķi ir skeptiski – sak’, mūsu vērtību skala ir Bēthovens un Brāmss, un tos jaunos mēs nespēlēsim... Tā nav taisnība!

Mūziķi nāk ar atvērtu skatu un ieinteresētību pret visu materiālu. Diemžēl esmu saskāries ar to, ka šis materiāls dažkārt nav līdz galam profesionāli uzrakstīts, un tad orķestra mūziķos ļoti ātri ieslēdzas mūzikas kritiķis, turklāt sliktā nozīmē, un jūti, ka mūziķiem vairs nav nekāda entuziasma atskaņot šo mūziku. Esmu saskāries ar brīžiem, kad komponists to neuztver un nesaprot, un tie ir ļoti nepatīkami brīži...

Pie šīm divām lietām, ko minēji – kamermuzicēšana un standarta simfoniskais repertuārs – es noteikti vēl pieminētu arī koncertus jauniešiem un jaunajai auditorijai. Un ļoti svarīga nianse ir arī viesturnejas. Jo tā ir samērošanās.

Ne tikai tā. Arī paša orķestra muzikālajā pašapziņā ir ļoti svarīgi nonākt kādā pasaules muzikālās platformas epicentrā.

Kad atrodies Parīzes filharmonijā un spēlē Čaikovska Sesto simfoniju, saproti, ka tur nav nekādu iespēju atkāpties vai paslēpties – visi to klausās un tev ir jādara vislabākais no labākā, uz ko esi spējīgs.

Šādās turnejās būtiskākie momenti ir bijuši divi – viena bija mūsu pēdējā turneja 2018. gada rudenī, kur uzstājamies tieši ar manis pieminēto skaņdarbu Parīzes filharmonijā un arī citās zālēs. Un, ja man būtu jānosauc kaut kas unikāli un absolūti viens no visiem šiem astoņiem gadiem, kas man personīgi uz ilgu laiku paliks virsotne – tas ir Verdi Rekviēms Parīzē 2015. gadā ar Valsts Akadēmisko kori "Latvija" Elizejas lauku teātrī. Tā bija mūsu pirmā kopīgā turneja. Kad mūziķi pēc koncerta godīgi atnāk pie tevis un saka – es darīju pašu labāko, ko vien varu... Nu, ko tu kā diriģents vairs vari piebilst? Tāpēc domāju, ka orķestra turnejas ir svarīgas ne tikai kā solis ārpus ikdienas – vairumam mūziķu tā ir iespēja apliecināt to, ka viņš var vairāk, nekā iepriekš domājis...

"Klasika" saka sirsnīgu paldies par visiem šiem gadiem, kuros mums bijis ļauts fiksēt daudzus jūsu koncertus un arī tavu sniegumu. Protams, paldies jums arī par piedalīšanos mūsu divos jubilejas koncertos, kopīgi strādājot pie programmām. Bet Andri, ko tu esi atstājis savam pēctecim kā darāmo?

Ak, vai... Paredzu, ka šis ceļš un izvēlēšanās nebūs ne ātra, ne viegla. Arī kovidsituācija uzlikusi savus ierobežojumus, lai varētu ieraudzīt viesdiriģentus, kuri bija angažēti šajā sezonā, vairāki no viņiem – jaunās paaudzes diriģenti. Kāpēc saka – jaunās paaudzes diriģenti: jo nopelniem bagātie diriģenti – tādi kā Fedosejevs vai mūsu pastāvīgais Goda diriģents Sinaiskis, vai, piemēram, Žans Klods Kazadesī, ko esam uzaicinājuši – viņi visi ir brīnišķīgi maestro, kuru vadībā orķestris atplaukst, bet nedomāju, ka orķestranti viņus vērtē kā potenciālos galvenos diriģentus. Domāju, ka vairāki mūziķi skatās vidējās un nosacīti jaunākās paaudzes virzienā. Kritērijs numur viens – vai šis diriģents vai diriģente savus pārējos darbus varētu salāgot tā, lai ar orķestri strādātu regulāri. Ikdienas darbs ir tas, kas ir ļoti nepieciešams. Jo nodiriģēt trīs, četrus vai piecus ļoti spilgtus koncertus sezonā ir svētki orķestrim un publikai, bet kādam ir vienkārši jārūpējas par to, lai orķestris funkcionē tā, kā tam jāfunkcionē.

Tas ir tas, par ko esmu ļoti kareivīgi noskaņots – ka nedrīkst būt situācija, kurā orķestris ļaujas atslābināties.

Ja gribam būt Ziemeļeiropas standarta kolektīvs, neatkarīgi no tā, vai konkrētais diriģents ir visiedvesmojošākais vai tomēr mazāk iedvesmojošs, kurš stāvējis konkrētajā nedēļā orķestra priekšā – nedrīkst būt situācija, ka orķestris jūtas atslābinājies un tas ir redzams, vēl jo mazāk – dzirdams...

Vai kandidāti jau ir?

Es pats nenodarbojos ar atlasi, tiešām apzināti gribu paiet solīti nost no vārdu definēšanas. Jo šādos pārmaiņu brīžos ļoti labi ieslēdzas pašregulējošais mehānisms, kas ir orķestrī. Parasti tā ir kāda mūziķa pārstāvniecība, kas kopā ar administrāciju meklē diriģentu.

Šajā posmā noteikti būšu līdzās orķestrim, palīdzēšu ikdienas lietās un ar lielāko prieku diriģēšu koncertus – varbūt mazākā skaitā, bet piedalīšos gan repertuāra plānošanā, gan arī turēšu rūpi par to, kādi viesi – solisti un diriģenti – pie mums brauc.

Vai mums ir izaudzināts arī kāds pašiem savs diriģents, vai tomēr skatāmies uz ārpusi?

Domāju, ka tautībai nav tik ļoti lielas nozīmes. Protams, jūtos ļoti priviliģēts, ka esmu bijis izvēlēts kā savējais, jo orķestrim daudzu gadu garumā līdz tam nebija savējo diriģentu. Bet domāju, ka noteicošais faktors ir – vai šis diriģents vai diriģente spēs panākt, ka rodas ķīmija un savstarpēja uzticība starp orķestri un diriģentu. Esmu daudz domājis, kā vispār vērtēt diriģentus. Ir tehniskā puse – manuālā tehnika, interpretācijas tempi un tā tālāk.

Pats sev laikam esmu definējis, ka diriģenta kvalitāti manā skatījumā nosaka tas, vai viņš, nostājoties orķestra priekšā, maina orķestra skanējumu. Vai tas, ko tu dzirdi, ir savādāk nekā tad, ja viņa tur nebūtu?

Tad, ja ir šie divi galvenie elementi – savstarpēja mūziķu uzticēšanās un kaut kas, kas šajā skanējumā šo sadarbību apliecina – tad tas ir tas īstais klikšķis. Bet es vēlreiz teikšu – ir divi iemesli, kamdēļ šis ir īstais brīdis man atkāpties un neizvirzīt savu kandidatūru tālākam periodam. Objektīvais arguments – sākas līgums ar Stavangeres simfonisko orķestri, kam laika ziņā būs jāvelta divreiz lielāks apjoms, nekā tas būtu ar LNSO. Ir arī diezgan daudz viesdiriģēšanas angažementu. Bet subjektīvais, kas ir svarīgāks –

nedrīkstu un arī negribu nekādā līmenī privatizēt šo kolektīvu un uzlikt tam kaut kādu ilgstošas nolemtības zīmogu. Astoņus gadus esmu bijis tradīcijas sargs un attīstītājs, bet ir jānāk nākamajam cilvēkam. Tas ir orķestra vārdā – lai tas attīstītos, ietu tālāk, iegūtu jaunas krāsas, jaunas sejas.

Jā, starp citu, par ieguvumiem – pēdējo gadu laikā vadošajās pozīcijās mums pievienojušies brīnišķīgi mūziķi, kurus redzu kā 21. gadsimta mūziķus – viņi vedīs orķestri tālāk. Jā, pieredze mums ir ļoti svarīga – mums ļoti svarīgi ir mūziķi, kuri orķestrī muzicē jau no seniem un ne tik seniem laikiem, bet kas tiešām ir pieredzējuši: viņi ir vienojošais elements starp pavisam jauno paaudzi un pieredzi, un tas ir ārkārtīgi svarīgi. Bet tie, kuri orķestrī ienāk šobrīd, būs tie mūziķi, kuri veidos šī orķestra skaņu un seju pēc vēl divdesmit un trīsdesmit gadiem.

Varbūt pateikšu kaut ko, kas nav populāri, bet – es nekādā ziņā neuzskatu par apdraudējumu, ja orķestrī sāk strādāt ārzemju mūziķi.

Domāju, ka ļoti spilgts piemērs tam ir mūsu orķestra flautu grupas koncertmeistars Tomāzo Pratola – itālis, kurš ļoti sīvā konkurencē mūsu rīkotajā konkursā izvirzījās vadībā un viss orķestris viņu vēlāk atbalstīja. Negribu izcelt nevienu mūziķi, bet uzskatu – lai orķestra muzikālā asinsrite noritētu bez sastrēgumiem, šīs asinsrites būtiski uzlabotāji vai stimulatori noteikti ir arī ārzemju mūziķi orķestrī.

Tavā nākamajā orķestrī Stavangerē tev būs ļoti dažāds mūziķu sastāvs – 27 tautību cilvēki, kas ir ļoti tipiski ārzemju orķestriem. Galvenais jau, protams, ir mūziķu kvalitāte. Bet tavs ceļš uz Stavangeri – tu tur esi jau bijis, zini šo zāli, kas ir salīdzinoši ir ļoti jauna, celta 2012. gadā un ir viena no lieliskākajām koncertzālēm ar labu akustiku, kas vien jau ir liels pluss tavai būšanai tur. No septembra sākas tavs ceļš galvenā diriģenta statusā. Uz cik ilgu laiku šobrīd esi noslēdzis līgumu?

Šobrīd uz trim gadiem, un tad jau redzēsim, kā tālāk. Kas man ārkārtīgi patīk šajā skandināvu modelī – viņi pieņēma lēmumu jau pirms diviem gadiem. Savlaicība un spēja plānot! Protams,

Norvēģija ir ļoti turīga valsts, ar resursiem nav problēmu: ja gribam veidot kādu dārgu projektu, piemēram, kādu operas koncertuzvedumu vai ja vēlamies ierakstīt kompaktdisku, braukt ārzemju turnejā – nav jāiet lūgt atsevišķu finansējumu, jo orķestrim tas vienkārši jau ir. Tas ļoti daudz ko atvieglo.

Protams, zāle objektīvi ir viena no labākajām, ja ne pati labākā Norvēģijā. Mēs ļoti labi zinām, kā Mariss Jansons gadu desmitiem cīnījās, lai Oslo tiktu uzcelta koncertzāle. Tā tur nav uzcelta joprojām, un redzam, ka Oslo orķestris, kurš ir pasaules klases orķestris, ir spiests spēlēt šajā pašā ne pārāk veiksmīgajā akustiskajā telpā, kamēr reģionos top jaunas zāles. Absolūti tas pats stāsts, kas Latvijā. Turklāt Stavangeres koncertzāle nav vienīgā reģionālā zāle – ir ļoti labas kvalitātes zāle arī Bergenā. Kristiansanda varbūt ir mazākas nozīmes pilsēta ar mazāk atpazīstamu orķestri, bet arī tur uzcelta jauna koncertzāle. Visas šīs zāles mierīgi var salīdzināt ar "Goru", "Lielo dzintaru", Ventspils vai Cēsu koncertzāli. Bet galvaspilsētā Oslo šīs cīņas diemžēl ir tikpat spraigas un politiskas kā pie mums. Un tur joprojām nav skaidra plāna.

Ar Stavangeres orķestra mūziķiem tu jau esi pazīstams – kādi viņi ir?

Ļoti dažādi. Pārsvarā viņi ir ārkārtīgi draudzīgi un atsaucīgi. Nekad jau arī nebūs tā, ka visi simtprocentīgi tevi atbalstīs vai simtprocentīgi tev piekritīs – ja ir otrādi, tad labāk vispār tur nerādīties tuvumā, un tas arī nenotiek... Bet jebkurš gudrs menedžeris pateiks, ka jāatrod balanss starp to, ko vēlas mūziķi, un starp to, kas viņiem vajadzīgs, un tas ne vienmēr ir viens un tas. Tāpat – ko vēlas publika un ko mēs vēlamies tai sniegt. Tas ir ļoti atbildīgs un liels lēmums, bet es domāju, ka

numur viens ir raksturu sapasēšana vai asinsgrupu radniecība. Pats nekad neesmu labi juties kolektīvā, kur viss notiek tikai pēc ļoti stingri definētiem profesionāliem standartiem, kas tevī nerezonē.

Veids, kā šie mūziķi rada mūziku, tevī nerezonē, un arī viņos nerezonē tas, ko tu sagaidi no viņiem. Pie šādiem orķestriem nekad neesmu vēlējies atgriezties, un neesmu nekad arī aicināts pie tiem atgriezties. Tā kā domāju, ka tās ir ļoti dabiskas lietas – saderība vai nu ir, vai arī tās nav. Starp citu, Stavangeres orķestra mūziķi mani izvēlējās pēc pašas pirmās viesdiriģēšanas reizes! Es par to uzzināju vairāk nekā pēc gada...

Acīmredzot viņiem arī ir savas ekspektācijas, aicinot tevi. Šobrīd esi uzkrājis diezgan pamatīgu standarta repertuāru, kas ir ļoti būtiski diriģentam. Pieņemu gan, ka tev diezgan daudz būs jāspēlē arī norvēģu mūzika.

Tas ir viens no punktiem manā līgumā... Daudzums nav definēts, bet viens no maniem darba pienākumiem – savās programmās iekļaut gan [jau uzrakstīto] norvēģu komponistu mūziku, gan pirmatskaņojumus. Mēs pat šobrīd diskutējam – izdot vienu vai vairākus norvēģu laikmetīgās mūzikas korifejam Rolfam Valinam veltītus mūzikas ieskaņojumus, un plāni ir diezgan plaši. Līdztekus tam, ko tu minēji par norvēģu mūziku, es tomēr esmu latvietis un savā latvieša spītībā, cik nu vien to varēšu, latviešu mūziku un mūziķus-solistus vēlēšos redzēt Stavangerē. Ir jau pat konkrēti plāni.

Nākamajā sezonā pie mums Stavangerē viesosies Baiba Skride, ir vienošanās ar Ivetu Apkalnu, ka kopīgi spēlēsim Ķeniņa Astoto simfoniju, jo koncertzālē ir īstās ērģeles. Tāpat esam jau atskaņojuši un turpināsim atskaņot Pētera Vaska un ne tikai viņa mūziku –

ir arī doma par citiem latviešu komponistiem. Protams, jājūt balanss un jāsaprot, vai mūziķi šo mūziku uztvers un vai viņiem tā būs vajadzīga...

Un vai publikai tas ir vajadzīgs!

Jā, tieši tā – vai publikai tas ir vajadzīgs. Sezonas sākumā spēlējām Pētera Vaska "Musica Serena" – tas bija vēl koncerts ar publiku, viens no nedaudzajiem šajā sezonā. Un man jāsaka, ka publika ļoti uzmanīgi klausījās un saprata, par ko šī mūzika ir. Man šķiet, kāda mentālā frekvence kaut kādā ziņā arī viņiem ir pazīstama.

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris

Ir diriģenti-pētnieki, un ir spontānie diriģenti – tevi laikam es ierindotu starp pirmajiem…

Man grūti uz to atbildēt, jo viena lieta – kāda ir diriģenta izglītība. Kā viens mūziķis top par diriģentu? Studējot augstskolā un apgūstot konkrētas disciplīnas, tu palēnām nonāc līdz punktam, kurā tev ir skaidras instrukcijas, kā sākt studēt un iepazīties ar skaņdarbu. Ir, protams, forma, analīze, harmonijas analīze, instrumentācija. Faktoru daudz. Ja diriģē konkrētu simfoniju, tev ir būtiski saprast un zināt, no kādām sastāvdaļām tā sastāv, kā uzbūvēta, jo, to nezinot, vari aizbraukt pa nepareizu ceļu un neizdarīt to, kas partitūrā paredzēts. Bet ir viena robeža, pie kuras laikam apstājos – zinātnisko analīzi un to, ko ir interesanti zināt, bet kas nepalīdz atskaņojumā, es ielieku iekavās. Esmu intuīcijas cilvēks – nenoliegšu, ka daudzas lietas, varbūt arī nepareizās, daru intuitīvi. Bet par to spontanitāti... Tur man gribētos sevi salīdzināt ar orķestra mūziķiem.

Ir daudz dzirdēts gan par mūsu, gan daudziem ārzemju mūziķiem, ka "viņi taču nesmaida uz skatuves". Viņu ķermeņa valoda neliecina par to, ka viņi būtu emocionāli un spontāni, bet, ja paklausies, kā šie mūziķi spēlē, tu šajās skaņās dzirdi daudz ko vairāk, nekā nolasi viņu vizuālajā ķermeņa valodā.

Ar diriģentiem manā izpratnē ir līdzīgi. Ir redzēti superekonomiski žesti, kuri no orķestra panāk fantastiski skanošas lietas. Un tur ir tas jautājums – vai viņos šī spontanitāte, vilkme un emocionalitāte ir tas, ko tu redzi fasādē, vai arī viņiem ir kaut kas, kā viņi to integrē savādāk. Sevi neņemos vērtēt, man to ļoti grūti būtu izdarīt. Bet ka esmu vairāk pētnieks un varbūt ne tik emocionāls – tāds iespaids, piekrītu, varētu rasties. Man pašam tāds iespaids rodas, savus video skatoties, lai cik man to nepatīk darīt! Bet varu teikt, ka īstenībā esmu ļoti emocionāls. Varbūt pārāk maz riskēju, ko varētu darīt mūzikā. Bet – risks var attaisnoties, un risks var neattaisnoties. Ar mūziķiem esam diezgan daudz par to diskutējuši – piemēram, koncertturnejā ir viens skaņdarbs, ko tu spēlē šodien, rīt un arī aizparīt, un jūti, ka tā rutīna vienkārši pati par sevi piezogas. Un tad ceturtajā koncertā tu pēkšņi kaut ko izdari negaidīti, un orķestris gandrīz izšķiras... Pārsteiguma moments man šķiet visvislielākais izaicinājums. Nezinu, droši vien tas ir arī talanta jautājums. Man talants, ja vispār tāds ir, laikam iet citā virzienā...

Izlasot, cik jauki tu stāsti par mūzikas pilsētu Vīni, kā tu sajūti šo pilsētu kā savējo, kāds tur ir gaiss un kādas smaržas, un ka uz ielas skan Brāmss... Tad man liekas, ka tevī tomēr ir arī apslēpts dzejnieks, un romantiskā stīga, kaut varbūt nav tik acīmredzama, tevī tomēr sēž. Pieskārāmies vairākkārtīgajiem mūzikas atskaņojumiem. Nav jau noslēpums, ka gan cilvēki kāro dzirdēt labi zināmo, gan arī diriģentam reizēm ir vēlme atgriezties pie vieniem un tiem pašiem darbiem, kas atkal taču ir nākamās interpretācijas jautājums. Nesaskatu tur neko sliktu!

Tas ir tas, ko teica viens no maniem mentoriem – Pāvo Jervi, kura asistents biju Parīzes orķestrī no 2011. līdz 2014. gadam. Trīs gadu garumā man bija iespēja nevis pa tiešo mācīties no viņa, bet apmeklēt viņa mēģinājumus, daudz runāties, un viņš teica – jā, tev noteikti savā tapšanas procesā jāizmēģina visplašākais repertuārs, un tikai tad tu sapratīsi, kas tev der un kas neder.

Kad pirmoreiz diriģēju Debisī "Jūru", tā bija pilnīga katastrofa... Nākamajā reizē jau drusku mazāka, un tikai no trešās vai ceturtās reizes sapratu, ka šo mūziku varu diriģēt.

Man šķiet, ka tas ir tāds profesionālais uzdevums – atgriezties pie viena un tā paša. Pāvo arī teica – atgriezies vēlreiz un vēlreiz pie šiem pašiem skaņdarbiem, ej dziļumā un atrodi to, ko tu vari šajā mūzikā atrast, lai brīdī, kad tu pēkšņi nonāc pie mūziķiem, kuru spējām nav limitu – viņi lidos tik augstu, cik būsi spējīgs viņus pacelt –, lai tajā brīdī tev būtu pietiekoša pieredze, lai šo skaņdarbu tavā izpildījumā varētu saukt par interpretāciju. Jo vienkārši izpildījums – tā vēl nav interpretācija. Tās ir pareizās notis pareizā secībā un pareizā tempā: tas ir labi, bet ar to nepietiek. Jā, es cenšos atkārtot repertuāru. Domāju, ja tu tagad atvērtu Stavangeres koncertzāles nākamās sezonas koncertplānu, daudz kas no tā būtu pazīstams un pat kombinācijas varētu pazīstamas. Un tas nav ne slinkums, ne arī egoisms. Tā vairāk ir vēlme orķestrim dot to, ko jūti, ka tev tajā ir, ko dot – gan mūziķiem, gan klausītājiem.

Koncertdzīve pēc Covid-19 ēras. Esmu dzirdējusi dažus vairāk jaunu cilvēku pārspriedumus, ka nebūs vairs tā, kā bija – ka cilvēks vairs nebrauks uz kādu citu valsti tikai viena koncerta dēļ, jo tas vairs neesot ne zaļi, ne ekonomiski. Man liekas, tā vārdā tiek upurēts dzīvais kontakts ar publiku, kas principā ir šīs muzicēšanas būtiskākā sastāvdaļa.

Arī es esmu šīs runas dzirdējis, un pats pārsteidzošākais, ka tās runas nav tikai tiešas Covid ietekmes sekas! Daudzi Skandināvijas orķestri aktualizējuši šo zaļās enerģijas un vispār zaļās dzīvošanas modeli. Piemēram, Lahti orķestris, pie kura esmu viesojies – tas ir brīnišķīgs, pirmklasīgs Somijas orķestris, 45 minūšu braucienā no galvaspilsētas Helsinkiem, ar savu brīnišķīgo Sibēliusa zāli.

Un šis orķestris, kurš ir starptautiskajā standartā, kuram ir sezona ar starptautisku mākslinieku plejādi, ir paziņojis – mums būs viena sezona, kurā nebrauksim tādās turnejās, kurās nevaram aizbraukt ar vilcienu, un neangažēsim nevienu viesmākslinieku, kurš pie mums lidotu ar lidmašīnu.

Esmu lasījis arī par citiem skandināvu orķestriem, kas kādu sabiedrības vēsmu vai politisko virzienu kontekstā pieņem šādus lēmumus un stratēģijas. Es šajā ziņā tomēr būšu vecās pasaules cilvēks, jo man šķiet – lai uzturētu klasiskās mūzikas garu dzīvu, orķestra turnejām jānotiek. Labi, varbūt to nebūs tik daudz un tās nenotiks tik komerciāli, bet arī no klausītāju viedokļa man šķiet, ka šī iespēja – iekāpt lidmašīnā, pēc pusotras stundas nolaisties Berlīnē un kaut vai tajā pašā vakarā aiziet uz koncertu Berlīnes filharmonijā, un tad atgriezties atpakaļ... Es pats tā studiju laikā esmu darījis un varu teikt tikai to, ka man kā topošajam profesionālim tas bijis vitāli nepieciešams! Domāju, jebkuram klausītājam, kuram ir iespēja aizbraukt uz La Scala vai Vīni, arī turpmāk tam jābūt tikpat vienkārši, kā tas bija pirms pandēmijas. Uzskatu, ka brīdī, kad visas problēmas normalizēsies un kad tas atkal būs iespējams, tam ir jāatgriežas. Neredzu, ka tas būtu jēgpilni un saprātīgi, ja viss paliktu tikai lokāli – ja visu valstu mūziķi uzstātos tikai savai vietējaipublikai.

Arvien biežāk nākas pieķert sevi pie domas, ka notikumi tiek vērtēti pēc tīkšķu skaita internetā, kam reizēm nav nekāda sakara ar nopietnu attieksmi pret mūziku vai izvērtējumu. Kā saglabāt pamatīgumu virspusējības laikmetā?

Problēma ir globālāka, tur mēs vispār skatāmies jau tajā virzienā, kā funkcionē patērētājsabiedrība, jo

mēs daudz ko lietojam vienu reizi – kaut vai vienreizējie trauki. Patērēšana, manuprāt, novirza mūs no īstām vērtībām.

Protams, tas ir mūžsens jautājums, un jebkurš orķestra intendants un vēl jo vairāk – orķestra mārketings jebkurā pasaules valstī man piekritīs, ka – jā, lai arī tev un mūziķiem tas ir svarīgi, šeit mums publikas nebūs, biļetes nevarēsim pārdot, nebūs reitingu, popularitātes un tāpēc no šīs programmas jāatsakās. Otrā svaru kausā ir tas, kāpēc tad mēs to vispār darām. Tas ir tas jautājums, ko nupat apspriedām. Jā, gan diriģents, gan orķestris regulāri var spēlēt Bēthovena Piekto simfoniju vai Čaikovska Pirmo klavierkoncertu un nekā slikta jau šajos skaņdarbos nav, tie ir absolūti meistardarbi. Bet man šķiet – nepaskatoties šajā traukā dziļāk iekšā, aiz šīs zelta maliņas, mēs neatrodam to, kas mūs bagātina un veido.

Jautājums – vai esam tikai tajā līmenī, kad Mocarta Četrdesmito simfoniju atpazīstam tikai tādēļ, ka tā skan mobilajā telefonā vai Bēthovena motīvu pazīstam tikai no tā, kurā filmā tā skanējusi: neko labu tas neliecina par mums kā cilvēkiem.

Es gan nelietoju ne tviteri, ne instagramu, taču ļoti liela daļa cilvēku šos medijus lieto – tie formē veidu, kā tu skaties uz pasauli, un daudz, kas tev būtu svarīgs, novirzās otrajā vai pat trešajā plānā. Tādā ziņā es dvēselē laikam esmu ļoti, ļoti konservatīvs.

Andri, kāds ir tavs mūziķa kredo?

Nekad to neesmu verbāli formulējis, bet laikam pirmais, ko varētu likt priekšplānā un no visas sirds cenšos īstenot, ir – būt godīgam pret to, ko daru, būt godīgam pret to, ko izpildu un nekādā ziņā neizlikties mūzikā.

Gods kalpot Latvijai – ar tādiem vārdiem parasti savas pateicības runā vēršas Triju Zvaigžņu ordeņa laureāti. Andri, atļauj man tevi apsveikt – liels prieks, ka tu esi šo apbalvojumu saņēmis, tas ir pelnīti! Un vēlot tev panākumus arī nākamajā darbā, nezaudējot saikni ar mūsu orķestri, jāatgādina, kas rakstīts ordeņa otrajā pusē – ceļš uz zvaigznēm ir caur ērkšķiem. To, protams, jāatceras vienmēr, bet mērķis vienmēr ir skaists un, ja sasniegts, vēl jo vairāk.

Paldies, Gunda!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt