Sarunā ar Latvijas Radio 3 direktori Gundu Vaivodi viņa atklāti stāsta par problēmām, ar kurām cīnās pavasarī dibinātā Latvijas Profesionālo mūzikas kolektīvu asociācija un arī pats LNSO, atklāj LNSO fonda svarīgākās aktualitātes, ieskicē festivāla "LNSO vasarnīca 2023" norisi un LNSO jauno sezonu, neslēpj gandarījumu, ka pretēji citu Eiropas valstu orķestriem, kas pēc pandēmijas īsti nav atguvuši savu klausītāju, Latvijā ar koncertu apmeklējumu un biļešu pirkšanu viss ir vislabākajā kārtībā, kā arī pauž prieku par sadarbību ar jauno LNSO galveno diriģentu Tarmo Peltokoski: "Tarmo talants ir spēja aizraut mūziķus. Tas, kā Tarmo strādā gan kā mūziķis, gan arī kā diriģents, pasakot īstos vārdus... Tas mūziķiem liek viņam sekot, turklāt sekot ar prieku!"
Gunda Vaivode: Vai orķestra mūziķi atvaļinājumu jau ir izbaudījuši?
Indra Lūkina: Tas manā ieskatā ir ļoti skumjš jautājums, vai, pareizāk sakot,
atbilde ir skumja, jo redzu, ka mūziķi atvaļinājuma laikā ļoti intensīvi strādā. Vasarā ir milzumdaudz dažādu projektu, kur iesaistīti arī orķestri, tiek veidoti tā saucamie festivāla orķestri, kas nozīmē, ka mūziķi tiek savākti no dažādiem orķestriem. Cilvēki strādā, lai nopelnītu naudiņu iztikšanai.
Cik garš atvaļinājums pienākas orķestra mūziķiem?
Orķestra mūziķiem kopumā pienākas atvaļinājums sešu nedēļu garumā, bet tas diemžēl nekad nav vienlaidus, jo mums ir ziemas sezona un vasaras sezona. Protams, dodam mūziķiem atvaļinājumu vismaz četras nedēļas pēc kārtas, lai viņi varētu nolikt savus instrumentus plauktā un tiešām atpūsties, jo, kā mūziķi ir teikuši – ja atvaļinājums ir īss, faktiski nemaz neiznāk to instrumentu nolikt – jau atkal tas ir jāņem rokās un jāgatavojas nākamajai programmai. Tā ka atvaļinājums orķestra mūziķiem ir.
Bet tas, ka mūziķi vasarā ir ļoti pārstrādājušies, mani skumdina. Jo – ja vasarā neesam atpūtušies un uzkrājuši spēkus, tad gan mediķi par to mūs brīdina, gan psihologi –, tad mēs jau dzīvojam uz spēku rezervju izsmelšanas robežas. Tas ir tas, par ko es bažījos.
Latvija gan šajā ziņā nav nekāds izņēmums, jo vasaras festivāli notiek visā pasaulē un ir klausītāju iecienīti. Jo klausītāji, protams, šajā ziņā ir laimīgi, ka viņi var baudīt lielisku mākslu sava atvaļinājuma laikā. Starp citu, cik īsti sena ir "LNSO vasarnīcas" tradīcija?
Pirmo "Vasarnīcu" rīkojām 2015. gadā. Sākot strādāt orķestra vadībā, tā bija viena no pirmajām lietām, par ko mēs ar Andri Pogu spriedām – ka orķestrim ir nepieciešams savs festivāls – kā jebkuram sevi cienošam simfoniskajiem orķestrim pasaulē. Mūsu koncertzālē Rīgā [Lielajā ģildē – red.] vasarā diemžēl nevar rīkot koncertus, jo, tiklīdz ir karsts laiks, tā ne mūziķi, ne klausītāji nejūtas komfortabli. Līdz ar to, ka tobrīd jau bija uzceltas reģionālās koncertzāles, sapratām, ka izmantosim iespēju un vasarās apceļosim šīs dažādās koncertzāles. No vienas puses – tā ir mūsu iespēja, bet, no otras puses, mēs veicam savu kultūrpolitisko uzdevumu un braucam pie klausītājiem arī citos reģionos.
Esat bijuši Rēzeknē, Ventspilī un Cēsīs, bet šogad atkal dosieties uz "Goru". Vai, domājot par "Vasarnīcu", jums ir arī kāda īpaša attieksme programmas veidošanā? Tā ir mazliet vieglāka?
Es neteiktu, ka tā ir vieglāka, bet – jā, tā ir īpaša attieksme. Ar savu jauno galveno diriģentu Tarmo Peltokoski jau pirms gada runājām par to, ka vasarā rīkojam savu vasaras festivālu, izstāstījām, kā tas bijis iepriekš un kādas bijušas programmas – viņš tās rūpīgi izpētīja. Pamatprincips ir dažādība, jo gribam publikai parādīt gan klasisku simfonisko programmu, gan arī ko tādu, kas ir nost no mūsu orķestra pamatceļa. Tarmo šajā vasarā izvēlējās piedalīties divās programmās, no kurām viena ir kamermūzikas programma. Tarmo pats ir arī pianists, un tā bija viņa ideja un iecere – ka viņš vēlētos vienā koncertā kamermuzicēt kopā ar mūsu orķestra mūziķiem. Šajā gadījumā tas būs LNSO stīgu kvartets.
Tā ir ļoti laba tradīcija, kas nāk no pasaules pieredzes, jo man pašai arī bija izdevība dzirdēt, kā Klauss Mekele, kurš vada "Concertgebouw" orķestri un spēlē čellu, arī glīti spēlēja kamermūzikas koncertā – kopā ar saviem mūziķiem, kuru vidū bija arī mūsu altiste Santa Vižine. Tas ir lielisks piemērs!
Tā kā viņi ar Tarmo ir labi draugi, varbūt kopā to ir izdomājuši! (smejas) Bet klausītājiem, kuri interesējas par kāda mākslinieka daiļradi, tas ir aizraujoši – redzēt viņu dažādos muzikālos aspektos.
"Vasarnīcas" programma divu dienu garumā ir visai plaša, un tajā diezgan liels akcents likts atkal uz bērniem domātajām programmām: ir gan "Lenesons", gan arī Stravinska "Stāsts par zaldātu". Droši vien arī to mēs savā ziņā varam attiecināt uz jaunāku auditoriju?
Jā, protams! Mūsu doma, braucot ārpus Rīgas un veidojot savu "Vasarnīcu", jau no pašiem pirmsākumiem bijusi parādīt klausītājiem, ka simfoniskais orķestris nav tikai monolīta, liela masa, bet ir ļoti daudzveidīgs. No otras puses, mēs ļoti cienām, mīlam un strādājam ar jauno auditoriju. Šajā gadījumā būs muzikāla izrāde "Apburtā princese", kurā būs iesaistīts arī bērnu iemīļotais varonis "Lenesons" un, protams, arī balets, jo kā gan "Apburtā princese" bez baleta! Tas gan nebūs pilnmetrāžas balets, bet muzikāla izrāde ar stāstījumu, kurā piedalīsies Rīgas Horeogrāfijas skolas audzēkņi. Tā būs izrāde visai ģimenei – arī pieaugušajiem skatītājiem, jo mēs taču visi mīlam "Apburtās princeses" mūziku!
Vienā no "Vasarnīcām" bija fantastiska izrāde "Otello". Tagad ir Stravinska "Stāsts par zaldātu".
Stāstu stāstīs Jānis Skutelis, bet mūziķu grupa fagotista un diriģenta Raimonda Gulbja vadībā sniegs muzikālo priekšnesumu. Faktiski tā arī būs muzikāla izrāde. Tas ir tas veids, kā mēs mēģinām paplašināt savu redzesloku.
Paplašinājums ir arī dejas izrāde "Tīklā"?
Dejas izrāde būs īpašs notikums jauniešiem, pusaudžiem. Un tā būs pilnīgi savādāka deja valoda – tā būs mūsdienu deja. Mūzikas autors ir Rihards Zaļupe, un viņš arī būs viens no mūziķiem, kas uzstāsies kameransamblī. Pirmoreiz šo izrādi parādījām Ventspilī, un skatītāju atsaucība bija ļoti, ļoti pozitīva, tādēļ ceru, ka arī skatītājiem Rēzeknē būs prieks to vērot.
Festivāla noslēgums jeb centrālais notikums būs simfoniskā orķestra koncerts Tarmo Peltokosi vadībā. Tajā solists būs britu pianists Džeimss Šerloks. Varbūt kaut ko sīkāk zini pastāstīt par viņu – ne tikai to, ka viņi ir draugi ar Tarmo?
Mēs viņu pagaidām vēl neesam Latvijā dzirdējuši, tādēļ tas vienmēr ir intriģējoši – ieraudzīt kādu jaunu mākslinieku. Kā Tarmo viņu ir raksturojis, Džeimss ir ļoti atraktīvs un atvērts dažādām radošām idejām. Viņiem ar Tarmo būs arī saspēle kamermūzikas programmā četrrocīgi. Domāju, tur tiešām būs kas ļoti interesants!
"LNSO vasarnīcas" programma atrodama šeit.
Sadarbība ar Tarmo Peltokoski šobrīd jums iegūlusi ļoti labā augsnē. Cik ilgi mums vēl tā laime būs – redzēt viņu LNSO galvenā diriģenta ampluā?
Varu atklāt pilnīgi konkrēti – līgums noslēgts uz trim gadiem. Tās ir trīs sezonas, no kurām viena jau faktiski pagājusi, bet priekšā vēl divas pilnas sezonas, un katru sezonu Tarmo ar orķestri strādā vismaz sešās programmās. Tās ir sešas nedēļas.
No mūziķu teiktā saprotu, ka arī viņi ir ļoti ieinteresēti šajā sadarbībā.
Tarmo talants ir spēja aizraut mūziķus. Burtiski pirms pāris nedēļām izskanēja Vāgnera "Zīgfrīda" pilns koncertiestudējums Cēsu koncertzālē...
… un tas bija fantastisks!
Jā, paldies! Mūziķiem tas bija ļoti, ļoti nopietns darbs. Tas varbūt pat nav tas īstais vārds… Varbūt to var salīdzināt ar Olimpiskajām spēlēm sportā: četras stundas tev jākoncentrējas un no pirmās līdz pēdējai taktij jābūt fokusā – augstākajā lidojumā un sniegumā! Jā, tas laikam ir tas, ko es izceltu – tas, kā Tarmo strādā gan kā mūziķis, gan arī kā diriģents, pasakot īstos vārdus mūziķiem, kas liek viņam sekot, turklāt sekot ar prieku! Un es biju patiešām aizkustināta, dzirdot no mūziķiem nevis kurnēšanu, ka vasaras vidū jādara tik smags darbs, bet gan to, ka spēlējot un gatavojot šo programmu divu nedēļu garumā, tas gandarījums ir tik liels, ka var šo to arī nolikt malā un tas ir tā vērts… Jā, tas laikam ir Tarmo talants!
Vai ir cerība arī uz līguma termiņa pagarinājumu?
Mēs par to domājam. Protams, runājām arī ar Tarmo aģenti. Domāju, ka sadarbība ar Tarmo mums būs arī turpmāk, bet jau citā statusā. Jo
Tarmo karjera attīstās ļoti, ļoti strauji. Neskatoties uz viņa jaunajiem gadiem, viņš ir mūziķis ar ļoti konkrētu redzējumu par to, ko viņš mūzikā vēlas darīt nākamgad, aiznākamgad... Mūsu kopējās programmas divus gadus uz priekšu viņš ir sastādījis pilnībā.
Lielu lomu spēlē tas, ka viņš ir ļoti ieinteresēts operu diriģēšanā. Tas jau nav noslēpums. No 2025. gada Tarmo ir līgums ar Tulūzas simfonisko orķestri, kurš spēlē gan simfoniskās programmas, gan arī operu iestudējumus, tādēļ arī pie mums ir aktuāli vasaras operuzvedumi – šogad tas bija Vāgnera "Zīgfrīds", bet nākamgad būs "Dievu mijkrēslis", kas ir Tarmo ļoti, ļoti kvēla vēlēšanās: tā viņa ieskatā ir visvērtīgākā Vāgnera mūzika.
Padomus jums joprojām dod arī līdzšinējais orķestra galvenais diriģents Andris Poga.
Jā, ar Andri pēc viņa līguma noslēguma šīgada maijā esam vienojušies, ka Andris ir mūsu orķestra mākslinieciskais padomnieks – līdzīgi kā Igaunijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī Pāvo Jervi ir mākslinieciskais padomnieks. Mums nav konkrēta līguma, bet ir situācijas, kurās Andris Poga, būdams ļoti pieredzējis diriģents gan starptautiskajā jomā, gan arī Latvijā, dažkārt var būt konsultants, lai izvērtētu jaunos diriģentus vai dotu padomu citās ļoti profesionālās jomās. Nākamajā sezonā Andrim kopā ar mūsu orķestri būs pat četras programmas – ne visas ir orķestra producētas programmas: divas top sadarbībā ar Cēsu koncertzāli.
Tu jau pieskāries nākamajai sezonai. Varbūt ieskicē būtiskākos notikumus, kas mūs sagaida no līdz jaunajam gadam?
Sezonu atklāsim ar Vāgnera "Valkīras" pirmo cēlienu. Tarmo Peltokoski būs pie diriģenta pults, būs arī somu solisti, bet šajā programmā būs pārstāvēts arī Ēriks Ešenvalds, kurš būs mūsu orķestra nākamās sezonas rezidējošais komponists. Tarmo izvēlējies Ērika Ešenvalda skaņdarbu "Arktikas nakts vīzijas". Klarnetes solo spēlēs Anna Gāgane. Bet vēl gribētu pieminēt jauno somu diriģenti Emīliju Hovingu, kuru mums ieteicis Tarmo: redzam, ka arī viņas karjera jau strauji attīstās starptautiskā līmenī. Viņa viesosies ar programmu, kurā solists būs Vestards Šimkus – skanēs Bohuslava Martinu Trešais klavierkoncerts. Man prieks, ka mūsu programmās ienāk arī ne tik bieži atskaņoti skaņdarbi! Un vēl viens diriģents, ar kuru orķestris pirmoreiz uzstāsies, ir igauņu diriģents Mihails Gertss. Viņš bijis Latvijā kopā ar Igaunijas Nacionālo orķestri, bet ar mūsu orķestri sadarbosies pirmoreiz. Šo programmu, kurā būs Riharda Vāgnera uvertīras un simfoniskie fragmenti, atskaņosim gan Rīgā, gan, to papildinot ar Brāmsa Vijolkoncertu, kurā solists būs Georgs Sarkisjans, Tartu – dosimies uz turieni, lai piedalītos Vanemuines koncertzāles jubilejai veltītajā koncertciklā. Tas mums ir pagodinoši! Mihails Gertss pats ir no Tartu, tāda ir tā saikne. Tas būs viens no mūsu braucieniem nākamajā sezonā. Ļoti ceram, ka otrs brauciens būs pavasara pusē – kopā ar maestro Žanu Klodu Kazadesī dosimies uz Eksanprovansas festivālu. Bet rudens sezonā vēl gribētu pieminēt mūsu viesdiriģenti Kristīnu Posku, kurai būs programma ar Karla Nīlsena Ceturto simfoniju, bet kopā ar solistu Georgiju Osokinu tiks atskaņots Rahmaņinova Trešais klavierkoncerts. Viens no vissvarīgākajiem un sirdij tuvākajiem notikumiem būs Marisa Jansona 80. jubilejai veltītais koncerts, kas notiks 8. decembrī. Pie diriģenta pults būs Andris Poga, bet Gidons Krēmers būs solists Sofijas Gubaiduļinas skaņdarbā "Ofertorium", ko komponiste veltījusi tieši viņam.
Notikumu gana, un tie ir skaisti! Arī biļešu pārdošanas rezultāti nav slikti!
Par to man tiešām ir ļoti liels prieks, jo tad,
kad Eiropas konferencē satikāmies ar kolēģiem no citiem orķestriem, lielākoties visi atzina, ka pēc pandēmijas viņi nav atguvuši tikpat daudz klausītāju un biļešu pārdošanas kritums ir ap 20 procentiem. Mums ir tieši otrādi – esam atguvuši tikpat daudz klausītāju kā pirms pandēmijas, un no šīs sezonas jau piedāvājam abonementus simfoniskajiem koncertiem!
Paldies klausītājiem, kas mūs novērtē – mēs arī sniedzam to labāko, ko spējam…
Kopš 2015. gada darbojas LNSO fonds. Daudzi no pasākumiem veltīti jaunākajiem klausītājiem – gan mūzikas skolu audzēkņiem, gan SOS centra bērniem, tāpat Ukrainas bēgļiem. Bet viena no būtiskām fonda aktivitātēm ir mūzikas instrumentu iegāde jeb palīdzība to iegādē, jo, kā zināms, mūzikas instrumenti ir ļoti dārgi, un tie ir tik svarīgi – instrumentu kvalitāte nosaka ļoti daudz orķestra skanējumā! Ir nopirkts viens fagots, ko cītīgi izmanto Jānis Semjonovs, . Bet šobrīd runa ir par vēl vienu ļoti, ļoti nepieciešamu instrumentu… Atklāj, kas tas ir!
Visupirms īsi pateikšu, kā tas process notiek. Mūsu sabiedrībā nav tādu miljonāru, tādu mecenātu kā Amerikā, kuri ziedo milzu summas un faktiski daļēji uztur orķestru darbību. Taču mums ir ne mazāk svarīgi cilvēki, kuri ir dedzīgi orķestra atbalstītāji, mūsu koncertu apmeklētāji, un kuri ir iesaistījušies šajā fondā un ar savu degsmi un atbalstu ļoti, ļoti daudz ko mums nozīmē! Un tas stāsts par fagotu… Kādā tikšanās reizē es tā diezgan bēdīgi stāstīju, ka mums būtu nepieciešamas solo fagots – daudzos skaņdarbos fagotu grupas koncertmeistaram jāspēlē solo, un skaņas kvalitātei, ko nosaka pats instruments, ir milzīga nozīme! Un tad fonda biedri teica – klau, bet mēs taču varētu sākt vākt naudu šī fagota iegādei! Man tas toreiz likās diezgan nereāli, jo fagots maksā ap 30 tūkstošiem eiro, bet šī iniciatīva guva atbalstu un viena trešdaļa no fagota izmaksām tiešām tika savākta fonda aktivitātēs. Pārējo finansēja Kultūras ministrija. Un fagots jau vairākus gadus ir apritē! Tagad kārta pienākusi arfai. Bijām turnejā Francijā un mūsu burvīgā arfiste Ieva Šablovska pēc viena koncerta teica – jā, ja mums būtu tādas arfas, kādas spēlē franči… Jo arī arfa ir solo instruments – bieži dzirdam tieši arfu kā skaistāko melodiju atskaņotāju! Tā mēs sākām runāt, un Ieva stāstīja, kādas būtu labākās pieejamākās versijas. Lūk, un šis stāsts atkal guvis atsaucību fonda biedru vidū, un mēs jau sākam akciju. Būs fonda rīkots pasākums, kurā uzstāsies Ieva Šablovska un pastāstīs vairāk par instrumentu, kādu viņa kāro.
Un cik apmēram tāds instruments var maksāt?
Ar arfu tā lieta ir vēl sarežģītāka, jo arfas vajadzētu iegādāties divas uzreiz. Kā Ieva saka – māsiņas, jo nereti skaņdarbos tiek spēlētas divas arfas, un tas, kā šīs arfas saskan, atkal ir vēl viens svarīgs jautājums. Summas šobrīd neatklāšu, jo ir jābrauc, jāskatās, jārunā. (..)
Bet tas būs krietni dārgāk par fagotu?
Jā, tas būs krietni dārgāk par fagotu...
Vai kļūt par fonda biedru var jebkurš?
Ar lielāko prieku! LNSO mājaslapā jūs varat atrast sadaļu "Fonds", tur var iegūt informāciju par to, kā fonds darbojas. Ja kāds koncerts īpaši saviļņojis jūsu sirdi, ir iespēja ziedot arī nelielu summu fonda darbībai. Iespējas tur ir ļoti plašas.
Šopavasar tika nodibināta Latvijas Profesionālo mūzikas kolektīvu asociācija, kurā apvienojušies visi mūsu profesionālie kori un orķestri, arī Mūzikas akadēmija un Latvijas Nacionālā opera. Par ko jūs šobrīd cīnāties?
Cīnāmies par labiem darba nosacījumiem mūsu mūziķiem, jo mūsu profesionālie kori, orķestri, opera un balets ir patiešām ļoti augstā līmenī – to atzīs jebkurš. Jebkurš var iemest aci arī starptautiskajās kritikās. Diemžēl mūsu konkurētspēja atalgojuma un darba nosacījumu ziņā ir zem katras kritikas... Jo mēs strādājam un konkurējam globālajā tirgū.
Mūsu mūziķiem Eiropas Savienības ietvaros nav nekādu šķēršļu doties uz konkursiem, izturēt tos un strādāt tur, kur viņi jūtas novērtēti. Piemēram, mūsu orķestra mūziķu atalgojums šobrīd ir divreiz mazāks nekā Igaunijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī – un tas ir tikai viens fakts. Mums ir ļoti, ļoti sarežģīta situācija, jo mēs nevaram noturēt mūziķus, kuriem ir iespēja savu talantu un karjeru attīstīt kādā ārvalstu orķestrī. Es varētu nosaukt visus Eiropas vadošos orķestrus, kuros strādā latviešu mūziķi!
Sākot ar Berlīnes filharmoniķiem, kurā koncertmeistare ir Vineta Sareika un muzicē arī kontrabasists Gunārs Upatnieks, turpinot ar Amsterdamas "Concertgebouw", kurā altu grupas koncertmeistare ir Santa Vižine, un tā tālāk. Latviešu mūziķi ir visos vadošajos orķestros! No vienas puses par to ir milzīgs prieks, ka viņi tur ir, jo viņi nes Latvijas vārdu pasaulē. Bet ir ļoti daudz cilvēku, kuri vēlas dzīvot un attīstīt savu talantu Latvijā, kaldinot Latvijas mūzikas slavu šeit. Bet darba un finanšu nosacījumi pilnībā nav pieņemami! Šobrīd šajā jomā ir krīze, kā arī asociācijā esam definējuši: redzam, ka cilvēki, jau pabeidzot Dārziņskolu vai kādu citu mūzikas vidusskolu, dodas uzreiz projām – viņi nepaliek studēt Latvijā. Vai arī uz ārvalstīm dodas "Erasmus" programmas ietvaros un redz darba apstākļus citur. Mēs paliekam zaudētājos… Galu galā Latvija iegulda tik ļoti nozīmīgus līdzekļus mūzikas izglītībā, mums ir tik augsti sasniegumi visaugstākajā līmenī, bet dzīve taču notiek katru dienu... Un tas ir tas, ko minēju jau sarunas sākumā.
Protams, vasarā notiek dažādi festivāli un citi projekti, kuros mūziķi spēlē. Bet ja viņi ir spiesti to darīt tikai tādēļ, lai nopelnītu sev iztiku, strādājot no dienas uz dienu pilnīgi visu atvaļinājumu – tas vairs nav normāli.
Un orķestris joprojām ir arī ar vakantu koncertmeistara vietu?
Situācija šobrīd ir tāda, ka Georgs Sarkisjans joprojām ir koncertmeistara pozīcijā, bet arī viņš jau minēto apstākļu un arī ģimenes apstākļu dēļ ilgstoši atrodas bezalgas atvaļinājumā – gan iepriekšējā sezonā, gan arī nākamajā sezonā: mēs pagaidām nezinām, cik viņš varēs šeit būt. Arī viņš ir cilvēks, kurš labprāt gribētu šeit strādāt un turpināt, bet... [Šobrīd Georgs Sarkisjans ir koncertmeistara vietnieks orķestrī "Bergische Symphoniker" un pasniedzējs Roberta Šūmaņa mūzikas augstskolā Diseldorfā – red.]
Līdz ar to esat spiesti katram koncertam meklēt citu koncertmeistaru?
Tā tas iepriekšējā sezonā bija… Protams, mēs bijām laimīgi, ka Vineta Sareika vairākās mūsu programmās varēja būt koncertmeistare, bet tas nav ilgtspējīgs risinājums. Iespējams, būs jāsarīko konkurss kaut vai uz gadu, un jāskatās kādi risinājumi.
Mūsu pirmais flautists Tomāzo Pratola no Itālijas, kurš orķestrī nostrādājis vairākas sezonas un ļoti labi iejuties gan orķestrī, gan Latvijā, gandrīz ar asarām acīs bija spiests sameklēt darbu vienā no Vācijas orķestriem, kas viņam nesniedz tik lielu radošo gandarījumu, bet kur viņš var nopelnīt iztiku dzīvei.
Ja tas vispār ir mazs mierinājums – daudzās citās jomās situācija ir līdzīga.
Protams, mēs saprotam arī citas jomas, bet mierinājums gan tas nav, jo mūsu valstī ļoti liela problēma ir tā, ka samilzušās problēmas tiek risinātas tikai tad, kad krīze jau iestājusies – to vērojam gan medicīnā, gan izglītībā. Bet būtu taču pareizi, ja lietas tiktu risinātas tad, kad saredzam indikācijas – tad mēs nenonāktu šajā krīzes situācijā.
Orķestrī šobrīd ir tāda situācija, ka liela daļa mūziķu ir uz izdienas pensijas vai pensijas robežas, viņi visdrīzākajā laikā atstās darbu, un tad nu mums priekšā ir ļoti liels jautājums...
Jo jaunie par tādu atalgojumu nevēlas strādāt...
Jā, tāpēc mēs ļoti novērtējam tos, kuri nāk un kuri šeit paliek. Un es ar ārkārtīgi dziļu cieņu novērtēju tos mūziķus, kuriem šobrīd ir 35 un 40 gadi, kuri ir spēka gados un kuri ir mūsu izcilnieki. Es te varētu nosaukt veselu rindu mūziķu, mūsu koncertmeistarus. Bet arī šiem cilvēkiem ir viņu dzīve, viņu veselība.
Par to maz tiek runāts, bet mūziķu profesija arī ir ar lieliem riskiem veselībai – cilvēkiem bieži vien ir akūtas dzirdes problēmas, dažādas muskuļu un citas profesionālās kaites, kuras lielā mērā rodas tad, ja cilvēks strādā par daudz.
Vasara tomēr ir tāds skaists atpūtas laiks – lai nu cik arī katram iekrīt tās brīvās dienas… Kāda bijusi tava vasara?
Mana vasara jau daudzus gadus ir pakārtota orķestra plāniem un koncertiem. Pa starpu, ja izdodas, cenšos paņemt kādu brīvu nedēļu vai pāris, lai aizbrauktu pie saviem mīļajiem radiem uz Franciju un arī sasildīties, jo Latvijas laikapstākļi arvien vairāk liek domāt, ka šovasar sasildīties laikam nesanāks. Protams, mums jau vienmēr gribas to, kā šeit nav… Ir jānovērtē tas, kas mums ir! Tie brīnišķīgie muzikālie notikumi vasarā – tas ir kas tāds, kas veldzē dvēseli un ļauj uzkrāt spēkus nākamajai ziemai.
