Pa ceļam ar Klasiku

Šonedēļ - laikmetīgo baletu "Hamlets" un "Ne(stāsti) man pasakas" pasaules pirmizrādes!

Pa ceļam ar Klasiku

Labdarības koncertu sērija "Mana pirmā skatuve" turpinās! Studijā Andris Vecumnieks

Arī lociņam ir nozīme! Saruna ar vijolnieci Kristīni Balanas un diriģentu Jāni Liepiņu

Bija sajūta, ka vajadzētu kopā. Saruna ar Kristīni Balanas un Jāni Liepiņu

12. aprīlī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra )LNSO) koncertā Lielajā ģildē Holivudas filmmūzikas klasiķa Ērika Volfganga Korngolda Vijolkoncertā satiksies divi jauni mūziķi – vijolniece Kristīne Balanas un diriģents Jānis Liepiņš. Viņi abi reiz kļuvuši par Lielās mūzikas balvas laureātiem  kategorijā "Gada jaunais mākslinieks", bet uz vienas skatuves uzstāsies pirmoreiz. "Bija sajūta, ka vajadzētu kopā," saka diriģents.

"Savulaik ar Kristīni satikāmies vienā koncertzālē Anglijā – turp biju devies ar kori "Kamēr...", un abi kopā devāmies paklausīties Londonas simfoniskā orķestra koncertu. Tas bija diezgan sen, bet tad arī radās ideja, ka mums vajadzētu sadarboties," stāsta Liepiņš.

Koncertā, kuru tiešraidē piedāvās Latvijas Radio 3 "Klasika", būs gan Amerikas avangards jeb agrīnais modernists Čārlzs Aivss, kurš uzdos neatbildamus jautājumus un fascinēs klausītājus ar spēcīgiem simfoniskiem žestiem opusā "The Unanswered Question", gan kinomūzikas klasika – ievērojamā Holivudas filmmūzikas autora Ērika Volfganga Korngolda Vijolkoncerts, gan arī franču romantisms – atturīgā ērģeļu pavēlnieka Sezāra Franka Simfonija reminorā. "Mums ir trīs dažādi savstarpēji nesaistīti skaņdarbi, taču pamatā ir amerikāņu ietekme, amerikāņu mūzika, kino – tas ir virziens, kādā dodas viss šī koncerta kopums," stāsta Jānis Liepiņš, kuram Aivsa "Neatbildētais jautājums" atmiņā jau no skolas laikiem. "Skaņdarbs nav garš, bet filozofiskā doma tajā ir ļoti spēcīga.”

Taču programmas centrālā ass – Korngolda Viijolkoncerts, kas programmā iekļauts pēc Kristīnes Balanas iniciatīvas. "Pirms diviem gadiem šo koncertu izvēlējos atskaņot ar vietējo orķestri Londonā.

Man vienmēr patīk izaicinājumi – domāju, labi, nospēlēsim Korngoldu. Mūziku biju dzirdējusi, bet notis nebiju atvērusi. Tas man bija tāds šoks... Sāku mācīties, un domāju – kāpēc es to sev nodaru!?" smejas Kristīne Balanas.

"Cīnījos ļoti ilgi, jo virtuozitātei uz skatuves jābūt spožai, vijolnieks nevar mocīties uz skatuves ar tehniskām lietām, tāpēc pagāja vairāki mēneši. Korngoldam viss ir izplānots līdz pēdējam sīkumam, viss ļoti detalizēts. (..) Man šķiet, tas ir viens no viņa skaistākajiem skaņdarbiem. Tur visas tēmas ir no filmām, tik ļoti savītas kopā. Viņš bija ģēnijs. Kaut pašam likās – ja reiz pievērsies kinomūzikai, tad cilvēki vairs viņu neņems nopietni. Tagad jūtu, ka uzplaucis atkal Korngolda laiks, jo aizvien vairāk vijolnieku mācās viņa vijoļkoncertu. Viņa operas tiek uzvestas, un faktiski viņam sācies tāds kā renesanses periods, visi viņu novērtē," – tā par komponistu ar skaudro biogrāfiju stāsta vijolniece.

Jāatgādina, ka nesen Berlīnes Komiskajā operā Korngolda operu "Mirusī pilsēta" iestudēja Ainārs Rubiķis. "Korngolda mūzika ir tiešām krāsaina, klausītājiem burtiski uzlīst virsū.

Viņa mūzikā ir brīnišķīgs balanss starp demokrātiski ātri saprotamu mūziku, bet tai pašā laikā tā nav arī lēta.

Ārkārtīgi romantiska – tas ir tas, kas cilvēkus piesaista," spriež Jānis Liepiņš.

Cik svarīga nozīme Vijolkoncerta atskaņojumā ir instrumentam? "Mana vijole Korngoldam atbilst ļoti labi, lai gan

arī lociņam ir nozīme!

Man ir viens franču un viens angļu lociņš. Franču lociņš šķiet atbilstošs šī koncerta otrajai daļai, un domāju – varbūt trešajā daļā to nomainīt uz robusto angļu lociņu... Tāpat kā instrumentiem, arī lociņiem ir savi limiti. Arī to cenas var sasniegt vienkārši astronomiskas summas."

Visbeidzots, Sezārs Franks.

"Atskārtu, ka man kā diriģentam šī būs pirmā romantiskā simfonija, ko diriģēšu. Agrāk esmu saskāries ar Prokofjeva simfonijām, bet romantiskā simfonija – šī man būs debija," atklāj Jānis Liepiņš.

"Esmu ļoti priecīgs – kā diriģentam man tā ir tāda kā svaiga elpa. Ikdienas darbs saistīts ar operām un daudz kas pakārtots skatuvei un solistiem, bet šeit ir iespēja uz mūziku pavērties citām acīm. Ļoti izbaudu šo procesu. Pasaules kontekstā gan šī simfonija nedaudz izgājusi no modes – pat nezinu, kāds tam iemesls, jo reiz tas bija katra orķestra pamatrepertuāra skaņdarbs.

Pats svarīgākais – kaut simfonija rakstīta komponista dzīves priekšpēdējā gadā, tur saklausāms viņa dzīves laikā gūtās pieredzes kopums. Interesanti, ka simfonija toreiz nebūt neguva lielus panākumus.

Lai gan pats autors par šo simfoniju teicis, ka tā ir tīra mūzika un tur nav jāmeklē kāds poētisks raksturojums, īstenībā tur var saklausīt jautājumus par dzīvi. Tā ir ārkārtīgi vitāla, dzīvespriecīga, noslēdzas ar cerību un sajūsmu. Cilvēks var sajusties viegli, optimistiski un pozitīvi skatīties nākotnē."

Ar LNSO Jānis Liepiņš sadarbojies vairākkārt. "Pirmā tikšanās notika mana tēva jubilejas koncertā, un kāda neliela attiecību vēsture ar šo orķestri man jau izveidojusies – liels prieks, ka laiku pa laikam tieku aicināts! Esmu arī iepriecināts par mūziķu atsaucību, viņi ļoti uzmanīgi seko visam līdzi un ir ieinteresēti pēc iespējas labākā rezultātā."

Savukārt Kristīne Balanas ar prieku atceras kopīgo koncertu Dzintaru koncertzālē, kur atskaņots Mendelszona Viojolkoncerts. "Tas bija ļoti liels notikums, jo ar orķestri atkal satikāmies pēc daudziem, daudziem gadiem – visi bija ļoti pacilāti!

Tā ir tik jauka sajūta – spēlēt mājās, pazīstu visus orķestra mūziķus, daudzi ir mani draugi vai esam kopā uzauguši.

Protams, tā ir arī ļoti liela atbildība."

Kopumā šī sezona jaunajai māksliniecei bijusi intensīva: "Trīs reizes biju Izraēlā, ar māsu Berlīnes filharmonijā spēlējām Brāmsa dubultkoncertu, vēl bija tūre ar Liepājas Simfonisko orķestri Ziemassvētku laikā, bet pēc šī koncerta lidošu uz Ņujorku, kur būs koncerts Kārnegi zālē ar tur rezidējošo solistu ansambli: spēlēsim Mendelszona Vijolkoncertu reminorā, kas ļoti maz atskaņots."

Jānim Liepiņam daudz darāmā Latvijas Nacionālajā operā – norit darbs pie iestudējuma "Karmelītu dialogi". "Tas ir ļoti interesants darbs, kas mani uzrunāja jau tad, kad gadu studēju Berlīnē.

Ārprātā emocionāls fināls – burtiski var raudāt, jo tas tiešām ir ārkārtīgs spēcīgs."

Maija beigās Jānis Liepiņš dosies uz Maskavu: "Čaikovska zālē Dināras Alijevas festivālā atskaņosim Verdi "Ernani" koncertuzveduma versijā. Vasarā pavisam eksotisks būs brauciens uz Taipeju, uz Taivānu, kur tikšos ar Taipejas filharmonisko orķestri un kori – atskaņosim Haidna "Pasaules radīšanu".”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti