Atskats uz festivālu «Jazzkaar» un intervija ar «The Bad Plus»

Laikā no 20. līdz 29. aprīlim Igaunijas galvaspilsētā Tallinā jau 29. reizi notika džeza festivāls “Jazzkaar”, klausītājus priecējot ar bagātīgu koncertu programmu ar šobrīd pasaulē aktuāliem māksliniekiem, kā Korijs Henrijs (Cory Henry & The Funk Apostles), Ambrose Akinmusire, Dominiks Millers (Dominic Miller), “Sons of Kemet”, un uzdodot visiem klātesošiem retorisku jautājumu – kas mūsdienās īsti ir džezs?

Aprīlis džeza pasaulei ir rosīgs mēnesis – Vācijā notiek festivāls, konference un mūzikas tirgus “Jazzahead!”, aprīļa beigās tiek atzīmēta Starptautiskā džeza diena, savukārt mēneša vidus ir kā radīts festivālu apmeklēšanai! “Jazzkaar” festivāls 10 dienu laikā piedāvāja izbaudīt džezu visdaudzveidīgākajās šī mūzikas žanra iespējās. Es pati festivālā biju četras dienas (no 25. līdz 29. aprīlim) un noklausījos 10 koncertus, kuru norises vieta galvenokārt bija kultūras baudītāju iecienītajā Telliskivi radošajā pilsētiņā esošās “skatuves” – Vaba Lava un Punane Maja.

Kad radošums triumfē

Kas mūsdienās īsti ir džezs? Vai mēs joprojām runājam par mūzikas žanru vai izteiksmes līdzekļu kopumu, vai prāta stāvokli? Skatoties lielos mērogos, visas atbildes būs pareizas, taču tuvplānā,

manuprāt, džezs ir radošuma paraugstunda, kurā sen zināmas patiesības iegūst jaunu jēgu.

Tā, piemēram, virtuozais trompetists Ambrose Akinmusire ļāva klausītājiem atklāt trompetes toņu daudzveidību, spēlējoties ar kontrastiem – asumu, maigumu; troksni un skaidru toni. Ambrose demonstrēja, par kādu ritma instrumentu var kļūt trompete!

Viens no džezam neraksturīgākajiem priekšnesumiem bija trio “Komfortrauschen”, kuri uz saviem instrumentiem izpildīja tehno mūziku. Arī publikas iecienītajā, izpārdotajā britu dziedātājas Lauras Mvulas koncertā izskanēja soulmūzika un R&B.  Tikpat labi džezs var veidoties, piemēram, uz akadēmiskās skolas pamatiem – 20. gadsimta komponistu daiļrades, kā tas ir igauņu pianistes Kirkes Karjas gadījumā, vai arī par pamatu ņemot tautas mūzikas mantojumu, kā tas ir spāņu dziedātājas Silvijas Perezas Kruzas (Sílvia Pérez Cruz) daiļradē.

Kā vienu no festivāla kulminācijām varu izcelt britus “Sons of Kemet”, kuru sastāvu veido saksofonists Šabaka Hačings (Shabaka Hutchings), bundzinieki Sebs Ročfords (Seb Rochford) un Toms Skiners (Tom Skinner), tubists Teons Kross (Theon Cross).

“Sons of Kemet”

“Sons of Kemet” jaunais albums “Your Queen Is a Reptile” ir veltīts sievietei – mātei, matriarhātam, Āfrikai. Apvienība demonstrē to, kā, joprojām cienot savu izcelsmi un piekopjot tradīciju, var radīt ļoti mūsdienīgu deju mūziku, kas aizraus arī tos klātesošos, kuri mūzikas vēsturē neorientējas. Vitāla ritma pulsācija ieved klātesošos gandrīz vai rituālā dejā un ir pamats Šabaka un Teona meistarīgajām improvizācijām, nu jau ar atsaucēm mūsdienu džeza periodiem.

 

Savukārt norvēģu vokālais ansamblis “Trondheim Voices” pārstāvēja džezu kā improvizēto mūziku. Priekšnesums notika uz 360 grādu skatuves, tumsā. Tas ļāva atklāt cilvēka balss nebeidzamos plašumus un savienojumā ar tehnoloģiju iespējām pilnībā mainīja  priekšstatu par reālo telpu. Arī “Jazzkaar” festivāls piedāvāja iepazīt igauņu mūziķus nepiespiestā gaisotnē – mājas koncertos. Melomānu viesistabās uzstājās Annas Poldvea (Anna Põldvee) kvartets, Marja Ārma (Maarja Aarma) ar grupu, Pēdū Kass (Peedu Kass) un citi.

 

“Jazzkaar” festivālā Igaunijas Džeza savienība sumina arī spilgtākos aizvadītā gada igauņu džeza mūziķus kategorijās – jaunais mūziķis, ansamblis, komponists, kā arī tiek pasniegta balva par ieguldījumu džeza attīstībā un sponsora specbalva. 2017. gada laureāti ir saksofonists Lauris Kadalips (Lauri Kadalipp), Kirkes Karjas kvartets, komponists  un pianists Kristjans Randalu (Kristjan Randalu), basģitārists Mihkels Mālgands (Mihkel Mälgand) un menedžere Kristīna Līvika (Kristiina Liivik). Lieti piebilst, ceremonijai igauņi pieiet pragmatiski – tās garums ir 20 minūtes. Mazāk runu – vairāk mūzikas!

Mēs visi esam daudz līdzīgāki viens otram

Viena no “Jazzkaar” programmas naglām šogad bija arī trio “The Bad Plus”. Tas pastāv jau kopš 2000. gada un plašākas publikas uzmanību ieguvuši, popmūzikas un rokmūzikas klasiskās dziesmas aranžējot avangarda džeza versijās. Pagājušajā gadā trio pameta ilggadējais dalībnieks pianists Ītans Aiversons (Ethan Iverson) un viņa vietā nāca Orins Evans (Orrin Evans).  2018. gada sākumā “The Bad Plus” izdeva albumu “Never Stop II”, kuru nospēlēja arī koncertā “Jazzkaar” festivālā – atmiņā paliekot ar filigrāno izpildījumu un maigo, sapņaino atmosfēru. Pēc koncerta basģitārists Rīds Andersons (Reid Anderson), bundzinieks Deivs Kings (Dave King) un pianists Orins Evans bija atvērti muzikālai sarunai.

Mums katram ir stereotipi un pieņēmumi par sevi un par savu profesiju. Kādus stereotipus, laikam ejot un muzikāli nobriestot, jūs esat zaudējuši?

Orins: Es biju patīkami pārsteigts, ka lielākā daļa no tā, ko biju domājis par cilvēkiem (mani var uzskatīt par pietiekami lielu optimistu), izrādījās patiesība. Pateicoties ceļošanai un muzicēšanai, esmu atklājis, cik ārpusē ir skaista pasaule. Viss notikušais ir bijis pozitīva pieredze vai arī iespēja mācīties, tāpēc tā pa īstam neesmu zaudējis nevienu stereotipu.

Rīds: Pirmais, kas nāk prātā, un domāju, ka ar šo ļoti agri saskaras gandrīz visi mūziķi, ir atziņa, ka cilvēki, kas muzicē atšķirīgos stilos, patiesībā nav nemaz tik atšķirīgi. Kā, piemēram, tradicionālais džezs un frīdžezs – tās ir divas atšķirīgas nometnes, bet patiesībā lielākā daļa no šiem mūziķiem viens otru pazīst un respektē otra veikumu.

Vai džeza mūziķiem ir dota iespēja izbaudīt lielāku brīvību nekā tas ir iespējams, piemēram, spēlējot rokmūziku?

Deivs: Tā ir klasika  - līdz ar brīvību nāk papildu atbildība, kas visu padara sarežģītāku.

Džeza mūzikas zināšanas ir kā instruments, ar kura palīdzību tu vari brīvību attīstīt. Likmes ir lielākas, līdz ar to ir arī grūtāk. Tu domā par brīvību, taču brīvība prasa šo smago sagatavošanās procesu un atbildību.

Tev ir jābūt spējīgam atrast līdzsvaru starp vēlamo izteiksmi un to, kas labāk dažreiz būtu jānoklusē. Tas ir sarežģīti. Dažreiz tev nepieciešams vairāk laika, un brīvības izpaušana prasa daudz eksperimentu un kļūdīšanos.

Rīds: Atbildībai ir dažādi veidi. Piemēram, ja spēlē rokmūziku, tu vari  sevi veltīt noteiktam ceļam ar noteiktu struktūru, kurā vari ieguldīt visu savu enerģiju, lai viss notiktu un, cerams, pats gūtu piepildījumu. Kad tu improvizē, tu saskaries ar daudziem citiem faktoriem. Tu atsaucies katram mirklim atsevišķi, kas ir liels piepildījums, taču tajā pašā laikā tev ir jāzina, ka šie mirkļi vienmēr tev nedos to nostiprināšanos, kuru var iegūt, ja zini katras darbības secību.

Vai, jūsuprāt, klausītājiem ir nepieciešama izglītība, lai izprastu džezu?

Deivs: Tas ir attiecināms gan uz klausītājiem, gan mūziķiem. Manuprāt, mūziķu pienākums ir sniegt klausītājiem muzikālu priekšnesumu, kas ir pārliecinošs un interesants un tajā pašā laikā ar savu skaidru un pamatotu loģiku. Tas ir patiešām vienkārši – spēlēt mūziku, kuru neviens nesaprotu un kura nevienam nepatīk. Ir cilvēki, kas tā dara, un tad sūdzas, ka klausītājiem nepatīk džezs un viņi džezu nesaprot, lai gan patiesībā paši spēlē slikti saprotamu mūziku.

Mūziķiem jānes atbildība par savu priekšnesumu, un, manuprāt, izglītota auditorija nav obligāta. Klausītājiem jāizbauda mūzika, jo tai ir vēstījums. Izglītība palīdz klausītāju motivēt interesēties un meklēt labu mūziku.

Taču mūzikai pašai par sevi ir jābūt interesantai, lai tā uzrunātu klausītājus arī bez izglītības – tas ir daudz efektīvāks veids, kā iegūt klausītāju uzmanību. Sakot, ka vispirms ir jāapmeklē muzikālas nodarbības un tikai tad klausītājs būs spējīgs saprast šāda veida mūziku, manuprāt, tā nav pareizā pieeja.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti