Kā un kāpēc īsti radās "Skaņu mežs"? "Var jau izdomāt visādas asprātīgas atbildes, bet, godīgi sakot – tāpēc, ka mums pašiem bija kaut kādas muzikālās vajadzības, kuras neviens cits neapmierināja. Vēl joprojām tas tiek darīts pirmkārt jau sev. Tāpēc mums pašiem ir svarīgi nepazust starp maziem uzdevumiem, bet dzirdēt, piemēram, lielāko daļu koncertu,” atzīmē Endriksons.
Vaicāts, kāpēc "Skaņu mežā" allaž skan tik ļoti dažāda mūzika, viņš atklāj: "Tam ir vairāki iemesli. No vienas puses – eksperimentālās mūzikas plurālismu un demokrātisko attieksmi pret visiem mūzikas žanriem izmantot ļaunprātīgi tāpēc, lai tikai parazitētu uz komerciāli izdevīgākajām eksperimentālās mūzikas izpausmēm, būtu tikpat vulgāri, cik laipna cilvēka pieklājību uztvert par vārguma pazīmi,” prāto Endriksons.
Viņš arī atzīmē, ka "Skaņu mežā" netiek likts uzsvars uz sociāliem kontekstiem: "Cenšamies veidot līdzsvaru starp mūziku, kurā svarīgākais ir strukturālā klausīšanās, un mūziku ar šovbiznesa elementu, kurā liela nozīme ir prezentācijai – ne tikai saturam, bet arī tam, kā tas tiek prezentēts. Un te neredzu pretrunu."
Snobisms kā eksperimenta ģenētiskais kods
Rihards T. Endriksons novērojis, ka beidzamajos gados Eiropā ir daudz nosacīti eksperimentālās mūzikas festivālu, kurus iespējams apmeklēt, ne reizi neizkāpjot no komforta zonas. "Tu atnāc, noklausies virkni pseidoambientas, tūlītēju emocionālu efektu sniedzošas mūzikas koncertus līdztekus mēreni eksperimentālai ritmiskajai mūzikai, no skaņu apstrādes viedokļa - glancēti tīrai skaņumākslai, un beigās tev radusies komfortabla, skaista pieredze, un ne mirkli tu neesi ticis izaicināts.
Ko tur liegties – rīkot eksperimentālās mūzikas festivālus ir iecere, kurā snobismam gluži automātiski ir kaut kāda nozīme. Tā ir iecere, kuru, sākot risināt, tev jāpieņem, ka tā ir daļa no šīs nodarbes ģenētiskā koda.
Ar snobismu gan var strādāt arī kā ar tēmu, tāpēc daļēji "Skaņu mežā" ir gan atonālākās mūzikas formas, gan tūlītēja emocionāla efekta mūzika. Fokusējoties tikai uz mūziku, kas baro snobiskākās jūtas tevī, tu riskē palaist garām tās teritorijas mūsdienu mūzikā, kurā mūzika mainās nevis apzināti, bet dabiski.
Pateikt, ka tagad nu gan eksperimentēsim – tas ir tāds pēckara avangards.
Mūzika bieži mainās intuitīvi neparedzamos veidos, neapzinoties, cik lielus soļus tā sper – tāpēc šāda festivāla ietvaros vienmēr nepieciešams strādāt ar iespējami dažādiem žanriem, lai jebkurš atrod sev tuvākās valodas, secinot, ka vismaz dažās no tām runā un saprot, kas ir tajās mainījies. No šiem sākotnējiem panākumiem rodas iedvesma apgūt arī citas, kas klausīšanās pieredzes trūkuma dēļ tevi nav sagatavojušas.”
Latvija un avangards
Šai sakarībā Endriksons atgādina komponistes Rutas Paideres sacīto par latviešu komponistu dilemmu. "Balstoties faktos, viņa nekautrīgi un precīzi formulē vēsturisku perspektīvu Latvijas mūzikas problēmai. Ruta min divas tēzes.
Pirmā – ka Eiropā pēckara avangards radās, mūzikai un mākslai sekojot līdzi politiskajām un sabiedrības pārmaiņām, nemitīgi tās kritizējot.
Tikmēr Latvijā, pateicoties tam, ka šādu mūziku nedrīkstēja ne klausīties, ne atskaņot, ne sacerēt, līdz pat 90. gadiem šādu laikmetīgās mūzikas pieredzi vienkārši nebija iespējams iegūt. Bet tagad Latvijā par mūzikas uztveri runājam tā, it kā šis robs neeksistētu. Tas ietekmē kultūrpolitikas procesus, kas neiet pareizajā dinamikā uz priekšu. To pašu saka Normunds Šnē – ka Latvijas kultūrvēsture ir atšķirīga no Rietumiem."
Trokšņa vērtīgums
"Troksnis, iespējams, nav tā intelektuāli sarežģītākā mūzika, ko mēs spētu piedāvāt – un ne jau tāpēc, ka tam jābūt kā atskaites punktam par to, cik tālu nemuzikāla skaņa var iet," pasmaida Endriksons.
"Mūsdienās ir elementāri sarīkot formālu eksperimentālās mūzikas festivālu ar programmu, kas neliek iziet ārā no komforta zonas, bet rezultātā sagādā mietpilsonisku, modernai popmūzikai tuvu klausīšanās pieredzi. Taču, ja tavs mērķis ir rīkot eksperimentālās mūzikas festivālu, jābūt kādam radikālākam atskaites punktam, līdz kuram mūzika var iet. Un tad, ņemot vērā, ka viena vakara ietvaros esi dzirdējis kārtīgu destruktīvu troksni, tas maina tavu perspektīvu uz mazāk destruktīvām mūzikas formām. Tajā saskati citu sistēmu, jo totālā destrukcija jau ir aiz muguras.”
