Kad Rīgas kinostudijas komanda sešus gadus veco Kasparu Ādamsonu starp Dārziņskolas pirmklasniekiem izraudzījās mazā pianista Raimonda lomai Vara Braslas filmā "Ziemassvētku jampadracis", kur frakā pie flīģeļa bija jānospēlē sarežģīta Šopēna miniatūra, Kaspars to iemācījās. Lieliskās darbaspējas noder arī 39 gadu vecumā, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas kordirģēšanas maģistrantūrai, Tallinas mūzikas un teātra augstskolas orķestra diriģēšanas maģistrantūrai, kā arī Stokholmas Karaliskās mūzikas koledžas viesstudenta diplomam pievienojot profesionālo doktora grādu mūzikā. Pētījis, protams, diriģēšanu.
Doktora darba nosaukums ir "Diriģenta darba specifika simfoniskās un skatuves mūzikas žanros". "Kā jau nosaukums liecina, darbs bija par manu kā diriģenta darbu simfoniskajā un skatuves mūzikā. Mākslinieciskā puse prasīja, lai trīs gadu laikā būtu iestudēti trīs mākslinieciskās jaunrades projekti. Tas bija Anitras Tumševicas kamersimfonijas "Turpinājums" pirmatskaņojums ar Mūzikas akadēmijas simfonisko orķestri 2021. gada 1. oktobrī, otrs bija Aleksandra Rodina balets "Vijs. Šausmu naktis", kas piedzīvoja pirmizrādi 2023. gada 20. aprīļa vakarā mūsu opernamā, un trešā jaunrades forma bija Džuzepes Verdi opera "Dons Karloss", kas [LNO] notika gan ceturtdienas, gan sestdienas vakarā pagājušajā nedēļā, bet komisija nāca uz 30. marta, sestdienas izrādi," stāsta Ādamsons.
Kad 2021. gada sākumā viņš pieteicās mūzikas akadēmijas doktorantūras studijām, kas pēc ilgiem gadiem no sapņa bija kļuvušas par realitāti, operas nams grima klusumā, un augstskolu studenti mācījās attālināti.
Ādamsons atminas: "Tas bija pandēmijas laiks, īstenībā viss bija apstājies – man nebija ne koncertu, ne izrāžu, es nevarēju tikties ne ar orķestriem, ne ar kori.
Pandēmija rosināja doties kādā vēl nezināmā virzienā, un tas izrādījās doktorantūras ceļš."
Disertācijas tapšanu pieskatīja Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētā profesore Baiba Jaunslaviete.
"Devāmies šajā literatūras krājumu gūzmā un pētījām, kas ir vai nav rakstīts Latvijā par diriģenta darbu šajos trīs žanros. Rakstīts ir ļoti daudz par simfonisko mūziku, arī par operas žanru, stipri mazāk ir atrodama literatūra par diriģenta darbu baleta žanrā. Tas, kas man šķita interesanti – šo žanru saplūsme, mans darbs ikkatrā no tiem," stāsta Ādamsons.
Salīdzinoša vērtējuma par diriģenta aktivitātēm simfoniskā orķestra, operas un baleta orķestra priekšā nav arī citur pasaulē, tātad Kaspara Ādamsona doktora darbs varētu būt unikāls.
Kā diriģēšana atšķiras katrā no žanriem? Ādamsons skaidro: "Diriģēšana gan žestu, gan manuālās tehnikas ziņā noteikti atšķiras, atšķiras arī pati ikdiena, darba specifika un mēģinājumu formas katrā no žanriem. Tādā vienkāršā valodā sakot, it īpaši operas žanrā, it īpaši tad, ja skatuviskā darbība notiek patāli, pat kāds klusināts muzikāls fragments, ko simfoniskā koncertā diriģents diriģētu ar pašiem pirkstu galiem, ar ārkārtīgi mazu žestu amplitūdu, operas gadījumā ir jādiriģē līdzīgi kā Mežaparkā lielais kopkoris – vienkārši lai panāktu šo ritmisko vienotību ar orķestra bedri un skatuvi."
Vairāk nekā 300 lappušu pētījumā ir materializējusies paša Kaspara Ādamsona ikdiena, strādājot gan ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, gan Baltā nama orķestri.
Protams, katram ir diriģentam ir savs individuāls rokraksts, un arī to viņš ir pētījis, intervējot kolēģus gan tepat Latvijā, gan ārzemēs. Katram diriģentam ir pašam savi "instrumenti", kā orķestra vai kora kopskaņu pacelt vēl augstākā kvalitātē, saka talantīgais mūziķis, kas stājās arī pagājušo Dziesmusvētku kopkora priekšā.
Mežaparka Lielajā estrādē no koristu rindām diriģents lejā izskatās kā mazs punktiņš. Koristi runāja, ka varbūt vajag sarkanus cimdus vai elektronisko zizli. Ādamsons komentē: "Runājot par Dziesmu svētku lielo estrādi un lielo kopkori, protams, gan iesaistītais dziedātāju skaits, gan attālums līdz diriģentam ir liels, ir jau viss redzēts, kolēģi ir diriģējuši arī baltos cimdos. Visbīstamākais laiks ir ap saules rietu, tad diriģenta stāvs ir visgrūtāk pamanāmais. Bet arī operas žanrā var pamanīt līdzīgas lietas. Nereti "aizskatuves" tiek diriģētas ar šiem pašiem baltajiem cimdiem, lai orķestris var pamanīt diriģenta žestu."
Viņa ģimenē ir trīs diriģenti: ne tikai tētis Ārijs Šķepasts, bet arī pusotru gadu jaunākais brālis Ārijs vada amatieru korus, bet māsa Annija uzsāk ceļu operdziedāšanā.
"Ārijs Ādamsons, mans brālis… viņš vada nesalīdzināmi vairāk koru nekā es, ja man ir viens koris "Sola", tad, manuprāt viņam ir pat četri kori. Savukārt Annija absolvēja Rīgas Doma kora skolu, ir noslēgusi maģistrantūtas studijas Štutgartē, atsaucas uz dažādiem piedāvājumiem Vācijā un Austrijā. Nākošā nedēļā viņa brauc uz noklausīšanos, kur viņai vienā operā piedāvā štata vietu. Arī es, cik vien iespējams, priecājos uzstāties ar viņu kopā. Pagājušonedēļ ar kori "Sola" Jāņa baznīcā arī bijām kopā ar Anniju Kristiānu Ādamsoni," stāsta diriģents.
Savukārt ar tēti Āriju Šķepastu viņi sastrādājās Dziesmu svētku lielajā koncertā "Tīrums"’, uzvarot konkursā par tā veidošanu: "Ārkārtīgi lepns un saviļņots es biju "Tīruma" pēdējās taktīs vērojot tēti, klausoties kopkori, un saprotot, ka šis lielais, mūsu izsapņotais sapnis ir realitāte, bet tas arī tūdaļ noslēgsies. Jebkuras lielas lietas… arī vakar aizstāvētais doktora darbs – tu pamosties šorīt, un ir divējādas sajūtas – labi padarīta darba, bet arī neliela tukšuma sajūta. Skaidrs, ka tālāk jau nāks nākamās lietas…"
Kaspara tēvs, kora "Austrums" diriģents Ārijs Šķepasts Latvijas Radio savukārt atzīst: lielība nav viņu ģimenei raksturīga, tāpēc viņam grūti dēlu slavēt, bet vienu īpašību tomēr gribētos izcelt:
"Viņš vienmēr ir bijis kārtības atbalstītājs. Visam jābūt kārtīgi. Ja kaut kas nav kārtīgi, tad viņš tā pasmaida pie sevis: nu, tu tā dari, bet es tā nedaru. Es darīšu kārtīgi.
Tētis viņam ir gadījies mazliet gaisīgāks. Viņš nevar piesēst pie vienas lietas. Viņš noteikti pateiks: nu, tagad man pietiek, es šo lietu vairs negribu. Kaspars tā nepieļaus. Brīnišķīgs puisis!"
Doktorantūra vienkārši bijusi lietu sakārtošana. Tāpat kā Dziesmu svētku lielkoncerts "Tīrums", maratons trīs gadu garumā! Un tikai viens ģenerālmēģinājums!
Vēl vienos naktī pēc tā viņi sēdējuši pie galda, domādami, ko pieslīpēt. Kad nākamajā dienā sapratuši, ka koncerts izdevies, saviļņojums bijis milzīgs, bet Kasparu gaidījuši jau nākamie maratoni. Tā pati opera "Dons Karloss", kas gan aprakstīta viņa doktora darbā, gan arī nodiriģēta komisijai, ilgst četras stundas. 21. aprīlī viņam gaidāma vēl viena svarīga debija Latvijas Nacionālajā operā, diriģējot Franca Lehāra opereti "Jautrā atraitne". Aprīļa beigās paredzēti koncerti ar Mūzikas akadēmijas simfonisko orķestri, bet jau nākamnedēļ – meistarklases diriģentiem Londonā. Protams, viņš joprojām diriģē kori "Solu", kurā dzied arī sieva. Bet, ja gadoties kāds brīdis, dodas ar ģimeni pie dabas, cenšas arī izmantot katru izdevību uzspēlēt basketbolu.
