Latvijas Radio 3 cikla "Sidraba birzs" jaunākajā stāstā:
- Tiekamies ar vienu no koru lielkoncerta "Tīrums. Dziesmas ceļš" idejas un mākslinieciskās koncepcijas autoriem Kasparu Ādamsonu.
- Apciemojam Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes jaukto kori "Aura" tā mēģinājumā, lai ieskatītos, kā dziedātāji gatavojas svētkiem.
- Ar sajūtām par debiju svētku virsdiriģenta godā, virsdiriģenta nozīmi un spilgtākajiem mirkļiem no iepriekšējiem svētkiem dalās Jurģis Cābulis.
Kaspars Ādamsons un tīruma plašums
Diriģents Kaspars Ādamsons ir viens no koru lielkoncerta "Tīrums. Dziesmas ceļš" mākslinieciskās komandas virzītājspēkiem. Lielkoncerts notiks 6. jūlijā Mežaparka Lielajā estrādē – Sidraba birzī.
Paula Jaunslaviete: Kā tad īsti veicas mākslinieciskajai komandai? Varbūt lielākā daļa darbu jau apdarīta un tagad var mazliet ievilkt elpu pirms nākamā cēliena? Vai tomēr viss ir nerimtīgā, plūstošā darbībā?
Kaspars Ādamsons: Ja runājam par repertuāra savietojamību un koncerta idejisko pusi, par skaņdarbu virknējumiem, tad daļa darbu noteikti ir paveikta. To esam jau slīpējuši un slīpējam vēl joprojām, bet noteikti nevarētu teikt, ka šobrīd iestājies mierpilnāks laiks, jo ir ārkārtīgi daudz tīri tehnisku detaļu, gan domājot par mēģinājumu procesu Mežaparkā jeb Sidraba birzī, par koncerta virzību un pārējām tehniskajām lietām, tai skaitā scenogrāfiju un televīzijas iesaisti, tērpu lietām, par dūdu un bungu kori vai mūsu gudrajiem un izglītotajiem zēnu un meiteņu koriem, kurus aicinām no Rīgas Doma kora skolas un Jāzepa Mediņa Mūzikas skolas pievienoties dziesmu noslēdzošajā sadaļā. Aktualitāšu patiešām ir daudz, un ikkatru nedēļu mums pulksten vienpadsmitos ir satikšanās brīdis, kad apkopojam visas aktualitātes un mēģinām virzīt darbus uz priekšu.
Šī būs reize, kurā vairākiem labi zināmiem diriģentiem būs iespēja pirmo reizi kļūt par svētku virsdiriģentiem: Jānim Baltiņam, Jurģim Cābulim, Uldim Kokaram, Aigaram Meri, Jānim Ozolam, Andrim Veismanim, Mārtiņam Ozoliņam un Edgaram Vītolam. Kā jūs, koncerta mākslinieciskā komanda, nonācāt tieši pie šiem vārdiem?
Nozares kolēģu vidū tika veikta aptauja, kurus Latvijas diriģentus kori vēlētos redzēt savā priekšā Mežaparkā gan noslēguma koncertā, gan koru lielkoncertā. Rezultātus apkopoja Latvijas Nacionālais kultūras centrs, rezultātus darot zināmus abu koncertu radošajām grupām, tajā skaitā arī mums ar tēti (Kaspara tēvs ir diriģents Ārijs Šķepasts – red.). Redzējām tendences un viedokļus, redzējām gan mums labi zināmus un ierastus virsdiriģentus, gan arī to, ka ik pa brīdim un diezgan augstu aptaujas sarakstos uzkāpuši arī tādi mūsu kolēģi, kuri vēl nav bijuši virsdiriģenta godā, un
tas kaut kādā mērā diezgan skaidri sasaucas ar mūsu ideju – rādīt mūsu kora dziesmas tīruma plašumu, domājot par tās aizsākumiem ar tautasdziesmu. Pēc 150 gadiem varam teikt, ka esam viena no bagātākajām nācijām pasaulē kora oriģinālkompozīciju jomā. Kā tas viss ir audzis, kā veidojies un attīstījies!
(..) Uzdevumu ir tik daudz. Koncertā mēs ļoti vēlamies dzirdēt kopkora skanējumu: protams, būs gan atsevišķu sieviešu koru sniegums, gan vīru sniegums un jaukto koru sniegums, bet, cik vien tas bija iespējams, vēlamies sajust visu veidu koru kopējo sniegumu, tādējādi rādot, cik mēs esam kupli, daudzbalsīgi un skanīgi. Bet, atbildot uz tavu jautājumu par virsdiriģentiem, – rādīsim, ka arī diriģentu "tīrums" ir gana plašs, tas ir attīstošs, mainīgs un noteikti plašāks nekā citkārt vienā koncertā. Aicinājām un uzrunājām kolēģus, kuri virsdiriģentu godā būs pirmoreiz. Piemēram, mans pasniedzējs Mūzikas akadēmijā Andris Veismanis, Kordiriģēšanas katedras vadītājs Jānis Baltiņš. Ikkatrs šī diriģenta vārds ļoti daudz ko izsaka un nozīmē katram kora dziedātājam. Un man ir prieks, ka arī šie kungi uz savas ādas izjutīs to, ko jau šobrīd sajūt kopmēģinājumu procesā un visā svētku gatavošanas laikā – vienkārši esot kopā ar mums visiem.
Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas no kāpšanas Dziesmu svētku tribīnē kā virsdiriģentam?
Svaigākā pieredze noteikti ir svētki 2018. gadā. Pēc Pētera Plakida opusa "Tavas saknes tavā zemē" piedzīvošanas un uzburšanas bija ārkārtīgi liela gandarījuma sajūta, iekšējas trīsas un asaras – neko citu jau virsdiriģents nevar pārdzīvot… Tās ir tādas emocijas un sajūtas, kuras tu, lai ar kādu kolektīvu ikdienā strādātu, nevari noķert – esot Sidraba birzī, esot tūkstošiem dziedātāju priekšā un kopīgi veidojot stāstu…
"Aura", dzirkstele un dziedāšana kā dvēseles barība
Bet nu paraudzīsimies aizskatuvē, kur arī notiek aktīva gatavošanās svētkiem. Latvijas Universitātes Zinātņu mājā otrdienu un trešdienu vakaros uz mēģinājumu sanāk Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes jauktais koris "Aura" ar tā vadītāju Edgaru Vītolu.
Edgars Vītols: Koris "Aura" svētkiem gatavojas ar ļoti gaidpilnām un grandiozām sajūtām. Kāpēc gaidpilnām? Tāpēc, ka ilgs ir pats gatavošanās process. Pandēmijas laikā vajadzēja strādāt saskaņā ar tās diktētajiem noteikumiem: apguvām Dziesmu svētku repertuāru, dziesmu grāmatiņas teju zinām no vāka līdz vākam, zinām visas programmas, visas dziesmas. Tagad rīkojam dažādus koncertus, braucam ārpus Rīgas, uzstājamies dažādos kultūras namos, tautas namos, draudzējamies ar kolektīviem un paši mēģinām, kā nu vien varam, lai varam nodziedāt visu repertuāru. Faktiski tas jau vainagojas panākumiem, jo esam veiksmīgi tikuši cauri koru skatei, lai tālāk gaidpilni pietuvotos Koru kariem un arī pašiem Dziesmu svētkiem, kas iekļauj lielos koncertus, gājienus, visvisādus citus notikumus. Sajūtas ir grandiozas arī tādēļ, ka pēc ilga laika mums bija iespēja uzvilkt tautas tērpus – uz koru skati. Un tas bija saviļņojoši! Mums bija jārīko tērpu mēģinājums, jo ir meitenes, kuras to uzvilka pirmoreiz... Tā sajūta bija ļoti pacilājoša, grandioza!
Paula Jaunslaviete: Šogad koriem paredzēti divi koncerti – koru lielkoncerts "Tīrums. Dziesmas ceļš" un noslēguma koncerts "Kopā augšup". Teicāt, ka koris "Aura" ļoti cītīgi un apzinīgi gatavojis abu koncertu repertuāru. Vai varat teikt, ka koris ir gatavs svētkiem?
Te es tiešām varu teikt, ka jau kopš kora "Aura" dibināšanas mēs vienmēr – ne tikai Dziesmu svētkos, bet arī visos festivālos, uz kuriem esam braukuši, lai piedalītos kopkorī – mēs tik tiešām esam vienmēr apzinīgi gājuši uz to, lai viss kora sastāvs apgūtu koprepertuāru pēc iespējas labāk – tā, lai mēs paši varam to pieklājīgi izpildīt. Vismaz lai katrs dziedātājs zinātu savu balsi.
Un mana pārliecība ir, ka Dziesmu svētku sajūtu tu vari pa īstam izbaudīt tikai tad, ja Mežaparka estrādē uzstājies bez skatīšanās grāmatiņā. Tu nostājies, tu vari sekot diriģenta rokām, redzi, kā tas notiek; vari pamest acis apkārt un ieraudzīt milzīgo cilvēku kopumu, kas izpilda šos skaņdarbus, un tajā brīdī tad arī rodas īstā svētku sajūta.
Kas līdz svētkiem vēl ir plānā korim "Aura"?
Plāni mums ir; neatkarīgi no tā, vai ir kora skate vai Dziesmu svētki, nemēģinām apstāties. 21. aprīlī koncertēsim Ikšķiles Tautas namā kopā ar Māri Sirmo, kurš šogad pārņēmis Ikšķiles kori, un mums būs tāds kopkoncerts tieši pirms Dziesmu svētkiem! Mēģināsim izpildīt arī šo to ārpus svētku programmas, lai drusku kuplinātu šo koncertu. Vēl mums ir brīnišķīga iespēja piedalīties 4. maija svētkos koru kopkoncertā Jelgavas Pasta salā, bet 19. maijā pie mums viesosies viens ļoti, ļoti daudzskaitlīgs koru kolektīvs no Teksasas Universitātes. Koncertēsim kādā no dievnamiem. Tad jau Līgo svētki, koru kari, gājiens un Dziesmu svētki, un 10. jūlijā jau varēsim teikt tā, kā dzied "Labvēlīgais tips": "Ir Dziesmu svētki galā / Un Jāņonkulis mājās brauc!"
Vai ir kāds atmiņā paliekošs Dziesmu svētku stāsts, kas jums personīgi saistās tieši ar "Auru"?
Man tas saistīts ar Latvijas valsts simtgadei veltītajiem Dziesmu svētkiem:
Koru karu finālā dziedājām Ulda Stabulnieka "Baronu" ar Ojāra Vācieša tekstu. Tā tiešām bija īpaša, elpu aizraujoša sajūta... Ne tikai zāle bija aizturējusi elpu, bet arī viss koris bija aizturējis elpu – tajā brīdī, kad pirmie soprāni šo dziesmu iesāk…
Un tas, kā mēs šo dziesmu vispār atradām, kā viņa pie mums atnāca ar siltu sajūtu. Ar pusnakts sajūtu, jo man bija jānokļūst Lielajos kapos, kur Krišjānim Baronam ir piemineklis. Bija jānokļūst vietā, kur tieši par Baronu Vācietis arī rakstījis. Gribēju redzēt, kā tas vispār naktī izskatās, ko Ojārs Vācietis tik brīnišķīgi aprakstījis: "Te marmorpieminekļi stāv / Un mēness krizantēmas staro, / Bet stūrītī bez visa kā / Guļ Lielos kapos jocīgs Barons."
Tas kopumā bija tiešām ļoti, ļoti spilgts brīdis: "Barons" bija pirmā dziesma, mēs to nodziedājām un sākām noskaņoties nākamajai dziesmai, un, lai gan Koru karos nebija ļauts starp dziesmām aplaudēt, tas bija ļoti komplimentējoši, ka zāle tomēr aplaudēja. Lai gan visu laiku tika atgādināts neplaudēt! Un tu jūti, ka tā aplausu šalts, kaut mazliet kautrīga, jo nedrīkst, bet tomēr nāk. Atbalsts ir ļoti nepieciešams.
Vaicāti, ar kādām sajūtām aizvadījuši skates laiku un ar kādām sajūtām gatavojas svētkiem, "Auras" dziedātāji Lelde, Andra Annemarija un Kristers teic, ka skates gaidīšana nozīmē pavisam citas sajūtas nekā svētku gaidīšana, jo pirms skates vienmēr ir satraukums – jo tas ir darbs. Skatē gribas parādīt labāko sniegumu, kāds vien iespējams. Un esot tāda ļoti šaura tunelīša redze, jo tu sakoncentrējies: tagad ir jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā. Jāliek, tā teikt, pēdējie punkti uz "i" un jāparāda labākais, ko var. Pašā skates dienā ir satraukums, bet tas ir labais satraukumiņš, un tas vajadzīgs, jo bez satraukuma tu nesaņemies tā, kā vajag.
Pēc skates ir gandarījuma sajūta: gan par izdarīto darbu pirms skates, gan papildu mēģinājumiem. Tagad galvenais – noturēt sevi tonusā, nevar tā vienkārši atlaisties, jāsaglabā galvenā dzirkstele, kas jānotur katram dziedātājam – ka vēl viss nav beidzies, viss turpinās!
Lūgti vienā vārdā raksturot sajūtu, domājot par gatavošanos svētkiem, jaunieši atkal uzsver, ka tā ir dzirkstele. Vispirms tā izšaujas, tad mazliet piezemējas, bet tad atkal atdzīvojas viļņojošā formātā. Un tā visu laiku. Varbūt kādam tā pazūd, bet viļņveidīgi tā atkal uznāk un atkal ir.
Lelde, Andra Annemarija un Kristers spriež, ka pati gatavošanās Dziesmu svētkiem ir zināma veida brīvprātīgs darbs. Visi gatavojas svētkiem ar mērķi tos izbaudīt, bet, ja esi korists, tu izbaudi arī darbošanās daļu. Tas ir nerimtīgs process. Tāpēc ļoti būtisks ir darbs. Strādāšana. Ja bez darba dienām nav brīvdienu, tad bez darbiņa korī ikdienas mēģinājumos nav arī svētku.
Visbeidzot, taujāti, kāpēc dzied korī, jaunieši teic, ka tā viņiem ir sirdslieta un piederības sajūta latviešu tautai.
"Mūzika man tuva jau no bērnības, man patīk radīt mūziku, piedalīties tajā, un koris reizē ir gan radīšanas process, gan kopā būšanas lieta," teic Kristers un vedina atcerēties tekstu no kāda sena koncerta kopdziesmas: "Tā ir sirdsbalss, kas dziedāt liek, tā ir mīlestība un prieks."
Kovidlaiks gan bijis grūts, jo iekšēji bijusi liela vajadzība būt kopā, sajūta, ka esi daļa no kaut kā lielāka. Lai kā mums katram patīk būt personībai, cilvēks ir bara dzīvnieks, un jauniešiem patīk būt šāda veida kopienā, grupā, kolektīvā. Dziedāšana korī ir dvēseles barība."
Jurģis Cābulis: Dziesmu svētki ir latviešu un Latvijas mugurkauls
Pirmo reizi kopkora virsdiriģenta godā šajos svētkos būs Rīgas kamerkora "Ave Sol" vadītājs Jurģis Cābulis. Koru lielkoncertā viņš diriģēs Jēkaba Jančevska dziesmu "Koki".
Jurģis Cābulis: Tās sajūtas tagad ir tādas… Ikvienam dzīvē pienāk brīdis, kad pamazām kļūsti nobriedis, no jauna cilvēka kļūsti par pieaugušāku. Ziņa [par iecelšanu virsdiriģenta godā] mani sasniedza pirms pusotra gada, septembrī. Tā bija ārkārtīgi patīkama ziņa, bet tajā pašā laikā apzinājos to, ka nezinu, kas mani sagaida… Zināju tikai to, ka tā ir ļoti liela misijas lieta, kas ir jādara, un šogad, kad notiek kopmēģinājumi ne vien Rīgā, bet visā Latvijā, daudzviet esmu uz tiem bijis. Tā virsdiriģentam ir tā skaistā pievienotā vērtība, ka tev ir iespēja satikt visus dziedātājus. Nezinu, kāda būs sajūta estrādē. Man tiešām nav ne mazākās jausmas, varu tikai minēt, domāt un sapņot, bet šobrīd ļoti priecājos par kopmēģinājumiem, Latvijas apbraukāšanu un cenšanos iedvesmot. Bet tā sajūta… Jā, pirmā sajūta bija prieks un ļoti lielais nezināmais. Un jāteic, ka tas ļoti lielais nezināmais joprojām ir priekšā. To, kāds būs rezultāts, sapratīsim tikai estrādē. Gan komponisti, gan diriģenti mēdz teikt, ka interesantākais un aizraujošākais ir tieši process, kas šobrīd notiek, gatavošanās svētkiem. Tas man šķiet ļoti aizraujoši. Ļoti būtiski, ka šajā procesā ienāk jauni cilvēki, kuri būs atbildīgi par nākošajiem piecdesmit, simt vai simtpiecdesmit gadiem.
Ne brīdi neeju ar virsdiriģenta titulu pa priekšu. Tā ir milzīga atbildības sajūta, un es to ļoti izjūtu, atrodoties kopmēģinājumos, sadarbojoties ar Latvijas Nacionālo kultūras centru. Ir atbildība, misija, lielā vēlme un ļoti liela nepieciešamība iedvesmot cilvēkus tieši šajā laikā, kad situācija pasaulē ir ļoti sarežģīta.
Bet arī pandēmija bija ļoti smags sitiens Dziesmusvētku kustībā…
Kā jūs visi to pārcietāt?
Kad sākās pandēmija, centos gan sev, gan arī saviem koristiem definēt to, ka mums jāizdara viss iespējamais, lai no pandēmijas iznāktu spēcīgāki. Es nerunāju par vokālo kultūru, vairāk par emocionālo izjūtu un kopības sajūtu. Šībrīža situācija pasaulē mūsu inteliģentos, intelektuālos cilvēkus ļoti apvieno.(..) Bet vienā brīdī iestājās nogurums no visa: tāda sajūta, ka negribas vairs neko – nu, cik ilgi tas var vilkties! Tagad sākušās skates un vērtējumi tajās ir tik augsti!
Kori ir tik spēcīgi – nezinu, vai tik spēcīgi maz ir bijuši. Tas liecina par ārkārtīgi lielu gribasspēku, kas lielā mērā saistāms ar mūsu mentalitāti, ar vēlmi būt kopā un parādīt, ka Dziesmu svētki lielā mērā ir latviešu un Latvijas mugurkauls. Uzskatu, ka svētki ir ļoti spēcīgs nācijas esamības stūrakmens.
Tāpēc man ir neizsakāmi liels prieks, ka šogad ir tik ļoti spēcīgi kori, tik ļoti labi rezultāti, ir iedvesmojoši dziedātāji un iedvesmojoši kopmēģinājumi. Tas ir svarīgākais gan man kā diriģentam, gan arī citiem diriģentiem – jau domāt par nākošo ciklu, par dienu pēc Dziesmu svētkiem. Jo svarīgi ir to sajūtu un ideoloģiju noturēt ne tikai līdz noslēguma koncertam un nākošajā dienā šķirties, bet domāt ilgtermiņā. Lai nākošā piecgade būtu vēl spēcīgāka, vēl stiprāka, vēl iedvesmojošāka.
Kas ir tas, ko tu vēlies novēlēt visiem Dziesmu svētku dalībniekiem?
Gribu novēlēt pavisam vienkāršu lietu, ko pēdējā laikā saprotu un apjaušu arvien vairāk. Ir ļoti, ļoti svarīgi apzināties, ka mēs esam lieli veiksminieki un ļoti laimīgi cilvēki – šeit, kur mēs atrodamies. Un tie nav tikai vārdi, jo tas, kas notiek katru dienu mums blakus, ir ārkārtīgi emocionāli. Skaidrs, ka ar laiku emocijas notrulinās un tas kaut kādā ziņā ir dabiski.
Tāpēc mums visiem jāapzinās: lai arī kādi strīdi vai nevajadzīga konkurence rastos mūsu starpā, mēs – gan kā Dziesmu svētku dalībnieki, gan kā visas Latvijas mugurkauls – esam ļoti, ļoti laimīgi cilvēki.
Mums ir paveicies, un tādiem mums arī novēlu būt vismaz vēl simtpiecdesmit gadus!
