Anna Marta Burve: Zināms, ka mums Latvijā ir daudz labu kordiriģentu; kā notiek virsdiriģenu izvēles process? Kam jānotiek, lai nonāktu pie šī pagodinājuma?

Ārijs Šķepasts: Pirmkārt, cilvēkam, kas grib kļūt par virsdiriģentu, ir jābūt kāda no apriņķa virsvadītājam. Pa visu Latviju neesmu skaitījis, cik ir, bet ir Ventspils, Kuldīgas apriņķis, es konkrēti esmu Madonā, Kaspars ir Limbažos. Rīgā arī ir vairākas koru grupas, kur palīdzam repertuāru apguvē. Tas ir viens no tādiem standartiem.

Tā kā mums to diriģentu ir tik daudz, kāpēc tieši jūs abi kļuvāt par virsdiriģentiem?

Kaspars Ādamsons: Tā virsdiriģentu goda lieta vai paaicināšanas lieta, būt šajā statusā, man šķiet, ka Latvijas Nacionālā kultūras centrā ir tāds speciāls dokuments ar vairākiem punktiem norādīts, cik no tiem tev ir jāatbilst kā diriģentam kvalifikācijā, lai tevi varētu vispār aicināt par virsdiriģentu. Viens no tiem ir tēta tikko pieminētais par apriņķa virsdiriģentu, tev noteikti ir jābūt nozarē strādājošam vairākus gadus, jāpierāda gan sava profesionālā kvalifikācija, tai skaitā arī ar tevis vadītajiem kolektīviem jāsasniedz zināma mēra augstumi gan Latvijas mērogā, gan starptautiski. Tā noteikti būs arī mākslinieciskās grupas izvēle, vai aicināt tevi vai kādu citu kolēģi. Vēl ir viens pagrūti izmērāms lielums, tas ir sabiedrības vai koru dziedātāju, nozares goda, mīlestības vai cieņas izrādīšana pret tevi kā pret diriģentu.

Ikdienā katram diriģentam ir savs koris, un visbiežāk katram diriģentam tie ir vairāki. Kā atšķiras svētku kopkora motivēšana no diriģenta paša koriem, ar kuriem viņi sastrādājas katru gadu, visu cauru gadu? Vai kopkoris prasa atšķirīgu attieksmi?

Ārijs Šķepasts: Tad, kad mēs strādājam ar kaut kādu juveliera izstrādājumu, tas varētu būt tas mūsu koris, tad, protams, mēs strādājam savādāk. Kad ir tēlnieka darbs, tur formas ir lielākas, ir atkal savādāks darbs. Protams, ka forma beigu beigās paģēr to, ka domāšana jāpārslēdz, ka tik ātri tas viss nenotiks un tik zibenīgi, kā tu kādreiz esi sasniedzis to ar saviem domubiedriem, jo viņi ikdienā tevi redz, tu paskaties un viņi uzreiz saprot. Ar kopkori tā nevarēs, tur vajadzēs, pirmkārt kaut ko pozitīvu atrast, lai cilvēks saprot, ka viņš svin svētkus, ka ir labā vidē un viss ir iespējams. Mainās tie standarti, kā tu strādā.

Kaspars Ādamsons: Es noteikti tētim piekrītu.

Ikkatram, arī domājot par atsevišķu kolektīvu, noteikti ir sava seja, savs ikdienas ritms, savi paradumi un savs arī kaut kāds muzikālais ceļš, ko tas ikdienā iet. Tev kā diriģentam to ir vērtīgi zināt, dodoties pie šī kolektīva, kas tam tīk.

Lielais koris tādā ziņā ir nesalīdzināms, jo īsti nav, ar ko šo apmēram 15 tūkstoš balsu kori salīdzināt, bet es piekrītu, ka tehniskās lietās paiet ilgāks laiks, tās kārtojot, nekā ar jebkuru citu, skaitliskā ziņā mazāku kolektīvu. Bet tas muzikālais lidojuma plašums ir nesalīdzināmi lielāks. Tu pie tā kopīgi nokļūsti ar viņiem.

Publiskajā telpā izskanējuši viedokļi par Dziesmu svētku repertuāru. Vieni saka, ka tas ir par smagu, par grūtu, citi to uzskata par vieglu, pat garlaicīgu.

Ārijs Šķepasts: Mēs jau sākotnēji pateicām viens otram, ka mēs neko sarežģītu neliksim. Mēs domājam, ka visiem skaņdarbiem ir jābūt ceļamiem visiem kopā, bez dalīšanas, ka ir kāda spējīgo kategorija vai tautas kategorija. Mēs visi kopā svinam, un tas bija atsperšanās punkts, no kura mēs sākām mūsu programmas izveidi. Arī mūsu saredzētais it kā vienkāršais beigās nemaz tik vienkāršs nebija. [..]

Kāda ir atšķirība starp veselīgu, tautai spēku dodošu kopā sanākšanu un tādu, ko kā manipulāciju izmanto autoritāri režīmi?

Ārijs Šķepasts: Manuprāt, mūsu programma paģēr to, ka mēs sanākam uz šo pasākumu nevardarbīgi. Līdz ar to tā uzreiz ir atbilde. [..] Principā viss repertuārā ir filozofiski, jautri un visādi forši. Ir Brauns, bet tā ir tāda režisoriskā izvērsuma ideja, ka ar Mārtiņa Brauna ciklu "Daugava" parādām, ka ne no gaisa mums nokrita tā brīvā Latvija, mums vajadzēja cīnīties par to. Tā tēma nav jāķer ārā un jānaidojas pret kādu, vienkārši tā ir mūsu attīstības lieta.

Kaspars Ādamsons: Mēs cildinām to, kas ir mūsu kultūras vai zemapziņas slānī ierakstīts, arī šajā koncertā mēs vēlamies cildināt tautasdziesmu, tas ir mūsu lepnums, ir pašu tradīciju pamats. Mēs vēlamies, protams, atskatīties vēsturiski uz laiku, kurā mēs, apjaušot savas saknes un kultūras bagātību, tomēr vēlējāmies un bijām gatavi cīnīties par savu valsti un Latviju. Man liekas, ka ir veselīgi to atcerēties un atkal sajust kopā. Trešajā koncerta posmā paskatāmies uz to, kas aktuāls ir tiem, kas tagad veido koncertu, arī koristiem, – mūsdienu dzejdari, komponisti, tā ir mūsu laika zīme, kas ar cerību būs nozīmīga arī nākamajām paaudzēm.

Kāpēc, jūsuprāt, arī mūsdienu cilvēkam, kurš dzimis brīvā Latvijā, Dziesmu svētki ir tik svarīgi?

Ārijs Šķepasts: Jaunā paaudze jau ir tā nākamība, tā ir tā lielākā lieta, kā tas sadzīvos ar viņiem un aktuālajām lietām ikdienā. Tā atkal ir mūsu visu kopēja lieta, par to rūpēties. Varbūt neuzsvērti, neuzspiesti, bet rādot to mūsdienīgo, laikmetīgo realitāti, bez kuras nevar iztikt, un tā ir jāapgūst. Tajā pašā laikā ir jādod izgaršot to latvisko un jāapgūst tā kultūras bagātība un mantojums. Tā, pirmkārt, protams, ir ģimene, bet  noteikti arī skola, pirmās klases un vispār skola kā tāda. Vai tajās ir aktuāls kora žanrs, vai ir deju kolektīvs vai nav. Kā pret to attiecas konkrētās pilsētas vai novada vadība.

KONTEKSTS:

XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki Rīgu pieskandinās no 2023. gada 30. jūnija līdz 9. jūlijam, to galvenais akcents būs Dziesmusvētku tradīcijas 150 gadu jubileja. Svētkus organizē Latvijas Nacionālais kultūras centrs, kas ir Kultūras ministrijas padotībā esoša valsts iestāde.