„Izstāde sākas ar Voldemāra Johansona darbu „Op 34 izstarošana”, kas redzams ātrijā un perfekti „iesēžas” bibliotēkas skaistajā interjerā,” izstādes ievaddarbu raksturo kuratore Ieva Astahovska. Šo darbu veido melnas dažāda izmēra granīta plāksnes, savienotas ar trosītēm un izvietotas dažādos augstumos. Taču darbs nav tikai vizuāls, tā reizē ir ļoti smalki izstrādāta konstrukcija, kas veido mijiedarbi ar telpas skaņu.
Darbā labi jaušams mūsdienu jauno mediju mākslinieka Voldemāra Johansona rokraksts. „Voldemārs ir mākslinieks, kurš daudz strādā ar dažādu jomu mijiedarbību, piemēram, šajā gadījumā ir runa par elektroniku, kas fiksē fizikālas parādības, respektīvi, kā vizuālais transformējas skaņās un otrādi. Šī sinerģija, sinestēzija, kad viena joma pāriet citā vai viena otru papildina, kad māksla vairs nav tikai vizualitāte, bet jau daudz dažādi sarežģītāki slāņi - mikrolīmeņi, mikrorealitātes,” stāsta Astahovska.
Ideja, ka mākslas funkcija var būt daudz plašāka par vizualitāti, savā ziņā raksturo visu septiņu mākslinieku darbus, kas aplūkojami izstādē „Vizionārās struktūras”.
Mākslinieki pārstāv dažādas paaudzes, bet katrs ir spilgts sava laika novators.
Tā, piemēram, mūsdienu mākslinieka Voldemāra Johansona uzvārda brālis Kārlis Johansons pagājušā gadsimta 20. gados radīja telpiskas konstrukcijas, kurās izmantoja tā sauktos spriegumintegritātes principus. „Kārlis Johansons savās idejās bija, es gribētu lietot vārdu "radikāls". Jo viņš mākslinieka loma redzēja kā tādu inženieri - vizionāru, inženieri - izgudrotāju, kurš nonāk pie jauniem risinājumiem, kas ir izmantojami ne tikai mākslā, bet arī praktiskā realitātē, piemēram, būvējot dzelzceļa tiltus vai kādas jaunas būves, ēkas,” skaidro izstādes kuratore.
Kārlis Johansons savulaik darbojās Maskavas konstruktīvistu grupā, tādēļ Latvijā viņa vārds nav ļoti populārs. Taču viņa darbi kā spilgti avangarda mākslas paraugi izrādīti nozīmīgos muzejos Krievijā, Vācijā un Amerikā. Rīgā viņa darbu rekonstrukcijas būs skatāmas pirmo reizi. „Izstādē būs skatāmi pieci darbi. Tajos var redzēt, ka viņš patiešām meklē šīs dažādās variācijas un viņš, piemēram, iedvesmu smeļas gan no būvniecības konstrukcijām (jo viņa tēvs bija būvnieks), gan no latviešu puzuru struktūrām, kuru izveides pamatā arī ir ļoti konstruktīva domāšana.”
Līdzās Kārlim Johansonam agrīnos avangardistus izstādē pārstāvēs arī leģendārais Gustavs Klucis. Padomju perioda avangarda māksla savukārt tiks atklāta ar triju mākslinieku - Valda Celma, Jāņa Krieva un Artūra Riņķa darbiem. Būs skatāmi viņu veidotie kinētiskie objekti, vides instalācijas un tā saucamā gaismas glezniecība.
Varēs noskatīties arī Artūra Riņķa 80. gadu sākumā radīto videofilmu „Elpa”. Tai mākslinieks iedvesmojies no igauņa Svena Grīnberga skaņdarba „Hingus”, kas bija pirmā tā sauktā "new age" mūzika Padomju Savienībā.
Šo mūziku klausoties, Artūrs Riņķis skaņas ļoti spilgti ieraudzījis krāsās un abstraktos tēlos, ko arī centies atveidot filmā: „Toreiz es vēl nezināju, bet tagad es esmu gudrāks palicis, ka tas saistās ar sinestēziju, jo man piemīt mūzikas skaņu redzējums, kas inspirē vizuālus tēlus. Pēc tam tīri tehniski tas viss jāatrisina dažādiem līdzekļiem. Un tā es toreiz ārkārtīgi iespaidojos un to viņa skaņdarbu vizualizēju un pārvērtu filmā.”
Padomju gados filma „Elpa” ar labiem panākumiem izrādīta netradicionālo mākslu festivālā Kazaņā, bet 90. gadu sākumā izpelnījusies augstu atzinību Lokarno videomākslas festivālā Šveicē.
Jaunāko mākslinieku paaudzi izstādē pārstāvēs Gints Gabrāns un jau pieminētais Voldemārs Johansons, kura darbs Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas ātrijā arī ievadīs visu izstādi „Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam”. Tās atklāšana būs trešdien, 2.jūlijā.
