Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Grāmatniecības ražas svētki

Ģimenes atmiņu fragmenti gleznās

Mākslinieces Kristas Dzudzilo personālizstādē – ģimenes atmiņu fragmenti gleznās

Galerijā “Daugava” 27. februārī atklāj gleznotājas un scenogrāfes Kristas Dzudzilo personālizstādi “Mīklaini kā spogulī”, kurā, gluži vai kā izkāpušas no ģimenes fotoalbumiem, fragmentāri uzplaiksnīs mākslinieces personīgās atmiņas. Un arī dažādu, personīgi nepiedzīvotu situāciju fragmenti. Tie visi ir pēdējā pusotra gada laikā gleznotie darbi, ko papildina dažas instalācijas kā pieminekļi neuzgleznotajām gleznām.

Gatavojoties personālizstādei “Mīklaini kā spogulī”, gleznotāja un scenogrāfe Krista Dzudzilo daudz domājusi par cilvēka atmiņu un tās vizuāliem uzplaiksnījumiem. Savu interesi par fotogrāfijām viņa apvieno ar glezniecību, šoreiz iedvesmojoties no ģimenes fotoalbumiem, fragmentāri izkadrējot attēlus un atstājot telpu skatītāja iztēlei. Telpā izvietoti arī betona pieminekļi neuzgleznotajiem darbiem.

Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" māksliniece stāsta: "Viena izstāde ved pie nākošās. Veidojot savu iepriekšējo izstādi "Nepārejošs", kas bija tieši saistīti ar man tuva cilvēka nāvi, no kura man palika tikai fotogrāfijas, tas man lika domāt par to vispār, vai mana paaudze spēj kaut kādas senākas atmiņas, kuras tu ļoti dzīvi nevari rekonstruēt, vai viņas vispār atceries bez attēla. Piemēram, vai es atceros savu bērnību bez attēla, bez ierakstīta video attēla vai fotoattēla.

Vai atmiņas nekonstruējas tieši no kaut kādas lietas, kas ir atspulgs tam notikumam.

Un pat tad, kad tu par viņām domā, tu viņus diezgan izrauj ārā no konteksta. Tu par viņām domā atsevišķi kā par mazām detaļām, un viņas ir dziļi sakņotas tajā kontekstā, bet patiesībā jau to visu pilno kontekstu nespēju uztvert."

“Un jau pat vairs neatceros, vai tā ir mana subjektīvā, personiskā atmiņa vai attēla atmiņa, kuru es esmu padarījusi par savu,” LTV raidījumā "Kultūras ziņas" uzsver Krista Dzudzilo.

“Mani fascinē fotoattēls, un es esmu tos krājusi un vākusi, kopš es sevi atceros.

Man liekas, ka fotogrāfija ir realitātes miniatūra, kas reizē ir reālāka vai reizēm ekvivalenta ar sadzīvisko realitāti. Un, protams, ka ļoti daudz kas ir no mana privātā ģimenes arhīva tāpēc, ka tas man ir pieejams. Bet man tomēr nav sajūta, ka es gleznoju kāda konkrēta cilvēka portretu.”

Baltais, izkadrētais laukums māksliniecei saistās ar datorprogrammu “Photoshop”, ar kuru viņa bieži darbojas. Bet gleznās baltais rada vietu iztēlei. Izstādē kādā bildē redzama mākslinieces māsa pie dzimšanas dienas svinību galda, kādā mamma, vienā arī pati Krista ar peļastītēm.

“Man patīk sekot attēlam, tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc man patīk strādāt ar gleznām, par pamatmateriālu izvēloties fotogrāfiju, - tāpēc, ka es varu viņai sekot, neuzdodot jautājumus, kurus man pašai šobrīd risināt nav interesanti, jo mani pašu pārsteidz, cik dažādi var izskatīties cilvēka miesa tieši šīs fotogrāfijas vienkāršošanas vai gaismas jūtības specifikas dēļ, ka vienlaicīgi miesa var būt zaļa vai mālaini sarkana. Man patīk sekot attēlam, ļaut viņam izdarīt daudzas izvēles manā vietā,” atzīmē māksliniece.

Viņa spriež, ka arhivēšana vai sava arhīva pārskatīšana šobrīd ir būtiska tieši saistībā ar konkrētu vēsturisko kontekstu: "Ar to, ka mēs esam pirmā paaudze, kuriem ir kaut kāda iekšā brīvības apziņa.

Es zinu un atzīstu, ka man ir kaut kādas alkas pēc saknēm un tā ir tiešām pat fanātiska tieksme mēģināt saprast savu neseno pagātni.

Jā, man liekas ārkārtīgi būtiski, vismaz šobrīd vēl tas man turpina nodarbināt un caur savas ģimenes arhīvus mēģina konstruēt sevi."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti