Izstādē būs apskatāmi viņa radītie lielformāta aktieru portreti – izstādīto darbu vidū arī liepājnieku Voldemāra Zandberga, Nikolaja Mūrnieka, Antas Klints, kā arī Jāņa Streiča, Ēvalda Valtera, Kārļa Sebra, Elzas Radziņas, Valentīna Skulmes, Jāņa Oša u.c. Latvijas teātra un kino lielmeistaru portreti. Par tiem savulaik autors izpelnījies gan apbrīnu, gan cenzoru kritiku, jo portretējumos nereti izmantotas spilgtas, šķietami dabā cilvēka tēlā neesošas krāsas. Piemēram, ilgu un profesionāli piesātinātu mūžu nodzīvojušā Kārļa Sebra mati krāsoti iezaļgani, bet Nikolajs Mūrnieks par savu portretu ironizējis: “Labs, bet pārāk raksturs lien ārā!”
Portreti, kā arī citi mākslinieka darbi šobrīd ir gan mākslinieka ģimenes, gan citās privātās kolekcijās, gan arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Liepājas muzeja un Mākslinieku savienības krājumā.
Dzimis Krievijā, pēc Pirmā pasaules kara ar ģimeni atgriezies Liepājā, Grasmanis mākslinieka gaitas sāka Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā, bet pirmo praktisko pieredzi scenogrāfijā guva Liepājas operas teātrī.
Vēlāk mākslinieks pārcēlās uz Rīgu, kur iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā, bet par viņa divām nozīmīgākajām darba vietām uzskatāms Akadēmiskais drāmas teātris (tagad – Latvijas Nacionālais teātris) un Rīgas kinostudija. L. Grasmanis piedalījies tādu ikvienam zināmu un vēl arvien mīlētu latviešu filmu kā „Atbalss” („Aija”), „Zvejnieka dēls”, „Šķēps un roze”, „Kapteiņa Enriko pulkstenis”, “Pie bagātās kundzes”, „Vella kalpi” u.c. tapšanā.
Laimdoņa Grasmaņa meita, žurnāliste Ilze Būmane-Grasmane, kura mākslinieka simtgadei par godu izdod viņa teātra un kino scenogrāfijai veltītu grāmatu „Elefantību meistars”, saka: “Būdams teātra un kino scenogrāfs, tēvs gan izrādēm, gan kinofilmām uzspieda spēcīgu, brīvdomīgu glezniecības zīmogu. Savukārt darbs teātrī un Kinostudijā deva ražīgas ieceres glezniecībai.”
Ar Liepāju un tajā dzīvojošo ģimeni saistās kāda īpaša leģenda mākslinieka biogrāfijā, ko Grasmaņa meita aprakstījusi gan mākslinieka 80 gadu jubilejai veltītajā grāmatā „Dzīve”, gan skārusi arī jauniznākušajā grāmatā „Elefantību meistars”.
Mākslinieks visu mūžu meklējis savas patiesās dzimtas saknes, jo bijis iemesls domāt, ka vismaz viens no vecākiem, kā jau tas kara laikā mēdz notikt, bijis audžuvecāks, tomēr viņam dzīves laikā, ja arī izdevās atrast kādu pavedienu, tad ģimenei viņš to nepaguva izstāstīt.
Toties mākslinieka meita Ilze Būmane-Grasmane gluži nejauši pirms pāris gadiem Liepājā atradusi gan radus, gan mākslinieka ģimenes dokumentus, kas ļauj dzimtas leģendu pašķetināt nedaudz tālāk.
Zīmīgi, ka pēdējā mūža gadā dzimtas mājās Liepājā, L. Grasmanis uzmeklējis skolas gadu fotogrāfijas, jo īpaša vieta mākslinieka vērtību skalā piederēja Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolai. Viņš uzskatīja, ka tā ielikusi stiprus pamatus turpmākajam ceļam mākslā.
Izstāde Liepājas muzeja mazajā zālē skatāma līdz 8. maijam. Ieeja bez maksas.
